sestdiena, 2010. gada 25. decembris

Eglītes jautājums

Spēle „Atrodi 5 atšķirības”? Nē, bildēs redzamas Romeo un viņa dāvanas producētā raidījuma „Eglītes jautājums” Ziemassvētku sērijas dalībnieces ekstrēmās pārvērtības. Pirms dalības mūsu projektā eglītei bija novērojams pelēkās peles sindroms, tā jutās vientuļa un nepamanīta, bet pēc mūsu stilista un psihologa konsultācijām tās pašvērtējuma mugurkauls tika iztaisnots. Tagad eglīte rotājas ar jaunām burkānu krellēm, biešu auskariem, kartupeļu rokassprādzēm un kāpostu jostu. Tā ir ieguvusi apkārtējo egļu uzmanību un jūtas ievērojama. Prieks par to!

P.s.

No JRT izrādes „Ziedonis un visums”: „Es vedu Oldzīti uz sava riteņa. Tāds brauciens paliek (atmiņā).” Vēlu Jums šajos svētkos daudz patīkamu un paliekošu atmiņu, jo šokolādes apēdās, rotas pazūd, bet „tādi braucieni” paliek.

sestdiena, 2010. gada 4. decembris

Vēstule Ziemassvētku vecītim

Mīļo Ziemassvētku vecīt, rakstu te, jo visas iepriekšējās Tev sūtītās vēstules nesen atradu pie vecākiem grāmatu plauktā. (Laikam būšu kļūdījies ar Tavu adresi un vēstules vienkārši pasts atsūtīja atpakaļ). Rakstu laicīgi, jo vēlos informēt, ka šogad man domāto dāvanu vari uzdāvināt kādam citam. Izvēlies, ko vēlies. (Un skaties, ko izvēlējies!) Esmu iemīlējies. Tur tā sāls. Man dāvana jau ir. Bet ja tomēr izdomā svētkos piekamanot ciemos, tad brīdinu, ka piens nebūs (jau vairāk par mēnesi nelietoju pienu un man nemaz nav ledusskapis, kur to pienu glabāt). Toties varu pacienāt ar burkānu sulu vai Yogi tēju.

Pasveicini rūķus, Sniegbaltīti un visus pārējos.

Romeo.



pirmdiena, 2010. gada 4. oktobris

Spēcīgiem vīriem nepieciešama spēcīga uzruna

sestdiena, 2010. gada 2. oktobris

Raksts avīzei

Pāris mēnešus atpakaļ man palūdza uzrakstīt rakstu mazai avīzei. Es uzrakstīju, bet avīzes numurs tā arī neiznāca. Tagad piedāvāju jums iepazīties ar manu "no sabiedrības izstumto" rakstu par peintbolu.

"Vai Tev patīk ieroči? Vai Tavā sirdī mīt maziņš karavīrs? Vai nebaidies nosmērēties? Ja uz visiem šiem jautājumiem atbildēji ar „jā,” tad man priekš Tevis ir jauna „brūte” vārdā „Peintbols”.
Definīcija: Peintbols (angļu val. „paintball” – krāsu bumba) ir sporta spēle, kurā spēlētāji bruņojušies ar saspiestu gaisu darbināmiem ieročiem un želejveidīgām lodēm, cenšas nošaut pretinieku. Skan vilinoši? Tūlīt iepazīsimies tuvāk.
Tātad, lai spēlētu peintbolu Tev, vispirms, jāatrod draugi, kas arī grib spēlēt šo spēli, jo viens taču nav karotājs (Čaks Noriss neskaitās). Ko teikt zvanot? Saki, ka aicini uz pastaigu pa svaigu gaisu un pašaut mērķī. To, ka viņš/-a arī būs mērķis un staigātājus nošauj pirmos labāk notušē. Būtu labi, ja Tu kopā savāktu vismaz 6 „sievu” harēmu.
Tikko „A-komanda” ir noorganizēta, rezervē sev peintbola laukumu. Lai to izdarītu, ņem draugos Googles tanti un ierakstot meklētājā „peintbola parks,” atrodi sev fiziski un garīgi tuvāko karošanas „valsti”. Ņem vērā, ka visi laukumi nav vienādi kā ķīnieši, tāpēc arī cenas atšķiras. Pirms saki kādam no peintbola parkiem svinīgo „jā” vārdu, iesaku papētīt attiecīgās vietas bilžu galerijas, ja tādas ir, lai saprastu, cik „zvaigžņu viesnīcu” Tu īsti rezervē. Lētākajos „numuriņos” ir vai pareizāk sakot nav nekā, vien neliels tīrums ar pāris mucām un citiem nelieliem priekšmetiem, aiz kuriem paslēpties. Turpretī „prezidenta apartamentos” varēsi atrast aizsargmūrus, skatu torņus, pamestas ēkas, tranšejas, dzeloņdrātis, iespējams pat kādu vairs neelpojošu kara tehniku. Tikko esi „iemīlējies”, rezervē!
Pienāk īpašā diena, peintbola diena. Tu spogulī sataisi sev frizūru, noskujies (ja esi vīrietis) vai uzliec meikapu (sieviete). Izvēlies savas smukākās trenūzenes un stilīgāko augšiņu. Velti, jo peintbola laukumā Tev liks obligāti vilkt kombinezonu, kurš pārklās Tavu smuko ietērpu, bet frizūru, visticamāk, sabojās speciālā aizsargmaska. Labāk paņem līdzi veiklas kājas un nelielu pēcpusi, jo mazs kustīgs zaķis vienmēr ir grūtāk nošaujams kā liels resns kaķis.
Peintbola parkā iesaku ierasties vismaz 15 minūtes pirms sava nopirktā „raidlaika”, lai tiktu pie sev piemērotākā kombinezona un dzirdētu visus viedos instruktora padomus. Instruktors Tev izstāstīs ar kuru galu jātur ierocis uz priekšu, lai nošautu pretinieku, nevis sevi, kā izskatās lodes un kur tās jāliek, pamācīs, ka no zemes celt izšautās lodes nedrīkst, pat ja tās izskatās „uzturā” lietojamas. Pastāstīs, ka pretiniekam no divu metru attāluma mugurā izšaut visu aptveri nav labais tonis, bet kulturāli cilvēki nobļaujoties „nošauts!”. Informēs, ka šajā spēlē „mirst” no vienas lodes un „nošautie” nekrīt gar zemi un nevaid kā futbolisti, bet paceļ roku un lēnām iet no kara zonas laukā. Tāpat izskaidros scenāriju noteikumus un vēl daudz ko citu. Pāris populārākie scenāriji:
1. Komanda pret komandu. Visus „Jānīšus” un „Anniņas” sadala divās apmēram vienādi spēcīgās komandās un iestāda katru vienību savā stūrī. Uzvar tā komanda, kura ir visus pretiniekus aizsūtījusi uz „labākiem medību laukiem”.
2. Katrs par sevi. Te nav sabiedroto, tikai ienaidnieki. Šauj visus un izvairies no visiem. Uzvar tas, kurš paliek pēdējais mohikānis.
3. Sagrābt karogu. Tāpat divas komandas, tikai šoreiz katrai komandai savā bāzē ir karogs (apmēram tik liels kā žurnāls „Santa” vai „FHM”). Uzdevums: Nozagt pretiniekiem karogu un atnest to uz savu bāzi. Ja karognesējam trāpa lode, tad viņš karogu atstāj pie zemes kā savu kapakmeni un pats ar paceltu roku pamet laukumu.
4. Futbols. Divas komandas sāk katra no sava stūra. Centrā atrodas karogs. Uzdevums: komandai „jāiesit futbola bumba pretinieka vārtos” – jāaiznes karogs uz pretinieka bāzi.
Scenāriju gan ir daudz un bieži vien to noteikumi tiek izdomāti turpat uz vietas ņemot vērā pieejamos resursus, piemēram, ja karotājiem līdzi ir paņēmušās sievas vai draudzenes, kurām ticība neļauj ņemt ieroci rokās, bet piedalīties spēlē nedaudz tā kā gribētos, tad spēlē „ķīlnieku atbrīvošanu” – viena komanda ir bandīti, bezsirži, likuma pārkāpēji, kuri ir sagūstījuši ķīlniekus un tagad tos tur savā bāzē. Otra komanda ir labie, Robini Hudi, ķīlnieku atbrīvotāji, kuru uzdevums ir izglābt no pretinieku bāzes ķīlniekus un importēt tos uz savu bāzi. Jo krāšņāka fantāzija, jo interesantāk!
Runājot par sāpīgāko šīs tēmas daļu, (es domāju cenas, nevis krāsu lodīšu atsitiena spēku) jārēķinās ar vismaz 5 – 8 Ls no cilvēka par starta komplektu (tajā ietilpst: 100 bumbiņas, ierocis, co2 balons, kombinezons, aizsargmaska, cimdi, pirmsspēles instruktāža un konsultācija, tiesneša pakalpojumi , tiesības izmantot spēles laukumu uz noteiktu stundu skaitu). Ja bumbiņas beidzās, tad par papildus 100 gab. vajadzēs atvadīties no vēl 2,5 – 3 Ls. Tas nozīmē, ka viena lodīte maksā apmēram 3 santīmus un izšaujot 9 tādas lodītes bezmērķīgi Tu esi izmetis veselu Snickers batoniņu. Būtībā lodītes jāšauj taupīgi, jo tās izmaksā visvairāk un bez tām taču Tavs spēles „sakodiens” paliek „bezzobains”.
Pievēršoties drošības jautājumiem, varu teikt, ka peintbols tiek uzskatīts par vienu no drošākajiem ekstrēmajiem sporta veidiem, kaut arī tas iet roku rokā ar tādiem vārdiem kā „šaut” un „beigts”. Līdzīgi kā citos sporta veidos arī peintbolā ir jālieto speciāls aprīkojums, kas pasargā Tevi no traumām. Zinātāji māk teikt, ka peintbola bumba var ieskrieties ar ātrumu vairāk kā 100 metri sekundē, taču ņemot vērā tās uzbūvi un niecīgo svaru, tā nevar nodarīt nopietnus miesas bojājumus. Lodes „kodiens” nav gluži tik vārgs kā oda, bet sāpīgākam par bites dzēlienu tam nevajadzētu būt.
Nobeigumā vēl gribētu iebarot pāris gudrības, kuras vari izmantot runājot par peintbolu: katrs nopietns peintbola spēlētājs ir mutē ņēmis vārdu savienojumu Chris LaSoya (skaitās vareni labs spēlētājs, tāds kā futbolā – Djego Maradona vai basketbolā – Maikls Džordans.) Populārākais peintbola ieroču (mārkeru) ražotājs – kompānija „Planet Eclipse”, kas savā nozarē tiek uzskatīts par tādu pašu smagsvaru kā sporta apģērbu jomā Nike vai Adidas. Vēl derētu zināt, ka peintbolam ir arī „brālis” – airsofts, līdzīgs sporta veids, tikai šauj ar mazām plastmasas bumbiņām, kurām nav pārtikas krāsa vēderā.
Tagad Tu esi gatavs, mans kareivi, lai dotos cīņā! Tiekamies peintbola parkā!"

pirmdiena, 2010. gada 27. septembris

I can call myself happy (c)

piektdiena, 2010. gada 24. septembris

Rociņpusmaratons 2010

19. septembrī piedalījos Sportlat Valmieras maratons 2010 skriešanas sacensībās, kurās kopā ar Lilu pievarējām pusmaratona distanci.
Savu Valmieras skrējiena partneri pirmo reizi satiku vien 2 dienas pirms sacensībām Rīgas lidostā, kur es gribēju viņu laicīgi sagaidīt atlidojam no ja ne siltākām, tad noteikti tālākām zemēm. Gribēju kā labāk, bet sanāca kā vienmēr - es nokavēju lidmašīnas nolaišanos (pareizāk sakot, lidmašīna ieradās ātrāk kā paredzēts. No kura laika arī lidmašīnas beidz priekšlaicīgi?) un gaidīju viņu nepareizajā ielidošanas sektorā (laikam pamatoti bildēs man nav galva), bet Lilu arī neievēroja veiksmīga pirmā randiņa protokolu un jau pirmajā stundā sāka mani iepazīstināt ar saviem radiem.
Valmieras skrējiens bija lielisks, vienīgi debesīm pārāk bieži nogāja ūdeņi. Pirmajos 15 km mēs konkurentiem neapzināti devām handikapu, bet pēc tam vienojāmies plaukstu koalīcijā un viens otru paātrinātā tempā vilkām uz finišu. Kāds vīrietis, kuru mēs sarokojušies apdzinām 18. km, pat sāka skaļi protestēt: „Tā ir šmaukšanās!”. Smaidot oponēju, ka nav jau mehāniska palīdzība. Viņš mirkli apdomājās un tad prasīja, vai varot pieķerties man pie otras rokas. Atteicu piešķirt vīzu, jo otrā rokā jau bija dzēriena pudele un partneres jaka. Jo tālāk skrējām, jo vairāk skrējējus apdzinām. Lilu turējās neticami braši. Man pašam šturmējot pēdējo slīpumu sāka aptrūkties elpa, bet Lilu pat neiepīkstējās, ka ir grūti, tik ciešāk iekrampējās manā plaukstā. Finišējām ar īstu skrējēju sprintu. Slapji, bez elpas. Viņa gandarīta par paveikto, bet es lepns par viņu.

svētdiena, 2010. gada 12. septembris

Specvienība

Iepazīstieties, mana „9. rota”! Īsta specvienība, kas šodien ap pusdienlaiku iebruka mežā, lai saņemtu 3 spaiņus gūstekņu. Misija tika veiksmīgi arī izpildīta pateicoties vietējai sēņomānei, sievietei zilajā kapucē, kas bildē iet pa priekšu „sarkangalvītei”. Viņa mūs ieveda īstās sēņu raktuvēs, kur mums atlika tikai liekt muguras un „cirst”. Tik vienkārši! Bez viņas gan mēs būtu kā Raimonds Pauls bez klavierēm vai Džilindžers bez cigarešu dūmiem.

sestdiena, 2010. gada 28. augusts

Līdaka saka: „Aizver muti!”, bet kā saka skorpions?

Bijusī grupas biedrene ciemojas pie manis.
L: „Tev pagalmā tādas parastas mašīnas!”
Es: *smaidot* „Paldies!” (Tur stāvēja arī manas ģimenes auto un viņa to labi zināja.)

Pēc 2 stundu tējošanās kāpjam no 5. stāva pa trepēm lejā. Pie izejas satieku kaimiņu, kurš smēķē un cieši nopēta meiteni. Pasveicinu kaimiņu un mēs dodamies tālāk.

L: „Ko diez tavs kaimiņš nodomāja?”
Es: „Iespējams to, ka es tikko iztērēju 30 Ls.”
L: *smejoties* „Paldies!”

piektdiena, 2010. gada 13. augusts

Apvienojot patīkamo ar lietderīgo

15. augustā Jūrmalā būs pusmaratona skrējiens un es tur neskriešu. (Varguļis!) Es tiesāšu. (Oho!)
Vakar vakarā notika instruktāža par godu šim pasākumam un Jūrmalas kartē parādīja visas mūsu atrašanās vietas. Varējām paši izvēlēties mazāko no ļaunumiem. Es izvēlējos vienu no sānieliņām, kur man draud nobraukšana ar džipu par ceļa bloķēšanu, bet citādi - laba vieta. Pirms vakar gāju uz sapulci, domāju, ka mums tur mācīs shotokan karate paņēmienus, kas palīdzēs atbrīvot trasi no „iebrucējiem”, bet visi tur mācītie „paņēmieni” sākās ar „Labdien! Es atvainojos, bet Jums nav atļauts...” un izpildās tikai ar muti. Cik neinteresanti! Toties skrējiens gan solās būt interesants – izskatās, ka satikšu pāris skrējējdraugus, varbūt pat atļaušos kādam uzsvilpt (man inventārā būs svilpe, spilgta veste, iespējams vēl rācija).
Jebkurā gadījumā man patīk vērot sporta sacensības un ja par to vēl nedaudz maksā + ēdina, tad rodas tikai viens jautājums: „Kur man jāpierakstās?”

ceturtdiena, 2010. gada 5. augusts

Kāpēc lai es gribētu būt Klārks Kents, ja varu būt Supermens? /anonīms/



"Bigger Stronger Faster" pilnā augumā var apskatīt ŠEIT.

Ja pēc noskatīšanās tikai viena acs ir nogurusi, tad iesaku vēl iepazīties ar otru dokumentālo filmu "The Man Whose Arms Exploded" .

otrdiena, 2010. gada 20. jūlijs

Peldi, brauc, skrien!

Uzrakstījusi man uz pleca trīs ciparu numuru, meitene prasa manu vaigu. Es jautāju: „Dosi buču?”. Viņa pasmaida un saka, ka to arī var, bet vispirms gribot manu vaigu aprakstīt.
Vai esmu aizrāvies ar bodyart? Nē, tas Vaidavas triatlons. Tā iezīmēja katru triatlonistu, lai viņam nevajadzētu dot papīra taisnstūra numurus ar saspraudēm.
1. Peldēšana (350m): Ūdens silts kā meiteņu apskāvieni. Jānopeld tādā neliels aplis. Mazs cinītis (uzdevums), kas gāza lielu vezumu ( paņēma daudz spēka).
2. Riteņbraukšana (20 km): Viss pa asfaltu. 80% brauca ar šosejas sporta velosipēdiem. Es gan izvēlējos būt ērglis – tuntuļoju ar kalnu velosipēdu, jo cita man nebija. Trase kalnaina. Ja uz leju paspēju iemīties ar 43 km/h, tad augšā rāpos tikai ar 18 km/h. Riteņbraukšanā biju galīgs Urmas, smagi kavēju pagastu, jutos kā neēdis snickers.
3. Skriešana (6km): Mana zvaigžņu pusstunda. Skrēju gandrīz ar ātrumu 4:30 min/km un apsteidzu 22 skrējējus (7 no tiem jau bija gājēji). Vienīgi kāds man bija uzlicis kurpju šņoru lāstu, jo 2. km atsējās kreisā kurpe, bet 5. km labā. Skriešanas trasē bija izvietoti pat 2 dzeršanas posteņi, kurus es izmantoju pavisam nosacīti – pirmajā meitenēm garām skrienot uzsaucu, lai pašas iedzer uz manu veselību, bet otrajā visu glāzes saturu izsmērēju sev uz galvas.
Secinājums: Triatlons man patika un es tajā noteikti piedalīšos vēl.

otrdiena, 2010. gada 6. jūlijs

Lēnskriešana

Forumā ar augsta IQ sabiezējumu uz jautājuma ēsmas izmakšķerēju padomu: lai nezaudētu lieki muskuļu masu, centies skrējiena laikā turēt savu pulsu krūšu aplokā no 130 – 140 sitieniem minūtē. Jāpaeksperimentē! Ātri pārbaudu vai man ir viss nepieciešamais: Pulsometrs? Ir! Gribēšana skriet? Ir! Izmazgāts sporta tērps? ir! (burtiņš „i” te ir tīši nepilngadīgs) Nepieēsts puncis? Ir! Kājas izgājušas tehnisko apskati? Ir! Brīvs brīdis izkustēties? Ir! Ārā nedraud cunami, tornādo utt? Nē, vienīgi ir sutīgs un karsti! Aiziet! Dod’ man, kāds pastaliņas, skrieti ieti man gribās!

Noskrēju 7km, cik vien lēni varēju (~5:40 min/km), bet pulsu zemāk par 143 nedabūju. Pie tam vēl svīdu kā prostitūta baznīcā.

Secinājums: Man ir jātrenējas arī lēnskriešanā!

trešdiena, 2010. gada 30. jūnijs

Iemācīsi man braukt ar riteni?

Pēdējās dienās esmu ar riteni nostūrējis vairāk kā 100 km un tas nav tāpēc, ka es „nejauši” censtos gadīties pa ceļam tām smukajām sievietēm vasarīgajos peldkostīmos, kuras gandrīz katru rītu brauc uz pludmali sauļoties, bet gan tāpēc, ka gatavojos Vaidavas triatlonam, kur būs jāpeld 0,35 km, tad jābrauc ar riteni 20 km un kā glazūra uz tortes beigās – 6 km skrējiens, pietam laiks starp katru posmu netiks apturēts, tātad pucēties mix zonās vajadzēs tik ātri kā mīļākajam, kad sievas vīrs negaidīti pārrodas mājās.
Lielākās grūtības man varētu sagādāt pirmais, peldamais posms, jo regulāra gumijas pīlītes stumdīšana pa piepildītu vannu ir mana pēdējā gada ievērojamākās liellitrāžas saskares ar ūdeni. Vienīgais, ko pašlaik šīs lietas labā daru: gandrīz katru dienu skatos youtube kā Maikls Felpss peld. Māku jau nomest sporta jaku pirms starta tā kā viņš to dara, vēl tik atliek iemācīties tā peldēt.
Pēc mērcēšanās posma būs riteņbraukšana un tā man arī nav nekāda sirdsdāma. Braukt ar riteni jau man patīk, bet ne tad, ja tas jādara ātrāk par 25 km/h. Varbūt jums, mani mīļie lasītpratēji, ir zināmi kādi riteņu G punkti, kurus aizskaros tie atmaigst un nesit tik stipri pa kāju muskuļiem pie lieliem ātrumiem? Vai jebkādi citi padomi kā nepilnu 3 nedēļu laikā uzlabot savu riteņbraukšanas prasmi? Klausos jūsos tikpat cītīgi kā izpletņlēcējs- iesācējs instruktora padomos pirms sava pirmā lēciena no lidmašīnas.

pirmdiena, 2010. gada 28. jūnijs

Citāts no filmas

Jaunietis: Ja zini, ka mīli viņu, bet nezini vai darīsi laimīgu. Ko darīt?

Vectēvs: Ja mīli, tad darīsi laimīgu. Tomēr noder atcerēties arī tautas parunu, kas māca: "Ja neesi drošs, tad neapdzen!"*

*no krievu filmas, kurai nezinu nosaukumu, jo noskatījos tikai laimīgās beigas.

svētdiena, 2010. gada 20. jūnijs

Ventspils pusmaratons

Skatītājs no malas: Eu, Tu i pēdējā?
Nūjotāja: Es nav pēdējā, es i pirmā no otra gala.

Tādu un vēl daudz līdzīgu dialogu es šodien dzirdēju Ventspilī fotografējot pusmaratona skrējējus. Bildes par apskatīt TE.

P.s. Nē, es nedzīvoju arī Ventspilī, bet tur gar jūru skriet noteikti arī ir pasakaini.

sestdiena, 2010. gada 19. jūnijs

Frīsbijs

Manā dzīvojamā guberņā otrs populārākais sporta veids uzreiz aiz litrabola ir frīsbijs jeb tautas valodā – šķīvīšu lidināšana.
Šodien beidzot iepazinos arī ar šīs spēles noteikumiem, visu dienu pavadīju kopā ar lietu, mēs Dubultu pludmalē skatījāmies kā frīsbijisti dzenā disku (tā viņi sauc to šķīvi). Vispār ļoti savdabīgs sporta veids. Noteikumi tur ir, bet tiesnešu nav. Spēlētāji paši tiesā. Ja notiek kāds pārkāpums, tad abi pārkāpumā iesaistītie savā starpā nolemj, kuram paliek disks, bet pārējie visi spēlētāji paiet malā un netraucē „tiesai” pieņemt lēmumu. Tāpat mani ļoti ieinteresēja viņu „draudzības aplis” – pēc katras nospēlētas spēles abas komandas sažogojas vienā aplī un izrunā savā starpā, kas bija jauki, kas – varēja būt labāk, pasākās viens otram par spēli, iesaka kā uzlabot rezultātus utt.
Gribi iegūt draugus? Ej spēlēt frīsbiju!

trešdiena, 2010. gada 16. jūnijs

Ja kaut ko vēlies, uzmanies - tas var piepildīties!

Jau vairāk kā gadu es vēlējos, lai man būtu pašam savs personiskais grāmatu skapis. Tāds liels, kura augstāko plauktu pat maniem 183 cm nāktos pastiepties uz pirkstgaliem, lai aizsniegtu. Tāds, kurā es visu mūžu vārētu līmēt iekšā savas ar acīm izmīlētas grāmatas un vecumdienās, kad man būtu sidrabs matos, nokarājušās krūtis un aizsmakusi dzirde, es pie tā pieietu, paskatītos uz grāmatu leģionu un uzslavētu sevi: „Vecīt, Tu esi izbaudījis literāri seksuāli aktīvu dzīvi.”

Un tagad man ir tāds skapis!

pirmdiena, 2010. gada 14. jūnijs

Mīlestība no pirmā acu skatiena: šoreiz ne par apaviem.

Pētera salātzaļās acis skolas ēdnīcā apstājās pie iepriekš nekad neredzētas „gleznas” – vasaras krāsas kleitā ievīstītas meitenes, vienā vārdā – Annijas. Puiša stāvs sastinga, bet sirds saliecās kā dzimšanas dienu sveču liesmiņas, kad tās skar jubilāra svinīgā dvaša. Viņa mute klusēja, runāja tikai skatiens, kurš LTV1 kanālā noteikti tiktu cenzēts vai vismaz apkalts ar trijstūri. Puisi hipnotizēja Annijas maigās lūpas un nedaudz aziātiskais smaids, viņš bija gatavs derēt, ka meitene garšo pēc varavīksnes. Vai vismaz sapņu nektāra.
Pētera acu pavadīta, Annijas skaistā, starojoši dievišķā fizionomija rosījās pa ēdnīcu kā centīga darba bite, viņa nepagurusi lidinājās starp citiem bikšaiņiem un savākusi komplimentu medu no katra „zieda”, to uzreiz atstāja, lai dotos tālāk.
„Klau, kāds ir šodienas īpašais piedāvājums? Es tik tālu neredzu.” – vaicāja mazs, zilacains zēns aiz Pētera muguras savai draudzenei ar pelnu krāsas matiem.
„Šodienas īpašais piedāvājums – mīlestību no pirmā acu skatiena,” Pēteris nomurmināja tikai sev saklausāmos decibelos un izstājās no rindas uz kasi, lai dotos cīnīties uzreiz par saldo.

pirmdiena, 2010. gada 7. jūnijs

Mīlestība no pirmā acu skatiena.

Kas meklē, tas atrod? Jā, atrod, tikai parasti ne to, ko meklēja. Es vakar meklēju savus basketbola šortus, bet atradu pavisam cita sporta veida kurpes.
Skaistas, ne? Tās ir tik vecas, ka gandrīz vai atkal ir modē. Morisam Grīnam tādas aizdot noteikti būtu žēl. Useinam Boltam gan ne.
P.s. Ar šīm kurpēm nedrīkst staigāt pa istabu arī tad, ja tās ir tīras...

ceturtdiena, 2010. gada 3. jūnijs

Jo tālāk, jo...tālāk.

Starp mums bija viena iela ar augstu satiksmesspiedienu, divi luksofori ar zemeņsārtām acu zīlītēm un veselas trīs ceļazīmes, bet neviena no tām nerādīja ceļu uz viņas sirdi.

svētdiena, 2010. gada 23. maijs

Nordea Rīgas maratons 2010

Pirms starta: Es stāvu 11. novembra krastmalā, 50 metrus no starta līnijas. Esmu iebarikādēts otrajā „vilnī” – pusprofesionāļos. Elīna Doļģe iespīlētā adidas skrējēju kostīmā lēkā uz skatuves pa labi no manis un cenšas iesildīt skrējējus. Nezinu kā ar meitenēm, bet puiši tiešām paliek mikli. Es situ plaukstas ritmā un klausos fonā skanošo Rammstein.
Tiek dots starta signāls un skrējiens sākas. Mans smadzeņu procesors ātri atgādina manis iepriekš sastādītos laikus pa kilometriem, lai es iekļautos 4 stundās. Dodu sev solījumu, ka skriešu pēc plāna. Pēc 1. km mans Garmin nopīkstas. Nē, viņš nelamājas, bet ziņo par vidējo kilometra ātrumu – 4 min 58 sek/km, kas ir daudz par ātru. Cenšos sev iestāstīt, ka jāskrien lēnāk, bet kājas neklausa. Arī otrais kilometrs ir 25 sekundes par ātru. Ieklausos ķermenī – tas saka, lai tik skrienu. Es paklausu. Turpinu skriet ar 5 min/km (12 km/h). 4. km ar asti dzirdu priekšējos skrējējus sitam plaukstas – viņi aplaudē skrējiena līderim, kuru pavada policijas eskorts. Skrējējs ir melns, noteikti ne ar Latvijas pasi. Viņš skrien jau 7. km un izskatās pavisam svaigs. To pašu gan nevar teikt par operatoriem uz riteņa, kuri slapjām pierēm min pedāļus un cenšas neatpalikt no skrējiena līdera. Mani tas sasmīdina. Es uz mirkli aizmirstu koncentrēties un gandrīz samežģu labās kājas potīti uz nelīdzenās ceļa virsmas, kur smagās mašīnas ir izveidojušas savas „tranšejas”. „Es mājienu sapratu, paldies!” – apsolos turpmāk skatīties zem kājām rūpīgāk. No 5.km līdz Vanšu tiltam (9.km) nekādas emocijas, skrienas viegli, joprojām 12 km/h. Uz Vanšu tilta satieku savas draudzenes – viņas mani padzirda ar sāļu dzērienu un laba vēlējumiem. Es nopriecājos un skrienu tālāk. Trase ieved Vecrīgā, tā iet gar „Galerija Centrs”, kur sastājušās daudzas neizpratnes pilnas sejas. Viena pat saka: „Te kādas sacensības notiek?” Šoreiz laipnību noriju un neatbildējis paskrienu garām. 14. km ar „sīceni” – pirmais aplis ir noslēdzies. (kopā 3 apļi – 42 km 195m) Dzirdu fonā atbalstītāju aplausus, daži pat tiek veltīti man. Otrā apļa sākumā, 17.km, apsteidzu savu vietējā ciema treniņu biedru. Tas liek man justies nedaudz neērti, jo zinu, ka mana gada kilometrāža (~1650 km) ir gandrīz uz pusi mazāka kā viņam, tāpēc nebūtu godīgi, ja es finišētu ātrāk. (Bet ko Tu jaunībai padarīsi?) Viņš man novēl veiksmi un mēs šķiramies – es nedaudz, bet tomēr ar katriem pāris simts metriem atraujos ar vien tālāk. Pie 20. km (blakām Arēnai Rīga) pirmo reizi izmantoju organizatoru sniegtās šķidrās veltes – izdzeru glāzi Gatorade zilās viras. Nezinu vai dzēriens vainīgs, vai karsējmeitenes, kas man uzsauca „sarauj!” – bet kājas paliek ašākas. Es gan speciāli tās piebremzēju, lai neizsistu savu elpošanu no „šūpuļa”. 24. km (Vanšu tilts) sāku just, ka man kājas pielīst ar svinu. Pārvelkot plaukstu pār pieri, sataustu nelielus smilšu graudus – sāļus. 25. km mani draudzenes atkal „apčubina” - sadzirda ar sāļu dzērienu. Es atpērkos ar smaidu un „paldies!”. Vecrīgai izskrienu cauri ātri un tūlītās jau esmu atkal turpat kur sāku, startā, tikai tagad jau ar 28 km bagāžu. Ieskrienot trešajā aplī, ausīs ielīst runveža skaļrunī izteiktie uzslavinājumi Nilam Ušakovam – viņš esot veiksmīgi finišējis pusmaratonā. Es tam nepievērsis lielu uzmanību, turpinu to, ko esmu sācis – skriet maratonu. 30. km temps sāk strauji kristies. Pie tam jūtu, ka nevaru iztaisnot kājas ceļos līdz galam. 31. km paliek arī grūtāk elpot. Es zinu, kas notiek – mani ir apmeklējusi „maratona nāve”, kura visspilgtāk izpaužoties tieši pēc 32. km. „Tūlīt sāksies,” es sevi brīdinu un ilgi tiešām nav jāgaida. Jau 33. km kājas ceļas tikai ar pierunāšanu. Es nolemju sākt sevi mānīt, lai uzlabotu ātrumu – „Re, finišs jau ir tur aiz līkuma, saņemies, vēl tikai nedaudz.” Finišs, protams, aiz līkuma nav. Tāpēc saņemu „administratīvo sodu par mānīšanos” – man atņēma arī kāju ikru atsperīgumu. Nolemju turpmāk mānīšanos taktiku neizmantot. Kājas sāk lipt pie asfalta. 34. km, pie dzeršanas stenda, es pirmo reizi skrējiena laikā apstājos, lai lēnām izdzertu 2 glāzes gatorade un apslapinātu seju ar vēsu ūdeni. Pitstopā pavadījis ~ 10 sekundes, turpinu skriet. Mani atkal uzmundrina karsējmeitenes. Es vārgi atsmaidu, jo spēka ir gaužām maz. Katrs kilometrs tagad liekas kā 14 km aplis iepriekš. Elpot paliek vēl grūtāk, sāk krūšu kurvi spiest. 36. km mani atkal sagaida draudzenes. Šoreiz dzeru negribīgi, jo baidos, ka man tas viss turpat varētu iznākt atpakaļ. Tomēr taipat laikā ļoti priecājos viņas redzēt, jo tas novērš domas no skriešanas. Paskrējis viņām garām, nonāku emocionāli grūtākajā trases posmā – Vanšu tilta pakājē. Skats noteikti nav no labākajiem – daudzi iet, bet tie, kas neiet – klibodami lēni velkas augšā. Visi kā sarunājuši to dara ar nokārtām galvām. Izskatās kā pēc zaudēta kara. Es sakožu zobus un cīnos ar sevi – uzskrienu augšā. 38. km apstājos otro reizi, lai atkal padzertos. Izdzēris 2 gatorade glāzes un ~100 ml negāzēta ūdens, atsāku skriet. Jūtu, ka paliek slikta dūša. „Čabulīt, turies,” kāda meitene man uzsauc. Es atskatos un pamirkšķinu, jo vairāk "tērēties" nevaru atļauties. Vēl pēc 100 metriem piezogas spēcīgas sāpes labajā sānā. Nolemju nomest tempu zemāk, tomēr tas nepalīdz – sāpes sānā tikai pieaug. 40. km apstājos, jo esmu pārliecināts, ka pretējā gadījumā man iekšā kaut kas plīsīs. Es ātrā solī (no malas gan jau izskatījās lēni) noeju 100 metrus. Tad cenšos atsākt skriet. Tas izdodas tikai uz 100 metriem, tad atkal sānā sāk „griezt ar nazi”. (Tik stulba sajūta – tu zini, ka finišs ir tepat, bet nevari paskriet. Vienkārši fiziski nevari. Gribi, bet nevari.) Pāreju ātrā iešanā. Tā noēdot 200 metrus. Tad vēlreiz mēģinu paskriet. Šoreiz izdodas, tiesa gan ļoti lēni, bet tomēr. Izskrienu uz 11. novembra krastmalu un beidzot ieraugu finiša zīmi. Svētlaime apņem mani. Acis iedegas. Es atkal spēju pasmaidīt. Elpot paliek vieglāk. (Laikam sāpošais sāns arī ieraudzīja finišā zīmi). Skatītāji no malas aplaudē. Es finišēju. Laiks iepriecinošs – vairāk kā 10 minūtes zem 4 stundām. Mans mērķis ir sasniegts – maratons ir gāzts.



P.s. Varat atrast mani šajā bildē. Gribat arī mājienu? Esmu sporta tērpā.

P.s.s. NRM trasi varat apskatīt TE

piektdiena, 2010. gada 21. maijs

Kas maratona maisam vēderā?


Šodien Rīgā iekš "Reval Latvija" biju izņemt savu maratona numuru, kurš kā visus iepriekšējos gadus nāca komplektā ar dāvanu maisu. Pagājušogad es tajā maisā bez numura atradu adidas dzeramo pudeli, enerģijas dzēriena bundžiņu un vēl dažus saldumus, šogad - lērumu neinteresantu bukletu, savu numuru ar čipu aizmugurē un Vitamax vitamīnus.

Salīdzināšanai varu parādīt arī savu pagājušā gada numuru (jā, es viņus paturu piemiņai tāpat kā karavīri glabā lodes, kuras viņiem ir trāpijušas, bet nav nogalinājušas.)

Kā redzat numuri ir ļoti līdzīgi. Galvenais, šeit būtu zināt, ka numura vidusdaļas krāsa mainās atkarībā no distances garuma. Zaļā - pusmaratons, oranžā - maratons. Vēl ir arī zilā krāsa, kas, visticamāk ir minimaratonam, bet to es skaļi nesaku, jo neesmu pārliecināts.
Runājot par to čipu numurā, iepriekšējos gadus visu laiku čipu vajadzēja siet pie kurpes (tāds maziņš plastmasas korķis, kuru piesēja ar šņorēm. Šogad čips ir pielīmēts aiz numura).
Kā ir labāk? Abi varianti man labi.
Otra šodienas atrakcija - LU imunoloģijas reakciju tests. Es pirms apmēram nedēļas devu rakstisku mājienu, ka vēlos pievienoties eksperimentam un viņi mani pievienoja. Šodien bija tā zīmīgā diena pirms maratona, kad devos pie viņiem atstāt savas asins "pēdas". Pasākums man izvērtās visnotaļ interesants, jo es pirmo reizi mūžā asins nodošanas laikā paģību. (Un tāds vēl taisās maratonu pieveikt?) Kopā nolēja 17 ml. Pildīja mazās 6 ml tūbiņās. Pirmo piepildīja ātri, jutos normāli. Tad lika klāt otru, bet asinis nenāca. Māsiņa pagrozīja šļirci, puse tūbiņas piepildījās, tad atkal "zelta dzīsla" apstājās. Viņa man prasīja: "Galva nereibst?" Es teicu, ka pagaidām vēl nē. Viņa turpināja grozīt šļirci, bet asinis nāca negribīgi. Es sāku just, ka reibst galva. Brīdināju māsiņu. Viņa pasauca otru, lai atnes ožamo spirtu. Kamēr tika importēts ožamais spirts, otra tūbiņa piepildījās. Liekot klāt trešo tūbiņu, man galva stipri sareiba un es krēslā atslēdzos. Ar ožamo spirtu mani uzreiz atkačāja. Teica, lai paguļu uz krēsliem 10 minūtes. Es pagulēju 5, tad piecēlos sēdus un pavēros ar acīm uz nākamo "upuri", kuram tūlīt noņems asinis. Viņš manī lūkojās ar domīgu skatienu. Es teicu, lai neuztraucas - "Ģībst tikai katrs otrais, esmu tevi izglābis". Viņš pasmaidīja. Manī atgriezās možums. Māsiņa mani apraudzīja un es pie sevis nosmēju, ka tik ātri vēl neviena nepazīstama sieviete mani nebija dabūjusi horizontālā stāvoklī.
Mani sacienāja ar saldu tēju un negribēja laist prom. Es gan centos daudz runāt un smīdināju māsiņu, lai pierādītu viņai, ka esmu "atgriezies", bet māsiņa to, sķiet, uztvēra savādāk, jo viņas pēdējais jautājums man pirms šķiršanās bija: "Tu tagad koķetē?"
Tātad, pašlaik rezultāts 1:0 māsiņas labā. Pēc maratona būs revanšs.

otrdiena, 2010. gada 18. maijs

Maratona iesācējs vs pro

Jautājums: Kā esi sagatavojies maratonam?
Pro: Domāju, ka labi. Pa pēdējiem 10 mēnešiem jau 5000 pāri kilometri sakrāti. Traumu nav. Esmu gatavs!
Iesācējs: Domāju, ka labi. Jau divas nedēļas neesmu lietojis alkoholu un smēķējis. Aizvakar pat 5 km noskrēju. Esmu gatavs!
Jautājums: Uz kādu laiku tēmē?
Pro: Zem 3 stundām noteikti vajadzētu paskriet.
Iesācējs: Godīgi sakot, nezinu cik vispār ilgi skrien maratonu. Gan jau 3 – 4 stundās iekļaušos.
Jautājums: Ko ēdīsi pirms maratona?
Pro: Divas stundas pirms starta apēdīšu divus banānus un iedzeršu vienu ampulu dzeramās aminoskābes. Vienu stundu pirms starta guarānu un vēl vienu ampulu dzeramās aminoskābes.
Iesācējs: Snikeru apēdīšu un izdzeršu bundžiņu energy drink.
Jautājums: Kādas kurpes vilksi?
Pro: Savus mīļos Asics. Tā kā man ir nedaudz plakana pēda, tad paņēmu modeli no virspronatora apavu kategorijas, lai savus ceļus un muguru pasaudzētu. Un svars viņām tikai 260 grami, tas sacensību kurpēm ļoti svarīgi. Sacensības ir sacensības un tajās neskrien ar 320 gramus smagiem "zābakiem".
Iesācējs: Savos nike basketbola apavos. Viņiem smuka krāsa, kruta izskatās kopā ar manu sporta krekliņu. Svars? Vai tad viņas visas nesver vienādi?
Jautājums: Kādas bikses vilksi skrējienam?
Pro: Ja būs vēsāks, tad taigtus. Ja nebūs, tad īsos šortiņus.
Iesācējs: Tās, kuras būs tīras, bet noteikti ne apspīlētās geju bikses.
Jautājums: Esi izdomājis taktiku skrējienam?
Pro: Sākumā skriešu nedaudz lēnāk, lai kārtīgi organisms iesildītos un nepiedzītu uzreiz kājas ar pienskābi. Vēlāk kāpināšu tempu.
Iesācējs: Maukšu uzreiz ātri, lai ātrāk finišētu un nevajadzētu ilgi marinēties/mocīties trasē.
*Pēc maratona*
Jautājums: Kā noskrēji?
Pro: Labi, mans Polar rāda, ka esmu izskrējis 2 stundās 45 minūtēs 31 sekundē. Pulss nelēkāja.
Iesācējs: Sūdīgi, man jau trases 1/3 palika slikta dūša, nāca uz augšu skābes salūts. Laikam to snikeru nevajadzēja ēst. Tas lielais finiša pulkstenis beigās rādīja gandrīz piecas stundas.
Jautājums: Kad nākamais maratons paredzēts?
Pro: Pēc diviem mēnešiem skriešu Sanktpēterburgā "white nights" maratonu. Līdz tam paskriešu īsās distances - 10 km un pusmaratonus.
Iesācējs: Atšujies, es nemūžam vairs neskriešu maratonus!

otrdiena, 2010. gada 11. maijs

Nomaldījies SMS

Apmaldās ne tikai bagāža lidostās, bērni – pūļos, puiši – meitenēs, bet arī mobilo īsziņas - savos tīklu pārklājumos. Pirms pāris dienām viena tāda, ne man domāta, īsziņa iespraucās tieši manā telefonā.
„Hey! Kak dela? Ja segodna nebudu na kursax!” – numurs nezināms. Pirmkārt, jau man parasti smso latviski, otrkārt – nevienam neesmu lūdzis atskaitīties, kad un kur viņš/viņa nebūs. Es prasu: „Kas raksta?” Man atbild: „Katja” Es prasu: „Varbūt Katja grib dot kādu mājienu vai papildiespēju, jo manā pusē pašlaik vēl tumša bilde?” Katja, šķiet, mani sāk ķircināt: „U tebja skleroz?!!!” Es sāku domāt, ka man tiešām varētu būt „skleroz”, jo prātā nenāk neviena Katja, kas varētu man rakstīt. Drukāju, ka šodien lēni domājas un būs tomēr vajadzīgs Katjas padoms Katjas atklāšanā. Katja: „Z*pa ti! Dumatj nada!”- viņai parādās zobi. Kļūstu ieinteresēts, tāpēc turpinu saraksti. Katja gan visu laiku atbild ar pretjautājumiem kā rezultātā nezināšanas ledus netiek lauzts. Vēl pēc 2 īsziņām Katja pārstāj rakstīt. Es neuzbāžos.
Nākamajā dienā braucot no skolas, 4 pieturas pirms galapunkta autobusā iekāpj meitene ar smuko aizmugurējo bamperi. Šoreiz viņas skatiens nededzina, tas neliek justies no zemākas līgas, šoreiz meitene skatās savādāk – tā, ka viņa būtu saplēsusi manu lego mašīnīti un tagad pēta vai es zinu to, ko viņa zin. „Bet viņu taču arī sauca Katja” – vajadzēja paiet tik daudzām stundām, lai rastos pirmais variants. (būtu man Cēsu alus, būtu uzreiz varianti?).
Meitene pirms izkāpj savā pieturā vēlreiz tā dīvaini paskatās uz mani piecas sekundes, atkal ar to pašu analizējošo skatienu. Man rodas aizdomas.
Tiekot mājās, uzmeklēju viņu draugos un jā, meitene atzīstas! Katja ir tā Katja!
Beidzot varu jūs iepazīstināt ar viņas teoriju (nebaidieties, kvadrātsaknes un logoritmi nebūs) - oooj, atvainooo! Ja pisala drugu svoemu! A kak tvoj nomer u menja okazalsja daze predstavitj ne mogu. Ego toze zovutj (mans īstais vārds)i ja s nim xozu na kursi.
Man tas likās visnotaļ mistiski, tomēr sīkāk nepratināju, vien apvaicājos vai tagad man viņa būs jāsveicina, ja satikšu. Meitene atbildēja: po4emu ze mi ne mozem zdorovatsa! naoborot mi teperj znakomi! ja ze tebja uze z*poj nazvala!
Ah, cik romantiska iepazīšanās, ne? Pavasaris!

sestdiena, 2010. gada 8. maijs

Kā es pārdevu savas basketbola botas

Skolā man mācīja, ka pārdodot preci, svarīgi ir uzskaitīt nevis visas produkta labās īpašības, bet tikai tās, kas klientu patiešām interesē. Viegli? Jā, ja Tu proti lasīt citu cilvēku domas. Ja nemāki, tad process no lineārās funkcijas kļūst vismaz par eksponentvienādojumu.
Pirms 2 nedēļām SS.lv ievietoju sludinājumu, kurā informēju, ka pārdodu savus lietotos basketbola apavus. Tagad pastāstīšu Jums kā noritēja tirgošanās.

1. Klients. Uz tikšanos ierodas kopā ar savu draudzeni – blondīni. Meitene paliek mašīnā. Pircējs izkāpj no auto un nāk pie manis. Puisis ~ 185 cm, vieglas miesas būves, ģērbies NY Yankees beisbola kreklā. Kājās plati džinsi nedaudz pāri celim un nike botas.
Es (domās): Puisis ir no „ielas”, ar šo varēs runāt brīvāk.
Es: „Re, tava jaunā lielā mīlestība. Mēri, osti, garšo, dari visu, ko vēlies.” *pasniedzu viņam kasti ar kurpēm*. Puisis apsēžas, sāk mērīt.
Es (domās): Ja viņš velk NY Yankees kreklu, tad gan jau zinās arī kas ir NBA un kas tāds Kobe Bryant tāds.
Es: „Tās botas ir LA Lakers krāsās, Kobe Bryant ar tādām ir spēlējis. Tām pat virsū ir viņa vārds uzgravēts.
Viņš: „Lakers krāsās? Jā, tiešām – dzelteni violetas. Forši.”
Es: „Kādā pozīcijā tu spēlē?”
Viņš: „Nav man pozīcijas, vienkārši mazais spēlētājs.”
Es (domās) Visiem mazajiem spēlētājiem ir svarīgi, lai botas būtu vieglas, jo tad viņi var ātrāk paskriet. Ātrums ir viņu lielākais trumpis.
Es: „Botas ir samērā vieglas, ar tādām tu lidosi, ne skriesi.”
Viņš: „Vot tas ir galvenais, ar smagiem zābakiem neko lielu nepadarīsi.”
Es: „Taisnība! Skatos, esi lietpratējs” (komplimenti patīk ne tikai meitenēm)
Viņš: *Pagriežas pret blondīni un dodas ar manām botām pie viņas*
Blondīne: *Nedaudz uzrauj deguntiņu*
Viņš: „Nepatīk? Par lielu, ne?”
Blondīne: „Jā! Noteikti par lielu!”
Viņš: „Nedaudz kā slēpes jau ir, bet kurpes tiešām ir smukas.”
Es (domās) Tikko uzbūvētais kāršu namiņš ir sabrucis. Tomēr taisnība jau viņai ir, par lielu tās botas tam puisim.
Viņš vovelk kurpes un mēs ar draudzīgu rokasspiedienu šķiramies.

2. Klients. Uz tikšanos ierodas kopā ar savu draudzeni – blondīni. (Kas te notiek, tikai blondīnēm ir puiši?) Meitene paliek mašīnā. Pircējs izkāpj no auto un nāk pie manis. Slaids, garš, ģērbies vienkārši – polo kreklā, šaurās, zilās džinsās un kājās brūnas sandales.
Es: „Sveiki! Lūdzu, apavi par kuriem runājām. Droši uzmēriet.”
Viņš: *Velk nost sandales*
Es: Spēlējat kādā basketbola komandā?
Viņš: „Nē, basketbolu šad tad uzspēlēju tikai tā, priekam.”
Es (domās) Tātad savus LA Lakers un Kobe Bryant varu nemaz nepieminēt, visticamāk, viņam tas nemaz nerūp.
Es: „Meklējat apavus vasaras sezonai, ko lietot uz asfalta?”
Viņš: „Jā, apmēram. Mani iepriekšējie galīgi izjuka pa vīlēm. Steidzami vajadzīgi jauni.”
Es (domās) Viņam svarīga noteikti ir kvalitāte, jo arī šos gribēs jāt ilgi un dikti.
Es: „Ja Jūs papētīsiet tuvāk šuves, tad redzēsiet, ka tās ir ļoti precīzi nostrādātas. Kurpes ir labā stāvoklī un kalpos Jums ilgi.”
Viņš: „Es tieši tādas meklēju.”
Es: „Esat beidzot atradis *pasmaidu*. Starp citu, cik garš Jūs esat?”
Viņš: 196 vai 197 cm.
Es (domās) Gandrīz visi, kuri ir 197 cm, tiecas uz apaļiem 2m.
Es: „Ar šiem apaviem Jūs varēsiet sevi dēvēt par divmetrīgu, jo kurpēm ir augsta zole, tās padarīs Jūs garāku.”
Viņš: „2m skan labi. Es ņemšu!”
Es (domās) Gavilē, dzer šampanieti, lec plaukstiņpolku.
Viņš: *samaksā norunāto summu*
Es: Jūs esat izdarījis pareizu izvēli. Lai ilgi kalpo. Visu labu!

ceturtdiena, 2010. gada 6. maijs

Ko viņi ceļ pie manas mājas?

Pāris dienas atpakaļ tajā smukajā zālītē vēl nebija ne traktora, ne strādnieku. Pāris mēnešus atpakaļ tur nebija arī redzama tā taciņa DR virzienā, jo visur vizēja sniegs. Pāris gadus atpakaļ tur pat nebija smuka zālīte, bet mežonīga pļava ar būvgružiem. Tagad tur kaut kas ceļas, bet kas?

piektdiena, 2010. gada 30. aprīlis

Mans pirmais 32 km skrējiens

Aizņemoties foršā Liepājas Edgara ideju, piedāvāju jums iepazīties ar sava nesen noskrietā pirmā 32 km skrējiena izsaucieniem pa kilometriem.
Es vēl mēnesi atpakaļ vidēji nedēļā skrēju 30 km, tāpēc būtu lieki piebilst, ka vienā reizē noskriet uzreiz visu nedēļas tiesu man bija LIELS pārbaudījums. Bet netaisīsim te drāmu, labāk sākam!

1. km – „Skriesim šodien 32 km. Tas ir kā no Rīgas līdz.. Ai, labāk nedomāt cik tas ir, bet vienkārši skriet.”
2. km – „Gar kapiem skriet ir tik jocīgi. Neviens jau it kā neskatās, bet sajūta tomēr tāda, ka skatās.”
3. km – „Pirmais stāvais kalniņš. Ideāli, uzskriešu sprintu tajā. Rīgas Nordea maratonā man taču būs jāpievārē Vanšu tilts 6 reizes. ”
4. km – „Vismaz šodien suņu šajā galā nav. Prieks arī manā dārziņā.” *pasmaida*
5. km – „Tā, iesildījies esmu – kāpinām tempu.” *sāk skriet ātrāk*
6. km – Dzied - „Man visi radi ārzemēs, es šajā zemē skrējējs viens pats...”
7. km – „Jāsāk dzerstīties!” *iedzer sāļu dzērienu*
8. km – „Re, vēl viens kalniņš. Nekur tu nespruksi!” *uzskrien kalniņā*
9. km – „O, saulīte smaida! Jau tagad paredzu, ka meitenes rīt skolā prasīs vai esmu bijis solārijā.”
10. km – „Kur šodien visi skrējēji palikuši?”
11. km – „Jau trešdaļu esmu noskrējis. *Uzsit sev ar labās rokas dūri 2 reizes pa krūtīm, tā uzmundrinot sevi*
12. km – „Dzert un braukt nedrīkst, bet dzert un skriet – drīkst!” *iedzer sāļu dzērienu*
13. km – „Varbūt šodien noskriet pilno maratonu?”
14. km – „Šitā skrienot, es līdz Ķīnai varētu aizskriet!”
15. km – „Tā, kreisais apakšstilbs paliek smagāks. Nākamreiz vairāk pastaipīšu to pirms skrējiena.”
16. km – „Puse jau noēsta. 32 km nevajadzētu būt lielai problēmai šodien.”
17. km –„ Jāapslapina vēl lūpas ar dzērienu.” *iešķidrinās*
18. km - „Galvenais, lai ceļi nesāk sāpēt!”
19. km – „Nogurums, atšujies!”
20. km – „Nē, maratonu šodien neskriešu! Paliksim pie 32 km.”
21. km – „Pusmaratons! Rīgā man būs jāskrien divtik?” *saskābst*
22. km – „Jauki, tagad smaga ir arī labā kāja. Uz bēdām iedzersim!” *norij pāris malkus sāļu dzēriena*
23. km – „Jāsamazina temps, savādāk līdz galam netikšu” *skrien lēnāk*
24. km – *Patausta ar pirkstiem sausās lūpas*
25. km – „Tik jauki būtu tagad nopeldēties. Mājās noteikti iešu aukstā vannā.”
26. km – „Es teicu – līdz Ķīnai?!!! Labi, ja es tagad līdz mājām vispār tikšu.”
27. km – „Tikai neapstāties! Savādāk atsākt skriet vairs nespēšu. Sasodīts, cik grūti!”
28. km – „Par 1l paku auksta piena es tagad būtu gatavs maksāt vismaz 3 Ls”
29. km – „Man kājas „made in China”? Galīgi vairs neklausa!”
30. km – „Kur man bija prāts, kad pierakstījos uz pilno maratonu?”
31. km – „Pēdējais malks no pudeles izdzerts. Saņemies, vēl tikai nedaudz!”
32. km – „Es esmu varonis! Bet man galva reibst un gribas DZERT!!!”

Pēc 32 km skrējiena atnākot mājās ievēlos virtuvē un pielipu pie ūdens krāna. Izdzēru pāris okeānus. Pēc tam aizvilkos uz istabu un vienkārši apgūlos uz plikas grīdas. Es tā gulēju vismaz 10 minūtes un man bija pavisam ērti. Tad vēlreiz virtuvē „skūpstījos” ar ūdenskrānu. Piedzēries sāku just, ka man salst. Sajūtas līdzīgas kā tad, kad ir gripa. Uzliekot plaukstu uz vēdera, varēju skaitīt kubikus, jo taukus tur sataustīt vairs nevarēja. „Šis skrējiens maniem taukiem bijis īsts Holokausts,” es iesmējos un devos uz istabu, kur gultā bezspēkā izslēdzos uz pāris stundām.

sestdiena, 2010. gada 24. aprīlis

Cēsu pavasaris

Šodien Cēsīs fotogrāfēju skrējējus (puiši lasiet: braucu novākt meiteņu telefona numuru ražu). Skrējiens bija visai padrūms (puiši lasiet: nevienu telefona numuru nedabūju).
Skriešanas sacensībām dotais poētiskais nosaukums - „Cēsu pavasaris” realitātē gan vairāk atgādināja: „Cēsu slapdraņķi”, jo pa zemi nestaigāja īsi svārciņi un no gaisa nekrita pavasarīga putnu čivināšana, bet tā vietā apkārt klejoja ziemīgs vēsums bruņojies ar ūdenspistolēm. Laikam tādēļ es ik pa laikam pie sevis atkārtoju "Tio" saukli - "Vēsi!"
„Mūsdienās tālu var tikt ar dzelzs elkoņiem un gumijas sirdsapziņu” – raksta Remarks „Melnajā obeliskā” un tieši tādos vārdos es vēlētos ietērpt savu šodienas mīļāko fotogrāfiju.

Vēl tik gribētu piebilst, ka 232. un 225. numura īpašnieki nav siāmas dvīņi. Viņi ir sīvākie konkurenti, tāpat tumši blondais puisis uzreiz pa labi no viņiem nav piedzimis ar tādu ģīmi, bet svaigi dabūjis ar elkoni pa vēderu. Un vispār katrs skrējējs tajā bildē ir ievērības cienīgs.

sestdiena, 2010. gada 17. aprīlis

Tā ir mīlestība!



ceturtdiena, 2010. gada 15. aprīlis

Mana balles kleita Nordea Rīgas maratonam

Nezinu gan, ko laika ziņu Māris pareģos, bet, visticamāk, ja 23. maijā būs +20 grādi vai vairāk, tad es varētu uz maratona mēles parādīties šādā kleitā. Tas tā, ja Jūs gadienā tajā dienā tīšām / netīšām ieklīstat atbalstītāju pulkā un nevarat izlemt, kuram sūtīt gaisa skūpstus.

sestdiena, 2010. gada 10. aprīlis

Fotogrāfēšana – vieglākais veids, kā iegūt meiteņu telefona numurus.

Šodien aizbraucu draugam līdzi uz skriešanas sacensībām. Pats neskrēju, bet tā vietā spēlēju karsējmeitenes lomu – stāvēju malā, centos labi izskatīties un ritmiski sitot plaukstas, lellīgā balsī viņu uzmundrināju ar vārdiem: „Sarauj! Tu esi mans varonis!” Vēl es fotografēju. Bildes var apskatīt TE.
Jā, starp citu, ar fotografēšanu es ieteiktu sākt nodarboties ikvienam puisim, kurš nemāk aizrunāties ar meitenēm līdz viņu telefona numuriem. Kāpēc? Jo ar fotoaparāta palīdzību tos numurus iegūt ir pavisam vienkārši – aizej uz skriešanas sacensībām, bildē visas meitenes, kuras tur piedalās un pēc finiša uzreiz nepazūdi. Viņas pašas Tevi uzmeklēs un koķeti smaidot dos savus telefona numurus, lai tik Tu ar viņām sazinātos un nosūtītu bildes. Kur nu vēl vieglāk?

svētdiena, 2010. gada 4. aprīlis

Romeo uzturs pirms maratona

Šoreiz būs raksts iz sērijas „Kas lācītim Romeo pašlaik vēderā?”: Iepazīstināšu Jūs ar maratona „tumšo” pusi jeb izmaiņām manā uzturā, kas radušās saistībā ar gatavošanos Nordea Rīgas maratona 42 km 195m.
1) Ēdu 5 reizes dienā, iepriekšējo 3 reižu vietā, pa mazām porcijām, lai pēc iespējas retāk būtu situācija, kad kuņģis ir vairākas stundas tukšs un tāpēc organisms iebrauc rezervēs. Ja tās rezerves man būtu daudz, tad es par šo nesprēgātu, bet kopš es aktīvāk skrienu, man tās rezerves ir tik pat „daudz” cik Ģirtam Ķesterim mati uz galvas, tāpēc esmu īpaši piesardzīgs. Šāda ēšana gan nav uzskatāma par „tumšu”, bet nepieminēt to nevarēju, jo tā sāku ēst speciāli gatavojoties maratonam.
2) Pēc treniņiem lietoju ~ 40 gr. vīnogu cukuru jeb glikozi samaisītu ar ūdeni. Vīnogu cukuru pērku Stockmann, atpogāju 91 santīmu par vienu paku. Glikoze (100 gr satur 91,5 gr ogļhidrātu) ir ideāls enerģijas avots, turklāt ļoti ātrs. Es to lietoju ne tāpēc, ka pēc treniņiem man ir bezspēks, bet tāpēc, ka savādāk cietīs manas rezerves. Pie tam uz tās pakas pat ir uztetovēta skrienoša meitene, tātad domāts skrējējiem. Zinu, ka ari hanteļu apskāvēji šo mēdz lietot. Viena paka man izdilst ~ 1 mēnesī.
3) Skriet = svīst = pazaudēt sāļus. Organismā sāļi ir tik cik tie ir un ja tu tos vairāk tērē nekā uzņem, tad kaut kad tie arī beigsies, un tad kad tie beigsies, tad beigsies arī skriešana. Es pagājušogad izbaudīju uz saviem ceļiem šo procesu. Neiesaku. Atkopšanās noris vairāku mēnešu garumā. Turklāt klibie meitenēm nepatīk. Mans „prezervatīvs” pret šo kaiti - Active Mineral Light, pirkts veikalā „Gigants”. Pārdevējs, kuram rokas bija kā man kājas pārdeva to paku par 7.50Ls. Jaucu vienu tējkaroti pulvera uz 0,5l ūdens un iemasēju iekšā savā Adidas „Impossible is nothing” pudelē, kuru ņemu līdzi tikai uz 10+ km skrējieniem. Ja naftas cenas pasaulē strauji nemainīsies, tad tā sāļu paka man izies 3 – 4 mēnešos.
4) Kas kopīgs pensionāriem un garo gabalu skrējējiem? Sāpošas locītavas! Lai manu ceļu skrimšļi pēc iespējas ātrāk atjaunotos, es lietoju glikozamīna kapsulas. Tā kā esmu nedaudz pasists arī uz blondīnēm, tad klāt vēl paņēmu blondas omega-3 draudzenes. Paka maksā 13 Ls, izgaist vienā mēnesī.
5) Pēc 20+ km skrējieniem vai sacensībām apēdu 2 stop cramp tabletes, kuras palīdz kāju muskuļus pierunāt Tevi atkal mīlēt. Tabletēs ir daudz magnija, kas samazina noguruma sajūtu muskuļos un veicina to atlabšanu. Tablešu mājiņa maksāja 6,95 Ls. Šaubos, ka pilnībā visi tās iemītnieki kādreiz pametīs mājiņu, jo līdz Rīgas maratonam man iztērēsies apmēram puse, bet pēc tam man tās vairs nebūs vajadzīgas. Tomēr nekad nesaki nekad.
Būtībā es pašlaik jūtos tā, ka visu laiku rītu ripas, bet riskēt tās nelietot es arī neuzdrošinos. Būšu ļoti priecīgs, ja noskriešu Rīgā maratonu zem 4 stundām, tad pārstāšu tik aktīvi skriet garos gabalus un "skriešanas tabletes" vairs nelietošu.
P.s. Es NEKĀDĀ gadījumā neiesaku Jums pirkt/lietot jebko no tā, ko es savā rakstā iekļāvu, mans mērķis bija tikai parādīt, cik „nekaitīgs” ir maratons.

trešdiena, 2010. gada 31. marts

Volejbols

Kopš esmu pieteicies Nordea Rīgas maratonam, pārstāvot savu kāju labo gribu, cenšos nebāzt degunu papildus sporta aktivitātēs, lai pēc iespējas vairāk „pulvera” paliktu garo gabalu treniņskrējieniem. Teorija ir laba lieta, bet ko tā dod, ja praktiskajās nodarbībās diemžēl vēl esmu nesekmīgs?

B: Heij! Es laikam Tev katru nedēļu tagad uzbāzīšos par to volejbolu.
Es: Čaw!
B: Šodien uzkāpu uz svariem un man tāds labs kg pieplūdums miesās parādījies, tāpēc meklēju sev kompanjonus fiziskām aktivitātēm.
Es: Tu tagad mani kārdini? Es arī gribu klāt kilogramus, bet nekādi nesanāk.
B: Mazāk sporto un vienkārši guli mājās, un ēd, tad būs Tev klāt kilogrami.
Es: Nu jā, mazāk sporto. Viegli pateikt, bet grūti izdarīt!
B: Nu lūk, tas jau spēlē par labu man. Volejbols 5dien 18:00 mūsu skolā?
Es: Centīšos.

svētdiena, 2010. gada 28. marts

Pusmaratons Mežaparkā

A: Skriesi 27. martā Mežaparkā pusmaratonu? Tur notiks Latvijas čempionāta pirmais posms.
Es: Labi!
Tieši tik grūti bija mani pierunāt uz kārtējo 21+ km skrējienu. Parasti gan tas nav TIK viegli, jo es domāju vismaz par „nu..” tiesu ilgāk (nu..labi!)Tomēr šoreiz piekritu nedomājot, jo pēdējās pusmaratona sacensībās Ozolniekos izgāzos kā Ķīnā ražota sēta, pat sanāca kādu gabaliņu toreiz iet ar kājām, nevis skriet, tāpēc šoreiz gribēju revanšu, lai pierādītu sev, ka es to joprojām varu.
Par Mežaparka sacensībām uzzināju vien pāris dienas pirms starta, tātad kāda tur vairs īpaša trenēšanās: noliku savas skrienamās kājas skapī un ikdienā staigāju apkārt ar izejamajām kājām, kas neskrien. Atpūtos. 2 dienas pirms lielā starta piepumpēju sevi ar glikogēnu – uzbruku Vinnija Pūka mīļākajam ēdienam, medum. Ēdu arī citus saldumus – šokolādes batoniņus un kūciņas, un jutos darām labu darbu, jo skrējējam taču ir vajadzīgas rezerves, ko pēc tam sadedzināt. Forši, ne? Ēst saldumus tāpēc, ka tā vajag.
Starta dienā no rīta ieņēmu vēl pēdējo legālā dopinga porciju – auzu pārslas ar vīnogu cukuru un aidā uz Mežaparku.
Reģistrācijas vietā skrējēju bija tikpat daudz kā ortogrāfijas kļūdu Borisa Čudova latviešu valodas domrakstā. Lieli un mazi skrējēji, tievi un vēl tievāki skrējēji. Jutos tur kā savējais. Pēdējās brīvās 20 minūtes pirms starta investēju trases izlūkošanai, kas nedaudz par daudz vēl bija slapja – 4 vietās prasījās gumijnieki, bet 2 no tām droši varēja peldēt. Tomēr, viens likums, viena taisnība visiem – ja man nāksies peldēt, tad citiem tāpat. A, kam tagad viegli?
„Starts,” iebļāvās kāds vīrietis no organizatoriem un mazohistiskās izklaides varēja sākties. Sākumā tempu paņēmu ātrāku nekā vajadzēja, bet pēc kara jau visi gudri. Kā nu Tu vilksies, kad tev apkārt citi sprinto kā uz kasi pēc pēdējām Rīgas Dinamo hokeja biļetēm? Protams, ka arī jāiespiež pedālis grīdā. Un es tā arī izdarīju, pirmos 2 apļus (kopā bija jāskrien 8 apļi, viens aplis ~2,6 km) skrēju ātrāk kā mana motora lietošanas instrukcijā bija norādīts. Rezultātā palika grūti. Ne tā kā ir stāvoklī, bet tā kā ir bezspēks. Sapratis, ka tā vairs ilgi nevarēs, ķēros klāt pie „Starptautiskā Valūtas fonda aizdevuma” – noēdu vienu enerģijas želeju. Atnāca vaļā otrā elpa. Apdzinu vienu meiteni (baigi lepojos ar šito). Vairāk meiteņu nebija, tāpēc vairāk nevienu arī neapdzinu nākamo 2 apļu laikā, kamēr vēl iedarbojās želejas turbīnas. 5. aplī atgriezās rūgtā dzīves patiesība - atkal kļuva smagi un tagad vēl arī karsti. Es nolēmu patirgoties ar Māti Dabu – „Eu, davai Tu tagad sauli aizsedz ar mākoņiem, bet es apsolos vairs nebradāt pa zāli. Ko saki?” Viņa neatbildēja. Es turpināju skriet. Sajutu, ka man zolēs ir saķērušies enkuri. Kājas cilājās negribīgi. Nācās samazināt tempu. Nolēmu netriekt krāsnī vairs tik daudz ogles, jo man taču vēl būs jāskrien vairāki kilometri. Lēnāk brauksi, tālāk tiksi? Pērkam! Tas teiciens strādāja. Tomēr viegli tik un tā nebija, jo sevišķi ap 18. km, kad es biju gatavs atdot savu kreiso kāju, lai tikai nevajadzētu vēl skriet pēdējo apli. Neviens manu kāju neņēma, nācās skriet arī pēdējo apli. Un vispār labi, ka neņēma, jo šogad 23. maijā Rīgas maratonā man viņa vēl varētu noderēt.
Finiša laiks - viduvējs. Kenijā gan jau ar tādu laiku pirmklasniekus atstāj uz otru gadu. Vai es labošos? *klusums*
Prieks? Nedaudz. Laime? Vēl nedaudzāk. Sāpes? Finišā es neko nejutu. Vēlmes? Apsēsties, padzerties, nomazgāties, pagulēt. Domas? Pagājušogad bija vieglāk skriet, esmu ierūsējis. Varbūt pastaipīsies? Varbūt nākamreiz. Ko tagad? Fotogrāfēties un uz mājām! Uz mājām gan tik ātri nesanāca, bet sanāca uz izstādi „Ražots Latvijā”. Tad gan uz mājām. Nekur nav tik labi kā mājās.

svētdiena, 2010. gada 21. marts

Kā vienmēr par vēlu.

Vakars, liels un varens, apskāvis mūsu augumus, nedaudz saldēja. Pilsētas elpa skaņi vēdīja pēc izplūdes gāzēm un vieglām promilēm. Viņa gāja man blakus ar saviem īsajiem, vieglajiem soļu slīdējumiem un lēja maģisku vizmu zem spulgajām laternu gaismām. Mana roka kā glābšanas peldriņķis bija cieši apsedzis viņas atlaidenos plecus, bet skatiens – pielipis meitenes aprikožu vaigiem. Klusums.
„Muļķīt, neskaties uz mani tik daudz. Savādāk vēl iemīlēsies,” viņa pamācīja, bet bija jau par vēlu. Kā vienmēr par vēlu.

otrdiena, 2010. gada 16. marts

Rīgas Satiksmes jaunā sodu sistēma.

Jo vairāk es braucu pa Rīgu, jo vairāk man liekas, ka Rīgas Satiksmei patīk mūs visus ik pa laikam „iepriecināt” ar visādiem jauniem einšteinojumiem. Piemēram, šodien pat iepazinos ar viņu jauno sodu sistēmu, kura jāsaka, ka ir visai skarba.
Tātad, nedaudz attinam filmu atpakaļ uz pulksten 12:xx.
Es atrodos 4. tramvajā, otrajā vagonā pie aizmugurējām durvīm. Braucam uz Pārdaugavu. Tramvaja kuņģis ir pustukšs. Viņš apstājas starp Slokas ielu un A. Grīna bulvāri. Durvis atveras un pa tām iekāpj kontrole. Ne vairs tās kartona tantes, kas krāj naudu dekoderim, šoreiz riktīgi Rīgas Centrāltirgus miesnieki – neskuvušies vīri ar tēraudcietām sejām. Es izvelku personalizēto mēnešbiļeti, mani akceptē par labu esam. Pārējie dara tāpat, izņemot kādu vīrieti, kurš pagriež muguru pret kontroli un ar acīm pielīp pie loga.
Kontrolieris: Biļetīti.
Vīrietis: (nekādas reakcijas)
Kontrolieris: Biļetīti!
Vīrietis: Nav.
Kontrolieris: Būs jāmaksā sods.
Vīrietis: Nav.
Kontrolieris: Vismaz pameklējiet.
Vīrietis: (nekādas reakcijas)
Atveras durvis, bet bezbiļetnieks ārā nekāpj. Kontrole viņam „palīdz” izkāpt, viegli pagrūžot mugurā (tiešām viegli, hokejā 2 minūtes par tādu grūdienu nedotu). Vīrietis paliek tramīgs, uzmet žiglu skatienu pa kreisi, bet saprot, ka tur nebūs tā labākā vieta, lai bēgtu, jo citi no kontroles jau tur priekšā ar savām „otrajām pusītēm”. Vīrietis izvēlas skriet pa labi. Kontrole viņu saķer aiz rokas. Mana tramvaja durvis aizveras un sākas kustība. Kustība turpinās arī ārā - vīrietis pagrūž kontrolieri. Aiziet gaiļu cīņas: kontrolieris viņu nogāž zemē. Turpinājumā asas vārdu (precīzāk laikam būtu teikt kāju) pārmaiņas - vīrietis guļot uz zemes, izdara sitienu ar kāju kontrolierim, kontrolieris atmaksā ar procentiem. Pārējā kontrole nāk palīgā. Tālāk neko nevar redzēt, jo tramvajs mani aizved prom no gladiatoru arēnas.
Happy End!

sestdiena, 2010. gada 13. marts

Kur Romeo skrien? (FOTO)

Šodien ārā ir labs laiks, daba pilnīgi mirdz, tāpēc nedaudz pastāstīšu par savu apkārtni. Ja Jūs apskatītos manus treniņus, tad ievērotu, ka viena no populārākajām distancēm ir 4,7 km gara. Uzreiz jāsaka - tam nav nekāds sakars ar to, ka Apinītim gaišajam ir 4,7 promiles, tik garš vienkārši ir mans mīļākais skriešanas aplis. Un šodien es Jūs ar viņu iepazīstināšu.


Izskrienot no mājas, man priekšā paveras ietiepīgi taisns ceļš. Skaists ceļš. Pieredzējuši vīri saka, ka pirmo kilometru vajag skriet lēnām un mana šī pirmā taisne kā tieši ir 1 km gara. Pie tam cilvēku tur gandrīz nekad nav (nesaprotu, kāpēc tieši šoreiz tur uzradās tas Breds Pits), jo tas ceļš ved uz biezo rajonu, kur visi kā minimums brauc ar BMW X5 un kājas nekad neizmanto. Pa šo taisni es velkos kā gliemezis.


Pēc iesildošās 1. km taisnes nāk 90 grādu pagrieziens pa kreisi (pagriežoties var redzēt šādu skatu), kur paskrienot 50 metrus uz priekšu, es liecos pa labi.
Redzat to balto māju, labajā pusē? Tieši pie tās mājas beidzās asfalts un tieši tajā mājā dzīvoja vietējā ciema deputāts, kad to asfaltu lēja. Kāda sagadīšanās!

Pagriežoties pa labi, sākas pirmā bīstamā zona. Nezinu kāpēc, bet ja es ziemā krītu, tad krītu tieši šajā vietā. Vismaz 80% no visiem dibena piezemējumiem ir ierakstījušies tieši šeit. Iespējams, ka tas saistīts ar ātruma kāpināšanu pēc iesildošā kilometra, bet citādādāk – mistika.
Galā griežos pa kreisi.

Pagriežoties pa kreisi, var redzēt šādu pasakainu ceļu. Šīs taisnes galā dzīvo mans draugs, kuru šad tad skrienot satieku (apmaināmies ar rokasspiedieniem). Viņš ir baigais dēļu pavēlnieks, māk pārākos trikus ar skeitu un snowbordu. Vienmēr esmu skatījies uz tiem ar vaļēju muti, jo pats pat palekties ar dēli nemāku.
Esot ceļa galā, es vienlaicīgi esmu arī šī apļa vistālākajā punktā no savām mājām. Ja skrējiena laikā sāk stipri līt vai gāzt krusa, tad gandrīz vienmēr startē tieši tur. (Mērfija likums?)

Un tad seko mana mīļākā daļa, skrējiens meža aizā. Es šo vietu saucu par zooloģisko dārzu, jo bieži vien te satieku meža zvērus: stirnas, lapsas un zaķus. Ja šie dzīvnieki prastu runāt, viņi Jums noteikti pastāstītu, ka es skrienot cauri mežam mēdzu pusbalsī dziedāt. (es – bez komentāriem, runājiet ar manu advokātu). Bet tā šeit gandrīz nekad nekas nenotiek, vienīgi dažkārt skrienot pa tumsu, var redzēt kā nezināmas izcelsmes vīri sper mežā kokus un vēl vienu reizi es neapzināti iztraucēju diviem taisīt trešo. Savādāk – kapa klusums.
„Paradīzes” galā ir vietējiem ļoti labi zināma ceļu policijas ligzdošanas vieta. Viņi tur slēpjas aiz baltās ceļazīmes, kas norāda uz pilsētas sākumu un gaida mašīnas, kuras nemāk braukt lēnāk par 70 km/h.

Izskrienot no meža, nonāku uz lielās šosejas, kur jābūt īpaši uzmanīgam (kāds es arī esmu. Bombonga par to būs?), lai nekļūtu par kāda autovadītāja priekšēja stikla dekoru. Tieši tāpēc vienmēr izvēlos ceļa kreiso pusi. Tā drošāk! Labajā pusē toties Jūs varat redzēt siltumtrubas, uz kurām vasarā bieži vien sēž malaļetkas un ar mutēm iznīcina cigaretes. Pagājušovasar pat viena mani apvainoja par „krasavčiku”. Ja es mācētu krievu valodu un saprastu, ko viņa teica, tad noteikti pretī izšautu arī kādu stingrāku vārdu.


Noskrienot no šosejas, lielceļa „bieds” iebrien civilizācijā. Te jau cilvēku ir daudz vairāk. Vienmēr kāds suns mani aprej vai veca tante uzmet ļaunu aci. Galīgi nesimpatizē šī vieta.
Vienīgais skaistums - vienā no tām mājām, kas redzamas labajā pusē, dzīvo kāda ļoti daiļa meitene. Krieviete ar īpaši pievilcīgu aizmugurējo bamperi. Nekad ar viņu neesmu runājis, vienīgi pāris reizes sasmaidījies.
Taisnes galā griežos pa kreisi.

Un te mēs nonākam arī pie beigu posma. Šis gabals manī izraisa smaidu, jo 600m garā posmā te ir 3 autobusa pieturas. Un pat tad vēl nereti uzrodas kāds, kam vajag speciāli pieturēt starp kādām no tām pieturām. (viņiem vajag nevis pieturēt, bet atņemt tās TV pultis. Staigājiet, tauta!!!)
Finišā, protams, es mēdzu skriet arī ātrāk. Pazīstami brunči taču tur dzīvo, paši saprotiet.

Satelīts to visu varētu redzēt apmēram šādi:


Lūk, tāds ir mans mīļākais skriešanas aplis. Ja arī kāds no Jums izdomā tādā pašā veidā pastāstīt par savu iezīmēto (es domāju ieskrieto, nevis apčurāto) zonu, tad es to neuzskatīšu par plaģiātismu, bet interesantu lasāmvielu.
Jauku dienu!

*lai kāds vēl neapvainojas, tad tas gliemis ir ņemts no šejienes. Pārējie, domāju, ka sapratīs.

trešdiena, 2010. gada 10. marts

Romeo skries Rīgā pilno maratonu - 42 km 195m


J: Kāpēc nenāc uz basketbola treniņiem?
Es: Skrienu pa vakariem, trenējos Nordea Rīgas maratonam.
J: Da noskriesi pusmaratonu arī bez treniņiem, tev jau tas viegli.
Es: Kurš teica, ka es skriešu pusmaratonu?
J: Tu! A, ko? Skriesi maratonu? (viltīgs smaids)
Es: Jā, skriešu maratonu.
J: Tu esi traks!

Tieši šodien „trakais” pierakstījās Nordea Rīgas maratona pilnajai distancei un tieši šodien viņš kā Tālavas taurētājs sāka to visiem bazūnēt apkārt, lai vairs nebūtu atpakaļceļa. Priecājieties, tagad ir pienākusi Jūsu kārta klausīties.
Kāpēc izlēmu par labu maratonam? Īsais variants: Nesāp ceļi. Garais variants: Jo pagājušā gada Rīgas pusmaratona personisko rekordu šogad neizskatās, ka pārkodīšu un tādā gadījumā pusmaratons mani vairs nevilina. Pie tam mans brālis, kurš vispār netrenējas un nodarbojas tikai ar lielās-karotes-bildingu, var to noskriet. Nevar būt, ka mums jāspēlē vienā līgā.
Runājot par mērķiem, to ir trīs, sadalīju pat pēc svarīguma pakāpes:
Pirmais, vissvarīgākais, neatkārtot to, ko izdarīja tas nabaga puisis leģendā, skrienot maratonu uz Atēnām, respektīvi – nenomirt.
Otrs mērķis, vienkārši svarīgs, noskriet līdz galam. Ar ievelšanos, ierāpošanu finišā, vienalga kā, galvenais, ka netieku diskvalificēts un šķērsoju gala finiša līniju.
Un trešais, kurš vairs nav obligāts, tomēr manai vīrietībai būtisks – paskriet zem 4 stundām. Par pārējo jau var tirgoties. Esmu elastīgs kā pieprasījuma līkne.

svētdiena, 2010. gada 7. marts

Blogeris

„Meklējam blogeri, kam garšo picas. Ja tu mīli picas un tev patīk rakstīt. Tad tu varētu būt tieši tas ko meklējam. Tas, ko gaidām no tevis ir CV un eseja par to, kāpēc tu mīli picu un kāpēc tu vēlētos blogot par picām,” – šādu sludinājumu es pirms apmēram mēneša uzgāju ss.lv.
Toreiz manī iedegās tas jaunieša maksimālisms, kuram vajag būt visur un uzreiz: Es nekavējoties piesēdos pie baltas A4 lapas un skatoties baltajos grieztu mākoņos sāku perēt eseju, kurā atzīstos picām mīlestībā.

Lūk, mazs fragments no manas iesūtītās esejas „Kāpēc es mīlu picas?”:

„Picas nav izlutinātas princeses, kuras satiekas tikai ar izredzētajiem, tās drīzāk ir labākie draugi, kuri ir klāt pēc īsa telefona zvana un ir gatavi pavadīt ar Tevi visu vakaru, lai tikai Tu sajustos labāk. Tām ir vienalga kā Tu izskaties, tās atdod sevi visu, ja vienīgi Tu to vēlies. Picas vienmēr uzmanīgi klausās, kad Tu runā, tas nekad neatsaka Tev kopīgu pasēdēšanu un vienmēr prot sasildīt. Picas nespēj apnikt, jo raksturos ir tik atšķirīgas, tās var būt vieglas un maigas, bet tikpat labi arī pikantas un asas. Tās vienmēr seko līdzi modei – dažas tērpjas klasiskos siera uzvalkos, bet citas greznās siera kleitās ar garneļu krellēm....”

Un, ziniet ko? Es tiku izvēlēts nākamajai kārtai. Otrais randiņš gan izskatās, ka mums nesanāks (šoreiz atļaušos nepaskaidrot), tomēr tik un tā patīkami, ja Tevi kāds izvēlas.
Bet vēl patīkamāk taču ir ja Tevi izvēlas divreiz. Un, ziniet ko? Mani izvēlējās divreiz: pāris dienas pēc vēstules saņemšanas no picu pavēlniekiem, mani uzmeklēja kāda ļoti harizmātiska sieviete, pie kuras esmu strādājis jau agrāk. Viņai vajadzēja blogeri uz vienu projektu un tikai 30 minūtes, lai es būtu viņas (es domāju darbinieks, a ko jūs padomājāt?)

Un tā es jau pāris dienas piestrādāju kā blogeris. Vispār interesanti vai ar mani nebūs tāpat kā ar tiem pavāriem, kuri darbā taisa jūrasasara karpačo, kārtotus piramīdā uz rozā greipfrūtiem ar eruku un baziliku, bet mājās neko jaudīgāku par ceptām olām neatļaujas.

otrdiena, 2010. gada 2. marts

Skriešanai atkusnī ir savs šarms

Ieva: Iepirkies? (skatās uz manu zaļo celofāna maisiņu)

Es: Jā, pāris kilogrami vitamīnu – burkāni, brokoļi. Daudz sanāk pēdējā laikā skriet, tādēļ vajag daudz vitamīnus.

Ieva: Tu šādā laikā skrien? Es pat paiet nevaru.

Es: Es jau arī nevaru paiet, tāpēc arī skrienu.

Ja godīgi, tad man ļoti patīk skriet šādā laikā, jo atkusnim ir savs unikāls šarms. Tikai atkušņa skrējieni liek nemitīgi koncentrēties uz ceļa segumu un vienmēr iekļauj dažādas bērnības spēles.

1) Skrienot pa gājēju celiņu, vienmēr sanāk spēlēt klasītes, lai neieknābtu peļķēs.

2) Ja skrien pa lielo šoseju, tad neizbēgami jāpiedalās spēlē „augstāk par zemi” – ik pēc 5 sekundēm jālec iekšā kupenās līdz ceļiem, kas sašķūrētas malās, lai kāds autovadītājs tevi „nenoķertu”.

Tomēr starp spēlēm ir arī daudz mazo pārbaudījumu – piemēram, līkumos obligāti jāatceras, ka ir jānomet ātrums līdz gliemezim, jo pretējā gadījumā fizikas likumi atgādina inerces definīciju un zemes pievilkšanas spēku. Kā arī šur tur savu gultni ir izveidojušas jaunas „Daugavas”, pie kurām pat sāk krāties cilvēku rindas ar domīgām pierēm, kas saka: „Kā pie velna, lai es tieku pāri?”. Un tu parādi kā, jo esi gudrāks par piecklasnieku – ieskrienies cik ātri vien vari un ar lielu, garu leoparda lēcienu pārlido pāri 2 metrus platajai peļķei.

Pēc šiem skrējieniem kājas, protams, vienmēr ir slapjas, bet visas atrakcijas taču kaut ko maksā.

Skrieniet un esiet veseli!

P.s. Šo ierakstu veltu Lilu, iedvesmai.

pirmdiena, 2010. gada 1. marts

I Run For Life


"The little girls name is Samantha. She is very sweet and a leukemia survivor. She is what TNT calls an honorary teammate. All Teams with Team In Training are given a survivor they call their honorary teammate. Having an honorary teammate keeps you focused throughout training on the hardships that the survivors have endured, reminding you that what you are going through is nothing compared to chemotherapy and other treatments. This helps people to train hard and fundraise harder."

svētdiena, 2010. gada 28. februāris

Atkusnis uzbrūk!


Pirmais uzbrukums tika veltīts manam nabaga satelītšķīvim. No jumta krītošais ļaunais aisbergs, nespējot sadalīt ceļu ar šķīvi, izgrauza viņam miesā caurumu. Rezultāts: tagad man šķīvis izskatās kā apgrauzta pica.
Otrs uzbrukums tika raidīts nedēļu vēlāk pret manu tanti. (Mēs gan neesam baigās draudzenes un vispār pēdējoreiz, kad 2009. gada vasarā iepriekš nepiesakoties viņu apciemoju, tante mani ieraugot pa durvju actiņu, ne tikai negribēja laist iekšā, bet pat vēl papildus aizķēdējās. Nācās celt galdā visus man zināmos radu vārdus, lai iestāstītu viņai, ka neesmu vis kāds mantkārīgs zaglis vai ieņēmuma dienests, bet gan draudzīgi noskaņots radagabals.) Tante dzīvo piektajā stāvā un atkusnis viņai visu dzīvokli apčurājis. Rezultāts: viņa iekāpa TV kastē un pagozējās Degpunkta starmešos. Video TE. (skatīt no 24. minūtes).
Trešais un pagaidām pēdējais uzbrukums notika vakar. Cieta mani kaimiņi no pretējās mājas. 5m x 3m liels sniega klucis bez izpletņa nolaidās no piecstāvu mājas jumta uz apakšā guļošās mersedesa markas automašīnas galvas, to pamatīgi ielokot. Kritiena laikā ceļakājai tika vēl paņemta līdzi viena palodze. Visa māja sacēlās kājās. Policisti atbrauca, safotografēja cietušo dzelzs kasti un sasēja zirnekļa tīklu lentes ap māju tāpat kā CSI norobežo slepkavības vietas. Rezultāts: namu pārvaldniekam būs s**i.

Es zinu, ka bildē neko nevar saprast, bet tā ir pat labāk. Vismaz naktīs murgi Jums nerādīsies.
Vienvārdsakot, neviens vairs nevar būt drošs. Uzmanies arī Tu, mans mīļais lasītāj!

piektdiena, 2010. gada 26. februāris

Kāpēc es skrienu? 4 galvenie iemesli

1)Ikdienas pārbaudījumos saglabājos svaigs kā gurķītis.
Es varu nojozt 100 metru sprintu pa kupenām, pēc tam izskriet caur gājēju tunelim, tad vēl pa trepēm augšā un visbeidzot ielēkt tramvajā, saglabājot svaigu konsistenci. Svaigu kā gurķītis. Nekādas elšanas 2 pieturu garumā vai sviedru plūdu. Vairs nekādas Rexonas somā.
2)Skriešana veido seksīgu dibenu.
Un ne tikai dibenu. Skriešana nemīl celulītu (tas mani, puisi, uztrauc visvairāk) un lieko svaru. Noskrietie kilometri ir kā smilšpapīrs, kurš ar katru kilometru berzē nost lieko materiālu. Kāpēc gan neļaut no sevis izberzt meistardarbu?
3) Uz ielas jūtos drošāk.
Reti kurš divkājains ļaunums spēj paskriet ātrā solī vairāk par 3 km bez apstājas. Sliktie puiši taču smēķē, buhā, šņauc, osta, špricē un sazin, ko vēl tur dara. Tādi organismi nav domāti ilgai skriešanai. Manējais toties ir, jo regulāri tiek trenēts. Skriešana man ir kā apdrošināšanas polise, kas garantē, ka ja es esmu viens, tad varu aizmukt.
4) Skriešana noņem stresu kā ar roku.
Pulkstenis rāda devīto vakara stundu un man līdz rītdienai no baltajām powerpoint sēklām ir jāizplaucē ģeniāla prezentācija universitātei. Ko es daru? Dodos skriet! Noskrējis 10 km es jūtos tīrs no visiem sārņiem, tīrs no stresa. Nometis visu lieko bagāžu, es varu kalnā uzkāpt vieglāk.
P.s. Atcerieties, ko Dr. House darīja tajā sērijā, kad vairs nejuta sāpes kājā? Viņš skrēja!

ceturtdiena, 2010. gada 25. februāris

Iesaku!

1) Izlasīt Ē. M. Remarks „Rietumu frontē bez pārmaiņām”.

Jā, grāmata ir par karu un nē, tā nav garlaicīga. Es pats vienmēr taisu to skābo citrona ģīmi, kad bibliotekāre man noliek priekšā grāmatas par karu, bet uz šo tomēr pierunāja, jo esot viena no tām, kas obligāti katram jāizlasa. Nenožēloju, ka paņēmu, pat vairāk – esmu priecīgs, ka nenokautrējos.

„Stiprus toties mūs dara zeme un gaiss, - īpaši zeme. Nevienam citam tā nav tik tuva un dārga kā mums, karavīriem. Brīžos, kad karavīrs tai pieplok ilgi un cieši un cenšas ierakties tajā ar seju, ar rokām un kājām, juzdams nāves bailes no ienaidnieka uguns, zeme ir viņa vienīgais draugs, viņa brālis un māte, vienīgi tai, mūžīgi klusajai patvēruma devējai, viņš uztic savas šausmas un savus vaidus, zeme uzklausa viņu un atkal palaiž desmit sekunžu skrējienam un dzīvībai, un satver viņu no jauna – reizēm uz mūžību”*

2)Noskatīties filmu „Spirit of the Marathon”.

Filma ir 2007. gadā atrasta kāpostos. Līdz šim labākais filmu gabals par skriešanu, ko esmu redzējis. Tajā ir nedaudz vēsture, nedaudz kenijieši, nedaudz liekās riepas, nedaudz asaras un daudz, daudz prieka par sasniegto. Filma ļauj ielūkoties 5 cilvēku dzīvē, kuri gatavojas skriet sacensībās maratonu - 42 km ar astes kaulu. Ieskatieties viņu dzīvēs arī Jūs!
Pirmā daļa te, pārējās 9 meklējat turpat youtube.



3)Katru dienu izdzert glāzi svaigi spiestas burkānu sulas.

Burkānos ir karotīns, C vitamīns, E vitamīns, B1 vitamīns, kā arī ir B2, K, PP un citi vitamīni. Burkānu saknes satur brīvās aminoskābes – alanīnu, valīnu, leicīnu un citus anīnus par ko man nav nemazākās saprašanas, bet burkānu asinis garšo sasodīti labi un glāze tādas vitamīnu OMON specvienības ātri vien ievieš veselīgu kārtību organismā.

*Fragments no E.M.Remarks „Rietumu frontē bez pārmaiņām”

otrdiena, 2010. gada 23. februāris

Vīriešu diena

Jau 22. februāra pēcpusdienā, iepērkoties Rīgas Centrāltirgū, man radās stipras aizdomas, ka vīriešu dienā netikšu apsveikts. Kāpēc tā? Es pirku 3 kg burkānus savam ikdienas vitamīnu kokteilim un pavisam nepazīstamā pārdevēja mani nosauca par saulīti. Vai tad aizejot gulēt kā saulīte, var jau nākamajā rītā piecelties kā vīrietis? Es šaubos. Un tagad, šo rakstot, domāju, ka pamatoti šaubījos. Neviens mani gaišās dienas laikā tā arī neapsveica ar maskulīno dienu. Neviens. Vakarpusē sapratu, ka mana vienīgā un arī pēdējā cerība ir brālis, jo brālis nozīmē kompāniju, kompānija nozīmē sarunas, bet sarunas, iespējams, nozīmē apsveikumu. Tāpēc pašā vakarā, kad saule jau bija apvilkusi tumsas seģeni, es devos pie viņa pēc „svētības”.
Es: „Apsveicu tevi vīriešu dienā!”
Brālis: Es tevi arī apsveiktu, bet vēl nav 8. marts.”
Es gan biju gaidījis „Paldies. Apsveicu tevi arī,” bet tas taču ir mans brālis un tāda ir brāļu mīlestība. Ja nē, tad nē. Nav jau pēdējā vīriešu diena. Visu gadu tagad uzlikšu sev par pienākumu audzēt krūšu spalvas, varbūt tas nākamgad dos kādus panākumus.

P.s. Ierakstu pabeidzu jau 20:50, bet uzreiz nepublicēju, nolēmu pagaidīt līdz 24:00, lai viss būtu politkorekti. 21:41 man atnāca negaidīts sms ar apsveikumu vīriešu dienā no kādas meitenes. Tas nozīmē, ka varat lasīt ierakstu jau tagad.

svētdiena, 2010. gada 21. februāris

Viens vienīgs tukšums

Cik zinu, tad Latvijā mūža ieslodzījums nozīmē atsēdēt nedaudz pāri 20 gadiem valsts maizē. Ja nelīmē kožļenes cietuma uzraugiem matos un neapbižo pārējos sērijveida slepkavas, tad noteikti izlaiž atrāk, bet ja pazīst pareizos cilvēkus, tad var sanākt, ka pakrata tikai ar rādītājpirkstu un pasaka: „Fui, slikts puika/meitene!”.
Šķiroties no manis, bijusī meitene vecgada vakarā rakstīja, ka mēs nekad vairs neredzēsimies, jo viņa brauc prom. Pavisam. Tātad neredzēšu visu mūžu. Es jau rēķināju, ka tas tad sanāks ar PVN ap 12 gadi, jo es nepazīstu „pareizos cilvēkus”, bet toties māku labi uzvesties.
Šis mūžs neilga ne divpadsmit, ne piecus, ne pat vienu gadu. Tas ilga vien ~ 50 dienas, jo šodien aizvadot vakara skrējienu es viņu atkal satiku. Es skrēju ar trešo ātrumu un man sejā sitās mazas sniegpārsliņas. Es tikko biju iekāpis septītajā kilometrā, kad manu ceļu šķērsoja negaidīts viņas „Čau!”, smaids un rokas pakratīšana. Es acīm neticēju, bet tomēr ar muti neveselīgu „Čau!” atmetu un neapstājies turpināju savu skrējienu. Es sāku domāt. Apdomājies sapratu, ka manī nav ne naida, ne mīlestības, ne siltuma, ne aukstuma pret viņu. Viens vienīgs tukšums. Man viņa atkal ir sveša.

sestdiena, 2010. gada 20. februāris

19 jautājumi. Nevienas atbildes. Randiņš ir sarunāts.

Puisis: Tu šovakar esi brīva?
Meitene: Tu mani aicini uz randiņu?
Puisis: Esi vai neesi?
Meitene: Ko tu piedāvā?
Puisis: Kas tev patīk?
Meitene: Vai tad visām meitenēm nepatīk viens un tas pats?
Puisis: Vai tad puiši kādreiz ir zinājuši, kas meitenēm patīk?
Meitene: Kāpēc puiši nekad neklausās, ko meitenes saka?
Puisis: Kāpēc meitenes nekad nesaka tikai to svarīgāko?
Meitene: Kāpēc puiši nesaprot, ka svarīgie vārdi veidojas no vairākiem maziem burtiem?
Puisis: Tad jau iznāk, ka Rafaello konfektes nepasaka vairāk kā tūkstošiem vārdu?
Meitene: Vai tad meitenēm mīlestība iet caur vēderu tāpat kā puišiem?
Puisis: Vai Tu šovakar atnāktu ar mani uz kafejnīcu, lai varu to noskaidrot?
Meitene: Kura kafejnīca Tev padomā?
Puisis: Vai tad nezināšanā nav šarms?
Meitene: Kur man jābūt?
Puisis: Tie soliņi pie Brīvības pieminekļa taču vēl joprojām tur stāv?
Meitene: Cikos?
Puisis: Vakara pasaciņa jau 21:00 ir beigusies?
Meitene: *pasmaida un aiziet*

piektdiena, 2010. gada 19. februāris

1. mēneša preses vingrojumu relīze

Tieši šodien aprit vesels mēnesis kopš salaulājos ar tiem vēdera preses vingrojumiem. Tagad esmu gatavs Jums pastāstīt visu par savu neveiksmīgo laulību.
Nedaudz vēsture: Izvēloties vingrojumu kompleksu, es zināju, ka video trenerim obligāti ir jābūt vīrietim, jo pretējā gadījumā es būtu noslogojis tikai acis skatoties kā smukā trenerīte lokās apspīlētajā triko. Otrais nosacījums – man no tiem vingrojumiem nedrīkst sāpēt mugura, kuru agrāk esmu rokasbumbā un basketbolā to krietni izvarojis. (Bet kā var savādāk pats pārbaudīt vai alkohols lielos daudzumos ir kaitīgs kā tikai saindējoties ar to?) Tā nu es 19. janvārī sāku katru dienu atvēlēt 10 minūtes savas preses bruģēšanai.

Pirmā nedēļa: Sākums vienmēr ir grūts. Es centos pildīt tikpat ātri kā tas robots, bet visas 8 minūtes izturēt nevarēju tādā tempā. Atceros, ka pirmajā reizē, kad treneris 7+ minūtē teica: „C'mon you're almost done,” es viņam atrūcu: „I am already done!” un pielipu pie paklāja kā pankūka pie pannas. Tomēr man ļoti iepatikās, ka viņš beigās uzslavēja par labi padarītu darbu. Par padošanos nebija ne runas. Nākamajā rīta gan es nepamodos ar sešpaku, aiznākamajā tāpat, pēc nedēļas arī ne, bet tas ir tikai loģiski, jo muskuļiem ir savs augšanas ātrums, kurš jāņem pierē.

Otrajā nedēļā es jau sāku just muguras sāpes. Labās ziņas - beidzot varēju izpildīt visus vingrojumus viņa ritmā. Lai saudzētu muguru, nolēmu turpmāk darboties tikai katru otro dienu un „netīšām” aizmirst reverse crunch un leg pushes, jo uzskatīju, ka tieši šie vingrojumi ir darvas karote manā medus mucā. Šo vingrojumu laikā pildīju basic crunch. Vizuālas izmaiņas otrās nedēļas laikā joprojām nekādas.

Trešajā nedēļā manas attiecības ar muguru pasliktinājās, sķita, ka viņa man saka: „Izvēlies, vai nu es vai tie vingrojumi”. Es izvēlējos vingrojumus. Es taču apņēmos viņus pildīt, tad vismaz mēnesis jāpabeidz. Apetīte auga - grūtības pakāpe sāka likties par mazu, jo no preses vairs nenāca deguma smaka. Tāpēc vingrojumu kompleksu papildināju ar pāris papildus Kamasutras pozām. Trešās nedēļas beigās pildot curl vingrojumu, es beidzot sajutu, ka zem manas nelielās Michelin riepas ir parādījušies mazi kubiki. Prieks gan nebija liels, jo mugura beidza nost.

Ceturtajā nedēļā skaitīju dienas, kad varēšu beigt pildīt tos vingrojumus. Beidzot esmu izskaitījis. Fhew. Tagad eju pensijā, atpūtīšos vismaz nedēļu, tad padomāšu par jaunām attiecībām.

Secinājumi:
1) Es viņus vai nu pildu nepareizi, vai par lielu slodzi lieku, jo mugurai noteikti nevajadzētu sāpēt.
2) Ar vienu mēnesi ir daudz par maz, rezultāti, visticamāk, ir gaidāmi pēc 3 – 5 mēnešu regulāriem treniņiem.
3) Vingrojumi strādā, tomēr, ja gribi, lai ir vizuāli redzamas izmaiņas, jānodzen tauki, piemēram, skrienot kardiotreniņus (manā gadījumā tie ir pie pulsa 140 – 155 sitieni/minūtē) + pareizi ēd.

Esmu runājis!

trešdiena, 2010. gada 17. februāris

Kāds ir secinājums?

Pirmā situācija: Es uz lekciju ierodos ar 5 minūšu nokavēšanos (skrējējs baigais, ne?). Gandrīz visas vietas jau ir aizņemtas, izņemot pašas pēdējās rindas. Lai neuzprasītos uz „Ka tik te kādam nav pulkstenis pagriezts uz Berlīnes laiku?” es klusiņām noparkojos tur pat beigās, galīgā Kamčatkā. Tikko esmu pielīmējis savu pēcpusi pie krēsla, meitene vienu solu rindu priekšā sāk aktīvi dīdīties – viņa virpina pirkstus savos matos un ik pa brīdim atmet skatienu atpakaļ pār plecu tieši tāpat kā to dara autovadītāji, lai pārredzētu aklo zonu. Viņa man uzsmaida, es parādā nepalieku. Pēc 3 minūtēm kabinetā klusiņām ielavās vēl viens „berlīnietis” – grupasbiedrene, ar kuru vairumā lekciju sēžu kopā. Kavētāja arī šoreiz apsēžas man blakām. Priekšējās kaimiņienes teātra izrāde beidzas.

Otrā situācija: Universitātes rīmu pulcēšanās zālē nākas stāvēt rindā. Paiet veselas 5 minūtes līdz nonāku pie lielās karotes. Ticis pie varas, lēmumus pieņemu lēni un konstruktīvi. Kamēr manī norisinās iekšējais balsojums par labu vai sliktu atsevišķiem ēdienprojektiem, man apkārt sāk rosīties kāda meitene ar tipisko „nezinu-ko-gribu” sindromu. Viņa paskatās uz salātu stendu, bet neko neņem. Tāpat ar kartupeļiem, rīsiem, griķiem, gaļām. Tikai paskatās, bet neko neņem.
Es: Tu ēd tikai ar acīm?
Viņa: Hmm, jā. (pasmaida)
Es dodos maksāt pie kases. Viņa turpina skatīties uz ēdienu un tagad nedaudz arī uz mani. Joprojām neko neņem. Es sameklēju brīvu galdiņu. Viņu vairāk neredzu. Pēc pāris minūtēm man pievienojas tā pati grupasbiedrene, kas spēlēja „berlīnieti” iepriekšējā īsfilmā. Ēdu lēni, jo laika vēl daudz. Meitene, kas ēd ar acīm, ēdnīcu pamet pirmā - dodoties ārā, viņa izvēlas iet garām manam galdiņam. Sākumā plati smaida, bet tad ieraugot, ka man ir kompanjone, novēršas.

Trešā situācija: Uz lekciju ierodos laikus (es pavisam nopietni). Esmu viens no pirmajiem, kabinetā ir vēl 4 studenti – 3 meitenes un viens puisis. Apsēžos uz beigu galu, vienu rindu pirms puiša. Beidzis savu manevru, ievēroju, ka viena no trīnēm sāk pārcelt savu biznesu tieši man priekšā. Ievākusies man kaimiņos, viņa visu laiku stāv kājās un savu smuko, tvirto dibenu atšāvusi 50 centimetrus no manas sejas, ņemas ar rokām pa savu galdu. Es izbaudu ainavu. Un tad, protams, parādās tā pati prieka maitātāja, kas vienmēr (nu tā „berlīniete”, kura tad cita?) un apsēžas man blakām. Pēc 2 minūtēm mans personīgais priekšā stāvošais porno kanāls pārceļas atpakaļ pie pārējām meitenēm.

Kāds ir secinājums?