Loterijas

*rāda "Zelta drudzi"*

Es: Eu, piedalies Tu ar. Paskaties, var laimēt 20 000 Ls.
Brālis: (smejas) Tur nereāli vinnēt.
Es: Kāpēc nereāli? Tev tikai jāuzmin četrciparu skaitlis, tātad varbūtība ir „10” ceturtajā pakāpē jeb 1 pret 10 000. (neņemot vērā faktu, ka Tavā vietā var sazvanīt kādu citu)
Brālis: Tikai? Tas taču ir nereāli!!!
Es: Nav nereāli, pie tam vari taču uzreiz atskaitīt tādus skaitļus kā 0000, 1111, 2222, 3333...Tādi parasti nekad neizkrīt. Tas riktīgi atvieglo dzīvi.
Brālis: Jā, tātad paliek tikai 9 990 varianti. (smejas)
Es: Zvanīsi?

Brālis nepiezvanīja. Labi, ka tā. Manī tiešām nevajag klausīties, jo loterijās esmu galīgs iesācējs. Mans lielākais naudas laimests līdz šim ir no „Bagātību salas” - 5 Ls. Tas bija vēl pamatskolā, kad loterijas bija mans diētas veids. (starp citu, ļoti efektīva metode. Es nepirku saldumus, bet loterijas biļetes, tādējādi reducējot savus saldumu ieņēmumus par ~90%) Iztērēju gan loterijas biļetēs vismaz 20 Ls, bet kurš tad skaita. Vēlāk skolā mācīja varbūtības teoriju un kopš tās reizes loterijās vairs nepiedalos, pat tajās, kur nav jāmaksā, tikai jāatstāj savi kontakti. (bezmaksas sieru dabūn tikai otrā pele (c))

P.s. Šādus divus apgalvojumus esmu dzirdējis saistībā ar loterijām:
1)Tas, ka Tev iespers zibens ir 10 reizes reālāk nekā tas, ka laimēsi loterijā 1 miljonu.
2)Lielāka iespēja ir nomirt pa ceļam ejot pirkt biļeti, nekā uzvarēt pašā loterijā.

4 santīmu dēļ zaudēta draudzība

Nauda cilvēkiem aptumšo prātus. Šovakar vietējā garāžu kooperatīva sapulcē tika izskatīti vairāki lēmumi, tai skaitā arī manas apakšējās dzīvokļu kaimiņienes iesniegums par 15 Ls kompensācijas piešķiršanu. Rūpīgi izskatot iesniegumu, Vox Populi jeb tautas balss vienbalsīgi teica „Nē”. Sieviete redzot, ka balsotāji nav lēmuši viņai pa prātam uzreiz aizgāja, pirms tam visus nomētājot ar naidpilniem skatieniem, jo īpaši mani. Šaubos, ka tagad vēl tikšu sveicināts. Ja ņem vērā, ka garāžu kooperatīvā ir ~ 450 biedri, tad manai ģimenei viņai labvēlīgs balsojums būtu izmaksājis apmēram 4 santīmus.
Tieši šādas summas dēļ es iespējams esmu zaudējis visus tos „labrīt”, „labdien”, utt. Stulbi.
Tomēr savādāk balsot es nevarēju, šoreiz viņai tiešām nebija taisnība.

They can all get fucked, just stay true to you. (Eminem)

Veselīgs uzturs

Mans un mana brāļa uzturs ir kā diena pret nakti. Viņš ēd normāli (ar „normāli” es domāju „kā vairākums”), bet es veselīgi. Ja brālis brokastis neuzskata par ēdienreizi, tad es pucēju iekšā auzu pārslu putru. Ja pusdienās viņš kuņģa skābi nogalina ar coca- colu, tad es iznīcinu rīsus ar sautētu vistas fileju. Ja bračka uz nakti vēdera bankā nogulda puskilogramu eļļā slīcinātus kartupeļus, tad es tur novietoju 150 gramus biezpienu. Ja viņš ēd dienā 3 reizes, tad es divreiz biežāk. Ja man nereti sāp vēders, tad viņam gandrīz nekad.

Secinājums: Ēst veselīgi vēl nenozīmē būt veselīgam.

Anita

Vēl šorīt atstājot savu sili, es biju visā garumā pārliecināts, ka vakarā Jūs terorizēšu ar saviem sesijas varoņstāstiem, lielīšos par eksāmenos iegūtajām atzīmēm (es tīšām nepieminēju vārdu „labajām”) un ap portatīvo datoru dejojot Uzvarētāja deju, līksmošu par nopelnītajām pāris brīvajām dienām pirms jaunā semestra sākuma. Tomēr nē, šoreiz par skolu nestāstīšu. Šoreiz es Jūs iepazīstināšu ar Anitu, meiteni, kuru šodien satiku.
Anitu es zinu nepilnus 2 gadus. Zinu, ne pazīstu! Es zinu, ka viņa tirgo mobilos telefonus. Es zinu, ka viņa ir agrāk spēlējusi basketbolu. Es zinu, ka viņa ir komunikabla un lieliski prot uzstāties publikas priekšā. Es zinu, ka viņa ir vecāka par mani. Es gaužām maz zinu par Anitu.
Kāpēc tad es par viņu stāstu, ja neko daudz nezinu? Tāpēc, ka viņai ir neaizmirstamas acis. Tās vienmēr ir ģērbušās sēru drānās. Tās vienmēr izskatās noskumušas, pat tad, kad Anita ir priecīga.
Šodien Anita eksāmenā dabūja „9” un iznākot no kabineta viss viņas ķermenis dzirkstīja priekā, izņemot acis. Tās atkal bija noskumušas.
Kāpēc tā?
Es tiešām nezinu. Tas ir Anitas noslēpums un puišiem patīk meitenes ar noslēpumu.

Būt vai nebūt skrējējam - tāds ir jautājums!

FIB slepeno dienestu novērojumi šoreiz ir pilnīgi precīzi – es tiešām neesmu skrējis jau nedēļu. Un izskatās, ka viņiem savos posteņos arīdzan turpmāk būs garlaicīgi, jo neizskatās, ka es tuvākajā laikā atsākšu. Sals vainīgs? Jā, nedaudz, mani tiešām uztrauc tas, ka varu apsaldēt savu ieroci un tādēļ palikt tikai ar tukšām lodēm. Tomēr tas nav Zemes centrs. Daudz nozīmīgāku lomu spēlē kuņģis, kuru joprojām nespēju pierunāt iemīlēt šīs garās, romantiskās vakara „pastaigas”. Ja Jūs vien zinātu kā es viņam esmu izdabājis - mans uzturs pa šo pēdējo pusgadu ir transformējies līdz nepazīšanai – es ēdu kā cilvēks, kurš grasītos nodzīvot 200 gadus, bet tas nepalīdz. Tādēļ mana pēdējā cerība ir atrast savā guberņā kādu lēnskrējēju, kurš/kura spētu piespiest mani skriet 3x nedēļā 2 – 4km pavisam gausi. Šādi kardiotreniņi pumpētu sirds bicepsus un kuņģi īpaši aiz bizēm neraustītu. Jā, tā būtu ideāli, tik kur tādu dullo var atrast?
P.s. Bet līdz tam celšu būdu, tagad taču tumši laiki – jābūt gatavam sevi aizstāvēt.

Bruģējam presi

Tā kā man no elektriskajiem taureņiem bail un prese pati no sevis nebruģējas, tad esmu apņēmies turpmāko mēnesi katru dienu 8 minūtes veltīt intīmākām attiecībām ar savu vidukli – pildot šos vingrojumus. Būs vismaz ko tagad darīt reklāmas pauzēs. Ja kādam/-ai vēl ir vēlme stāties partijā, tad visi ir laipni gaidīti. Kods pie durvīm – 3k4gy. Pēc mēneša vai diviem noteikti padošu ziņu vai esmu vēl dzīvs un ko par šo visu domāju. Labprāt uzklausīšu tad arī Jūs.

Mūsu pietura

Vilciena vagonā atradās 4 cilvēki – sirms vīrs ar Krišjāņa Barona bārdu, viena guļoša, šķidro laimi pārsūkusies Y hromosoma labākajos gados, es un mana princese. Ar dzelzs diegiem sastiprinātajās skārdenēs uz riteņiem bija salīgi, jo ārā siroja lidojumam nelabvēlīgs laiks. Es noteikti vilcienā būtu trīcinājies, ja manas vampīraukstās plaukstas neatrastos Liānas ugunīgo roku patversmē. „Tev salst?” – viņa ar rūppilnu skatienu centās analizēt manus sejas pantus. Liānas kanēļsarkanās acis burtiski kvēloja tāpat kā rožsārtās lūpas, kuras mani saistīja daudz vairāk par jebkuru amerikāņu asa sižeta filmu. „Nedaudz,” es vārgi atpogāju un atpletu rokas, tādejādi dodot mājienu, ka vēlos viņu samīļot. Liāna apsēdās man klēpī un piespiedās tik tuvu, ka jutu savu nosalušo vaigu pilnībā pārklājamies ar viņas ogļmēmajām matu cirtām, kuras tagad viegli cilājās līdz ar katru manas elpas izvirdumu. Es jutos kā apelsīna miza, kurā iegūlušas divas sulīgas, saldas C vitamīna daivas. „Tu debešķīgi smaržo, es tev to esmu teicis?”- dziedāja mute, bet tekstu autors neapšaubāmi bija deguns. „Jā, daudz reizes. Tu jau atkārtojies. Uzliec citu plati,” viņa, šķiet, pasmaidīja, jo es jutu kā Liānas vaigs caur matiem pieceļas stāvus. „Pastāsti man kaut ko, vienalga ko, tev vienmēr labi sanāk stāstīt,” balss drīzāk pavēlēja nekā lūdza. „Kā jaunkundze vēlas,” - es vēlreiz apreibinājies ar viņas ķermeņa atkarību izraisošo smaržu sāku savu runu: „Reiz sen, sen atpakaļ, tāltālajā nekurzemē, divus kvartālus nostatus no Alises Aizspogulijas dzīvoja kāda ļoti skaista princese. Sauksim viņu par Liānu. (Meitene noteikti saprata, ka pasaka būs par viņu, jo izdzirdot šo īpašvārdu, vēl ciešāk ieritinājās manā klēpī un noguldīja savu galvu manu krūšu spilvenos.) Liānas firmas zīme bija nakts krāsā tērpti zīdaini mati (tajā brīdī es noglāstīju viņas matus), mākoņpūkainas lūpas (ar rādītājpirkstu pārvilku pār viņas lūpām) un ....(es jau gribēju pievērsties viņas kaklam, kad nespēju vairs bilst ne vārda, jo Liāna ar pēdējo manis pieminēto firmas zīmi apsedza manas vārdus dzenošās slūžas. Tagad jau es pats nonācu pasakā, acis aizvēris lidinājos pasaulē, kurā nepastāv sāpīgā gravitācija un Merfiju likumi, bet viss ir maigs un gaisīgs. Es pazaudēju arī laika izjūtu un ja godīgi, tad man bija vienalga, jo es zināju, ka šodiena beigsies nevis tad, kad iestāsies pusnakts, bet tad, kad es saņemšu atvadu skūpstu no viņas.
„Biļetītes lūdzu!” – pasakai neraksturīgi raupjā balss mani kā ar šķērēm izgrieza no sapņa. Tā bija kontroliere. Es iedevu Liānai biļetes un viņa pasniedza tās formā tērptajai sieviete, kura nepilnu sekundi uzmetusi skatienu biļetei, notetovēja to ar garlaicīgu logo un aizgāja citur meklēt laimi.
„Stāsti tālāk,” Liāna piekodināja. „Vai viņa satika kādu princi? Vai viņai bija ļaunā pamāte? ” – meitene pēkšņi bija kļuvusi tik runātīga.
Es turpināju, lai remdētu viņas izsalkumu - „Liāna bija karaļa Artūra XI iekārojamāka meita un ne viens vien tūkstotis karaļvalsts brašuļu un stipru meitiešu (modernā pasaka) bija gatavi līst pūķa rīklēs pēc zoba, lai tikai katru vakaru pārnākot mājās varētu tieši viņai teikt vārdus – „Mīļā, es esmu mājās. Kas šovakar vakariņās?” (Liāna iesmējās un nomutēja mani uz vaiga) „Stāsti tālāk, ko tā princese darīja? Savādāk es aiziešu pie tā tur skaistuļa (viņa ar labo roku tēmēja uz manis iepriekš pieminēto Y hromosomu vilcienā, kurš, šķiet, tieši tobrīd arī planēja kādā no pasakām. Vīrietis, manuprāt, varēja ciemoties pie Aladina, jo izskatījās, ka viņš šovakar ir vismaz no 5 alkoholiskajām „lampām” izberzējis džinu laukā.
Es nepavisam nevēlējos pazaudēt savu „plīšu lācīti”, tāpēc paskatījies laukā pa vilciena logu turpināju pasaku – „Viņa izkāpa no vilciena un dzīvoja laimīga. Stāsta beigas!”. „Ko? No kurienes viņa izkāpa? Beigas?”. (Liānu nepavisam neapmierināja šāds iznākums. Viņa izskatījās sašutusi). „No vilciena, mīļum, viņa izkāpa. Šī ir mūsu pietura! Mums jākāpj ārā,” – es skaidroju. „Bāah,” – beidzot viņa saprata, ko es ar to biju domājis. „Fuj, garlaicīga pasaka, Tu tomēr nemāki stāstīt,” – viņa iesmējās, tad uzsita man pa dibenu un pastūma uz vilciena durvju pusi, lai mēs paspētu izkāpt mūsu pieturā.

Dāvis - sapņu princis?

Dāvis sevi turēja par baigo veci. Viņš no grudaka spieda apaļu simtu un vienmēr apkārt nēsājās ar iespaidīgu muskuļu korseti –rokas un kājas viņam bija kā spartietim, bet presi rotāja smagsvaru zālēs dzīvojošo puišu cienīga sešpaka. Puisis nešaubīgi ticēja, ka var panest jebkuru sava pagasta meitu, pat krīzes laikiem vizuāli tik nepieņemamo kaimiņu Taņu, kura Dāvi vienmēr saukāja par divdurvju skapi viņa vareno gabarītu dēļ. Dāvis gan nesastāvēja tikai no muskuļiem vien, vēl viņa šūpulī tika iebērts maiss ar mīļuma graudiem, kas lika viņa akcijām daudzu meiteņu biržās sacelties tik augstu, ka mākoņiem kutināja vēderus. Viņš lasīja arī daudz grāmatas, īpaši garšoja V. Šekspīra kulinārija – Romeo un Džuljetu pat trīs reizes degustēja. Taņa uzskatīja, ka viņš tik daudz lasa, jo grib iemācīties ievīstīt Džuljetas skaistos vārdos un tādejādi iepatiktos viņām pat nepērkot dārgās veikalu lupatas. Dāvis tam noteikti oponētu. Viņš, protams, piekrita, ka daiļais dzimums neizvēlas konfektes tikai pēc to iepakojuma spozmes, bet arī ņemot vērā to pildījumu, kas Dāvja gadījumā tiešām copēja. Meitenes vienmēr smējās par viņa jokiem un tas Dāvim deva tikai papildus pārliecību, ka viņš nav vis kāds neizdevies burito vai neveiksminieks Als Bandijs, bet ir īsts sapņu princis uz balta zirga. Dāvis tiešām varētu būt daudzu meiteņu sapņu princis, ja vien Taņai būtu bijusi taisnība par to lasīšanu un Džuljetām. Tomēr tā nebija, Dāvi interesēja Romeo, viņš bija gejs.

Sesija - Nesija

Viss šis mēnesis, sākot no plakanās pēdas līdz pat sašķeltajiem matu galiem, ir sesijas mēnesis. Gandrīz katru dienu es pārlapoju savus vecos pierakstus, lai piezīstos pie zinību krūts un sasūktos pēc iespējas vairāk informāciju, kas pēcāk eksāmenos mani spārnotu līdz skaļi izrunājamām atzīmēm. Pašlaik eksāmenos zināšanas atgremojas labi, pat pietiek laika iemest pa kādai pareizai atbildei blakussēdētāju burtu un ciparu adījumos. Par to man gan liela izbrīnīta sejas izteiksme, jo, piemēram, mācīšanās tiesību pamatos izskatījās šādi:
Es paņemu savu tiesību pamatu burtnīcu, kurai ir 24 dubultzodi, atšķiru nejauši izvēlētu lapu un sāku lasīt: „Komerclikums kā vienu no iespējamiem civilprocesa dalībniekiem nosaka prokūristu. Prokūra ir komercpilnvara, kas piešķir prokūristam tiesības komersanta vārdā slēgt darījumus un procesuālās darbības tiesvedības gaitā. Tā kā komersanti ir gan individuāli komersanti, gan komercsabiedrības, tad prokūrists var būt gan fiziskas, gan juridiskas personas pārstāvis.”
Pēc tam pie sevis nožāvājos un aizslēdzu acis, lai tagad atmiņā reanimētu visu to, ko tikko izlasīju. Sākumā iztēlojos prokūristu un komercpilnvaru, bet tad man sāk rādīties sen neredzētas draudzenes un es saprotu – es atkal esmu aizmidzis!
Stundu nogulējis, zinību kārais jauneklis pamožas un atskārš, ka pa visu šo laiku ir izlasījis tikai un vienīgi vienu rindkopu no kuras atceras vien dažus atslēgvārdus. Neefektīvi!
Un tā visu laiku, tikko sāku lasīt pierakstus, mani acu plakstiņi ģībst un gultā lien miegs. Lai kā es centos miegapeli izgrūst no gultas, viņa tik un tā atrada veidu kā tikt atpakaļ.
Smagi man nāca tā mācīšanās, bet beigumis tomēr eksāmenā izgāja ar labo kāju un izskatās, ka ja ne ar trīs zvaigžņu ordeni, tad vismaz ar kliņģeri apbalvos.
P.s. vēl ir palicis viens eksāmens. Sasodīts, es vairs negribu gulēt!

Video no filmas "Ko vēlas sievietes"

Šogad esmu kļuvis draudzīgāks

Š.g. 1. janvārī beidzot pievienojos draugiem.lv. Es ar to nelepojos, vienkārši konstatēju faktu. Līdz šim mana attieksme pret šo portālu (vai vortālu, nesaprotu šos terminus) bija tāda pati kā katoļiem pret geju laulībām. Es šķaudīju virsū un internetā gāju ar līkumu. Tāpēc nebrīnos, ka vairāki mani draugi sākumā noraidīja manu uzaicinājumu uz ko intīmāku, jo vienkārši neticēja, ka tas varētu būt es.
Kāpēc es pievienojos? Pirmkārt, pēdējā laikā nevaru skatīties pa skype logu uz draugiem tik bieži cik gribētos un šis būtu veids kā tapt viņiem pieejamāks. Otrkārt, vienīgais mana vārda un uzvārda brālis ar bildi draugos ir ar sīvo rokās un tādējādi liek domāt, ka visi mana vārda un uzvārda brāļi ir alkagoļiki. Tā tas nav! Treškārt, draudzenes mani vienmēr apsveic jubilejās, bet es viņu īpašo dienu datumus nezinu. Tas nebūt nav labais tonis. Ceturtkārt, mans brālis vienmēr dusmojas, kad viņam sūta vēstules, kuras sākas ar vārdiem: „Čau! Pasaki, lūdzu, savam brālim lai...” Beidzot esmu atbrīvojis viņu no šīm kredītsaistībām. Pieckārt, manuprāt, ar treškārt, jau bija gana. Sestkārt, es pieckārt, varēju vienkārši nerakstīt, lai Jums būtu vairāk laika lasīt ko derīgu citās lapās.
Pie tam vakar vēl nopriecājos, ka manam datoram ir tik laba atmiņa pat bez biezpiena procedūrām – visi mani vecā bloga ierakstus viņš spēja atstāstīt bez stostīšanās. Varēju savā dienasgrāmatas kastītē ielikt pat pāris lapas ar vecajiem skribelējumiem, lai nejaušie un jaušie ciemiņi saprastu, kas par vēzi te nārsto.
Viss, mana grēksūdze ar to arī noslēdzas.