Kas maratona maisam vēderā?

Šodien Rīgā iekš "Reval Latvija" biju izņemt savu maratona numuru, kurš kā visus iepriekšējos gadus nāca komplektā ar dāvanu maisu. Pagājušogad es tajā maisā bez numura atradu adidas dzeramo pudeli, enerģijas dzēriena bundžiņu un vēl dažus saldumus, šogad - lērumu neinteresantu bukletu, savu numuru ar čipu aizmugurē un Vitamax vitamīnus.

Salīdzināšanai varu parādīt arī savu pagājušā gada numuru (jā, es viņus paturu piemiņai tāpat kā karavīri glabā lodes, kuras viņiem ir trāpijušas, bet nav nogalinājušas.)

Kā redzat numuri ir ļoti līdzīgi. Galvenais, šeit būtu zināt, ka numura vidusdaļas krāsa mainās atkarībā no distances garuma. Zaļā - pusmaratons, oranžā - maratons. Vēl ir arī zilā krāsa, kas, visticamāk ir minimaratonam, bet to es skaļi nesaku, jo neesmu pārliecināts.

Runājot par to čipu numurā, iepriekšējos gadus visu laiku čipu vajadzēja siet pie kurpes (tāds maziņš plastmasas korķis, kuru piesēja ar šņorēm. Šogad čips ir pielīmēts aiz numura).

Kā ir labāk? Abi varianti man labi.

Otra šodienas atrakcija - LU imunoloģijas reakciju tests. Es pirms apmēram nedēļas devu rakstisku mājienu, ka vēlos pievienoties eksperimentam un viņi mani pievienoja. Šodien bija tā zīmīgā diena pirms maratona, kad devos pie viņiem atstāt savas asins "pēdas". Pasākums man izvērtās visnotaļ interesants, jo es pirmo reizi mūžā asins nodošanas laikā paģību. (Un tāds vēl taisās maratonu pieveikt?) Kopā nolēja 17 ml. Pildīja mazās 6 ml tūbiņās. Pirmo piepildīja ātri, jutos normāli. Tad lika klāt otru, bet asinis nenāca. Māsiņa pagrozīja šļirci, puse tūbiņas piepildījās, tad atkal "zelta dzīsla" apstājās. Viņa man prasīja: "Galva nereibst?" Es teicu, ka pagaidām vēl nē. Viņa turpināja grozīt šļirci, bet asinis nāca negribīgi. Es sāku just, ka reibst galva. Brīdināju māsiņu. Viņa pasauca otru, lai atnes ožamo spirtu. Kamēr tika importēts ožamais spirts, otra tūbiņa piepildījās. Liekot klāt trešo tūbiņu, man galva stipri sareiba un es krēslā atslēdzos. Ar ožamo spirtu mani uzreiz atkačāja. Teica, lai paguļu uz krēsliem 10 minūtes. Es pagulēju 5, tad piecēlos sēdus un pavēros ar acīm uz nākamo "upuri", kuram tūlīt noņems asinis. Viņš manī lūkojās ar domīgu skatienu. Es teicu, lai neuztraucas - "Ģībst tikai katrs otrais, esmu tevi izglābis". Viņš pasmaidīja. Manī atgriezās možums. Māsiņa mani apraudzīja un es pie sevis nosmēju, ka tik ātri vēl neviena nepazīstama sieviete mani nebija dabūjusi horizontālā stāvoklī.

Mani sacienāja ar saldu tēju un negribēja laist prom. Es gan centos daudz runāt un smīdināju māsiņu, lai pierādītu viņai, ka esmu "atgriezies", bet māsiņa to, sķiet, uztvēra savādāk, jo viņas pēdējais jautājums man pirms šķiršanās bija: "Tu tagad koķetē?"

Tātad, pašlaik rezultāts 1:0 māsiņas labā. Pēc maratona būs revanšs.