Rāda ziņas ar etiķeti cukurs. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti cukurs. Rādīt visas ziņas

pirmdiena, 2010. gada 14. jūnijs

Mīlestība no pirmā acu skatiena: šoreiz ne par apaviem.

Pētera salātzaļās acis skolas ēdnīcā apstājās pie iepriekš nekad neredzētas „gleznas” – vasaras krāsas kleitā ievīstītas meitenes, vienā vārdā – Annijas. Puiša stāvs sastinga, bet sirds saliecās kā dzimšanas dienu sveču liesmiņas, kad tās skar jubilāra svinīgā dvaša. Viņa mute klusēja, runāja tikai skatiens, kurš LTV1 kanālā noteikti tiktu cenzēts vai vismaz apkalts ar trijstūri. Puisi hipnotizēja Annijas maigās lūpas un nedaudz aziātiskais smaids, viņš bija gatavs derēt, ka meitene garšo pēc varavīksnes. Vai vismaz sapņu nektāra.
Pētera acu pavadīta, Annijas skaistā, starojoši dievišķā fizionomija rosījās pa ēdnīcu kā centīga darba bite, viņa nepagurusi lidinājās starp citiem bikšaiņiem un savākusi komplimentu medu no katra „zieda”, to uzreiz atstāja, lai dotos tālāk.
„Klau, kāds ir šodienas īpašais piedāvājums? Es tik tālu neredzu.” – vaicāja mazs, zilacains zēns aiz Pētera muguras savai draudzenei ar pelnu krāsas matiem.
„Šodienas īpašais piedāvājums – mīlestību no pirmā acu skatiena,” Pēteris nomurmināja tikai sev saklausāmos decibelos un izstājās no rindas uz kasi, lai dotos cīnīties uzreiz par saldo.

svētdiena, 2010. gada 21. marts

Kā vienmēr par vēlu.

Vakars, liels un varens, apskāvis mūsu augumus, nedaudz saldēja. Pilsētas elpa skaņi vēdīja pēc izplūdes gāzēm un vieglām promilēm. Viņa gāja man blakus ar saviem īsajiem, vieglajiem soļu slīdējumiem un lēja maģisku vizmu zem spulgajām laternu gaismām. Mana roka kā glābšanas peldriņķis bija cieši apsedzis viņas atlaidenos plecus, bet skatiens – pielipis meitenes aprikožu vaigiem. Klusums.
„Muļķīt, neskaties uz mani tik daudz. Savādāk vēl iemīlēsies,” viņa pamācīja, bet bija jau par vēlu. Kā vienmēr par vēlu.

sestdiena, 2010. gada 13. februāris

Novērtējiet savus tuvākos

-Pūk! – viņš čukstēja.
-Jā, Sivēn?
-Nekas, - teica Sivēns, pieķerdamies Pūka ķepai.
-Es tikai gribēju zināt, vai tu te esi.*

Neaizmirstiet novērtēt savus tuvākos, jo savādāk var pienākt diena, kad nebūs ķepas, kurai pieķerties grūtā brīdī. Samīļojiet viņus, kad tie kļūdās, jo tās nav zāģu skaidas, bet mīlestība, kas dara tos aklus.

*fragments no A. A Milns „Vinnijs Pūks un viņa draugi”.

sestdiena, 2010. gada 6. februāris

Meitenes sapnis

Meitene vēlējās, lai kāds uzraksta grāmatu par viņu. Puisis teica, ka varētu uzrakstīt stāstu par viņu. Meitene teica, ka tas ir viens no viņas sapņiem. Puisis teica, ka var piepildīt viņas sapni. Meitene pasmaidīja. Puisis uzrakstīja stāstu par viņu. Meitenes sapnis beidzot ir īstenots, bet viņa pati to nezin. Puisis tagad nēsā smaidu uz lūpām, jo zin, ka sapņotājas sapnis ir piepildījies, bet sapņotāja vēl joprojām sapņo par to. Puisis viņu nepiecels ar savu stāstu, jo sapņojot viņa izskatās tik skaista.

pirmdiena, 2010. gada 18. janvāris

Mūsu pietura

Vilciena vagonā atradās 4 cilvēki – sirms vīrs ar Krišjāņa Barona bārdu, viena guļoša, šķidro laimi pārsūkusies Y hromosoma labākajos gados, es un mana princese. Ar dzelzs diegiem sastiprinātajās skārdenēs uz riteņiem bija salīgi, jo ārā siroja lidojumam nelabvēlīgs laiks. Es noteikti vilcienā būtu trīcinājies, ja manas vampīraukstās plaukstas neatrastos Liānas ugunīgo roku patversmē. „Tev salst?” – viņa ar rūppilnu skatienu centās analizēt manus sejas pantus. Liānas kanēļsarkanās acis burtiski kvēloja tāpat kā rožsārtās lūpas, kuras mani saistīja daudz vairāk par jebkuru amerikāņu asa sižeta filmu. „Nedaudz,” es vārgi atpogāju un atpletu rokas, tādejādi dodot mājienu, ka vēlos viņu samīļot. Liāna apsēdās man klēpī un piespiedās tik tuvu, ka jutu savu nosalušo vaigu pilnībā pārklājamies ar viņas ogļmēmajām matu cirtām, kuras tagad viegli cilājās līdz ar katru manas elpas izvirdumu. Es jutos kā apelsīna miza, kurā iegūlušas divas sulīgas, saldas C vitamīna daivas. „Tu debešķīgi smaržo, es tev to esmu teicis?”- dziedāja mute, bet tekstu autors neapšaubāmi bija deguns. „Jā, daudz reizes. Tu jau atkārtojies. Uzliec citu plati,” viņa, šķiet, pasmaidīja, jo es jutu kā Liānas vaigs caur matiem pieceļas stāvus. „Pastāsti man kaut ko, vienalga ko, tev vienmēr labi sanāk stāstīt,” balss drīzāk pavēlēja nekā lūdza. „Kā jaunkundze vēlas,” - es vēlreiz apreibinājies ar viņas ķermeņa atkarību izraisošo smaržu sāku savu runu: „Reiz sen, sen atpakaļ, tāltālajā nekurzemē, divus kvartālus nostatus no Alises Aizspogulijas dzīvoja kāda ļoti skaista princese. Sauksim viņu par Liānu. (Meitene noteikti saprata, ka pasaka būs par viņu, jo izdzirdot šo īpašvārdu, vēl ciešāk ieritinājās manā klēpī un noguldīja savu galvu manu krūšu spilvenos.) Liānas firmas zīme bija nakts krāsā tērpti zīdaini mati (tajā brīdī es noglāstīju viņas matus), mākoņpūkainas lūpas (ar rādītājpirkstu pārvilku pār viņas lūpām) un ....(es jau gribēju pievērsties viņas kaklam, kad nespēju vairs bilst ne vārda, jo Liāna ar pēdējo manis pieminēto firmas zīmi apsedza manas vārdus dzenošās slūžas. Tagad jau es pats nonācu pasakā, acis aizvēris lidinājos pasaulē, kurā nepastāv sāpīgā gravitācija un Merfiju likumi, bet viss ir maigs un gaisīgs. Es pazaudēju arī laika izjūtu un ja godīgi, tad man bija vienalga, jo es zināju, ka šodiena beigsies nevis tad, kad iestāsies pusnakts, bet tad, kad es saņemšu atvadu skūpstu no viņas.
„Biļetītes lūdzu!” – pasakai neraksturīgi raupjā balss mani kā ar šķērēm izgrieza no sapņa. Tā bija kontroliere. Es iedevu Liānai biļetes un viņa pasniedza tās formā tērptajai sieviete, kura nepilnu sekundi uzmetusi skatienu biļetei, notetovēja to ar garlaicīgu logo un aizgāja citur meklēt laimi.
„Stāsti tālāk,” Liāna piekodināja. „Vai viņa satika kādu princi? Vai viņai bija ļaunā pamāte? ” – meitene pēkšņi bija kļuvusi tik runātīga.
Es turpināju, lai remdētu viņas izsalkumu - „Liāna bija karaļa Artūra XI iekārojamāka meita un ne viens vien tūkstotis karaļvalsts brašuļu un stipru meitiešu (modernā pasaka) bija gatavi līst pūķa rīklēs pēc zoba, lai tikai katru vakaru pārnākot mājās varētu tieši viņai teikt vārdus – „Mīļā, es esmu mājās. Kas šovakar vakariņās?” (Liāna iesmējās un nomutēja mani uz vaiga) „Stāsti tālāk, ko tā princese darīja? Savādāk es aiziešu pie tā tur skaistuļa (viņa ar labo roku tēmēja uz manis iepriekš pieminēto Y hromosomu vilcienā, kurš, šķiet, tieši tobrīd arī planēja kādā no pasakām. Vīrietis, manuprāt, varēja ciemoties pie Aladina, jo izskatījās, ka viņš šovakar ir vismaz no 5 alkoholiskajām „lampām” izberzējis džinu laukā.
Es nepavisam nevēlējos pazaudēt savu „plīšu lācīti”, tāpēc paskatījies laukā pa vilciena logu turpināju pasaku – „Viņa izkāpa no vilciena un dzīvoja laimīga. Stāsta beigas!”. „Ko? No kurienes viņa izkāpa? Beigas?”. (Liānu nepavisam neapmierināja šāds iznākums. Viņa izskatījās sašutusi). „No vilciena, mīļum, viņa izkāpa. Šī ir mūsu pietura! Mums jākāpj ārā,” – es skaidroju. „Bāah,” – beidzot viņa saprata, ko es ar to biju domājis. „Fuj, garlaicīga pasaka, Tu tomēr nemāki stāstīt,” – viņa iesmējās, tad uzsita man pa dibenu un pastūma uz vilciena durvju pusi, lai mēs paspētu izkāpt mūsu pieturā.

otrdiena, 2009. gada 29. decembris

Ziemassvētku pasaka

Vakar izlasīju šajā blogā kādu Ziemassvētku pasaku, kurai pati bloga autore ir devusi savu nobeigumu. Man ļoti sagribējās būt par likteņupi, tāpēc sacerēju arī savu nobeiguma variantu šai pasakai.

Sākums:

"Katram enģelim Ziemassvētkos tiek iedalīta kāda ģimene, kuras eglīti tiem jāizrotā. Un kādam enģelītim, kam šī bija pirmā egles rotāšana, gadījās kāda nabadzīga ģimene, patiesībā - māte un meita, kas dzīvoja mazā koka būdiņā, kur bija tikai viena istaba, un māte, kas pelnīja sev un meitai maizi, bija uz nāvi slima, bet mazajai meitenītei, kurai nebija vairāk kā piecu gadu, viņa bija vienīgais tuvinieks. Visi enģeļi jau mēnešus divus iepriekš sāka gādāt zvārgulīšus un mantiņas, bet mazais enģelīts tikai spēlējās ar mākoņu smiltīm un bezrūpīgi smējās.Taču Ziemassvētku vakarā enģelītis attapās. Visās mājās priecīgi dega uguns un ļaudis bija līksmi, bet nabagu būdiņā dega viena vienīga svece, egle stāvēja istabas vidū pamesta un kaila. Istabā bez egles bija vien slimās mātes gulta, kur pašai mātei blakus, zem caurās, plānās segas, gulēja meitiņa. Pat tā vienīgā svece stāvēja uz grīdas."

Mans nobeigums:

Eņģeļu priekšnieks redzot, ka jaunais spārnu kunkulis nav bijis nopietns pret sev uzticēto darbu, atņēma viņam spārnus. Jaunais eņģelīts, nespēdams vairs palidot, sāka krist un pārvērtās par krītošu zvaigzni. Slimā māte to ievēroja un izteica klusiņām pie sevis vēlēšanos kā jau visi dara, kad redz krītošu zvaigzni. Viņa vēlējās, lai viņas ģimeni pamestu slimības un tajā kā šampanieša burbuļi dzirkstītu veselīgi smiekli. Krītošā zvaigzne iekrita pa caurumoto jumtu nabadzīgās ģimenes istabā un palika tieši uz kailās eglītes gala, kur mirdzēja tik spoži, ka visa istaba pielija ar siltu gaismu. Tas no sirds iepriecināja kā māti tā meitu. Mazā princese izleca no gultas un plati smaidot, dejoja ap eglīti un smēja lipīgus smieklus. Māti tas aizkustināja tik dziļi, ka viņa sāka liet prieka asaras, kas līdzi izvadīja arī slimības sārņus.
Kopš tās dienas viss gāja tikai ar labo kāju - māte tapa vesela, meita ik dienas kļuva arvien skaistāka un gudrāka, istabā ienāca turība.
Tagad katrus Ziemassvētkus eglīte tiek skaisti saģērbta, tai vienmēr ir jauna pašdarināta kleita, vienīgi cepure nekad nemainās – allaž tā pati eņģeļzvaigzne.
Šis neapdomīgais eņģelītis tagad jau ir leģenda debesīs un katrus Ziemassvētkus daļa citu eņģeļu nomet savus spārnus, lai kļūtu par laimi nesošām zvaigznēm. Ja redzi zvaigžņu lietu, tad zini – pasaule kļūst labāka.