JRT izrāde "Broms"

Sestdiena, 17.marts. 18:45. Pie JRT mazās zāles trepēm stāv puisis un pūš dūmus.

Es: "Sveiks! Vai šeit tuvumā ir mēģinājuma zāle?"
Puisis: "Uz kādu izrādi?"
Es: "Broms."
Puisis: "Boms pret Boru?"
Es: "Jā." *apstiprinoši kratu galvu*
Puisis: "Pa trepēm augšā." *smejas* "Tev ķīmija laikam nebija mīļākais priekšmets."

Mēģinājuma zāle visnotaļ intīma – vien 2 krēslu rindas, kopā aptuveni 30 kultūru izslāpušu ausu pāri. Labi, visas nebija izslāpušas, dažas atnāca līdzi daiļajām ausīm, tā krājot bonusa punktus, ko vēlāk cer apmainīt pret seksu. Izrāde ar uzturvērtību: prāta kuņģim izdalījās domu skābe un bija arī ko pārstrādāt – gan olbaltumfakti, gan ogļhidrātcitāti.

Es paņemu priekšā katru grāmatu, un, ja nav piezīmju, nav orgasma.

„Kādā brīdī viņam (bibliofilam) bija tik daudz sējumu – domāju, to skaits pārsniedza divdesmit tūkstošus -, ka nebūt ne mazajā mājā grāmatplauktus vajadzēja izvietot kā publiskajās bibliotēkās. Vannas istabā pie visām sienām bija grāmatas, vien dušā ne, un tās nesabojājās tikai tāpēc, ka Brauers (bibliofils) vairs nemazgājās siltā ūdenī, lai izvairītos no tvaiku rašanās. Tiklab vasarā, kā ziemā viņš dušojās aukstā ūdenī. Zināt, līdz kam viņš nonāca? Viņš kādam draugam uzdāvināja automašīnu, lai varētu izvietot grāmatas arī garāžā.” (K.M. Domingess „Papīra nams”)

Traki! Apmēram pirms 2 gadiem jums vēstīju par savu bibliofīliju, toreiz man tas šķita hihīgi, bet kopš manā lasītprieka liesmā nonāca īpaša pagale – „Papīra nams”, raugos uz to nopietnāk. Turpmāk būšu uzmanīgs - sekošu līdzi, vai āda nemetas pergamenta krāsā, kas varētu nozīmēt, ka detoksējas pārdozētie epiteti, metaforas utt.

„Es paņemu priekšā katru grāmatu, un, ja nav piezīmju, nav orgasma.” (K.M. Domingess „Papīra nams”)

Tāpat rūpīgi izvērtēšu, vai tiešām man ir vajadzīgs konkrētais literārais sakars, varbūt tomēr labāk atstāt acis „biksēs”.

Esiet uzmanīgi arī jūs, mani mīļie lasītpratēji, ar grāmatu Kazanovas būšanu!

Romeo changed his status to single.

Autobuss Ventspils - Talsi – Rīga ar saskābušu mani pietur pie bistro uz 6 minūtēm. Priekšā stāv cits autobuss. Vēls. Smaga tumsa. Daži līdzsēdētāji izkāpj ārā un bistro iemaina latus pret limonādēm vai graužamiem našķiem, citi uzvelk miera dūmu. Sēžu. Domāju, ko jūtu.

„Vai Jūs te sēdējāt jau iepriekš?” - prasa jauns puisis sievietei dažas krēslu rindas aiz manis.
„Jā!” – sieviete pārliecinoši atbild.
Puisis nerimstas – „Bet mantas? Man te bija mantas!”
Sieviete: „Kādas vēl mantas? Es te sēžu jau kopš Ventspils, nebija te nekādas mantas.”
Puisis: „Kopš Ventspils? Vai tad šis autobuss nebrauc UZ Ventspili?”
Sieviete: „Nē, uz Rīgu!”
Puisis iedarbina kājas un metās pie šofera ar jautājumu: „Uz kurieni brauc šis autobuss?”
Šoferis: „Rīgu”.
Puisis: „Bet kur ir autobuss, kas brauc uz Ventspili!?”
Šoferis: „Aizbrauca. Prasi bistro, lai uzzvana.”
Puisis: „Fuck!”

Puisis no autobusa, kas brauc uz Ventspili, bija izkāpis izlocīt kājas un iegājis bistro iepirkties, bet iznākot, iekāpis otrajā autobusā, kas brauc uz Rīgu. Apkārtējos tas uzjautrināja. Mani ne. Skatījos caur autobusa stiklu uz satraukto puisi un sapratu, kā jūtos - līdzīgi viņam - „autobuss”, kas vienmēr man asociējās ar siltumu, mājām, virzību uz priekšu, pirms vairākām dienām (bet vispār jau agrāk) bija aizbraucis bez manis ar manām mantām (sirdi). Arī es paliku „bistro” – ar jaunām iespējām uzrunāt garām braucošos "transportus", bet galvā tikai „autobuss” un „mantas”.

„Mantas” atgūšu, bet „autobuss” gan būs jāmeklē cits.

Apņemos smagnēt

Treneris (dusmīgs): "Kāpēc Tu pats nemeti grozā, bet atdevi piespēli!?"
Es (klusā balsī): "Toms bija ideālā pozīcijā.."
Treneris: "Tu pirmais biji ideālā pozīcijā! Pašam jāmet!"
Es: "Labi.."

Dialogs vairāk kā 7 gadus vecs, bet es to joprojām atceros. Un joprojām grēkoju – atdodu „piespēles Tomiem”, kad pašam „jāmet”. Labāk izvēlos palīdzēt citiem noskriet pusmaratonu, nekā pats uzstādu jaunu personisko rekordu. Labāk aizturu elpu uz 30 sekundēm, slēdzot vaļā sava dzīvokļa ārdurvis, nekā sūdzos kaimiņam, ka smēķēt kāpņu telpā nedrīkst.

Sestdien Ragaciema Agnesei prasīju, kāpēc nespēju pieņemties svarā. Viņa atbildēja pavisam tieši: „Tu nejūti sevi kā smagumu un uzskati, ka Taviem vārdiem nav svars.” Mani publiski „sapurināja”, izrakstīja „trešo lietu” un nosūtīja mājās ārstēties.

Šodien nosvēros – 70.1 kg. Avīzēs rakstāmais mērķis - 74 kg. Apņemšanās kupona derīguma termiņš- 31.maijs 2012.

Lietoju video „vitamīnus” (skatīt zemāk), esmu atsācis spēlēt basketbolu, cilāt hanteles, runāt ar sevi. Mācīšos novērtēt sevi, jo manī ir smagums. Pavisam noteikti!

Labie darbi atgriežas

Ceturtdienas vakarā 4.tramvaja 13.janvāra ielas pieturā palīdzēju kādai mazai meitenei izcelt viņas smago čemodānu no tramvaja. Nezinu, kā tas attīstījās tālāk piektdien, bet vakar (sestdien) pie t/c Bērnu pasaule, izņemot bankomātā naudu, es aizmirsu savu bankas karti un jau devos uz Dailes teātra pusi, kad man no muguras pieskrēja klāt kāda jauna sieviete un sniedzot manu karti, teica: „Atvainojiet, jūs aizmirsāt savu bankas karti”. Labo darbu „bumba” ir atkal pie manis. Gaidu iespēju „paspert” to tālāk.

Elsu raksts

*Saruna Brīvdabas muzejā pie vaska sveču liešanas akas*
Skatītājs no malas: „Ar bitēm jau nekad neko nevar zināt.”
Bitenieks: „Bites vēl var prognozēt, bet sievietes – tās galīgi ir neparedzamas.”
**********
2010. gada 5. decembrī bitenieka dogma apstiprinājās: Es skaļi piedāvāju Meitenei izvēlēties vienu tēmu, par kuru viņa vēlas, lai uzrakstu, klusībā pie sevis paredzot, ka blogotāja izvēlēsies epitetsulīgu attiecībstāstu, bet viņa pieprasīja: „Kādēļ house mūzikā tik bieži izmanto sieviešu elsas."
„Tu jau mūziku neklausies!” – katru mēnesi man atgādina sieviete, ar kuru dalu savu grāmatu skapi. Un pa lielam viņai ir taisnība. (*Romeo dziļi nopūšas*)
Rodas jautājums: Kā lai es zinu, kādēļ house mūzika elso, ja mūziku neklausos un mūzikas skolā kāju esmu spēris vien padsmit reizes, atmuitojot savu mazo brālīti no klavierstundām vairākus gadus atpakaļ?
Uz šo jautājumu vēl joprojām meklēju atbildi. Jau gandrīz 2 mēnešus.

Laimītes autopsija

Vecgada vakarā veicot savas laimītes autopsiju, atvēru tai krūšu kurvi un atbrīvoju no maza, balta svešķermeņa – papīra lapiņas ar vēlējumu Jaunajam gadam: „Dari citiem labu un darīsi arī sev!”
Jau nākamajā dienā devos darīt labu – atlāpstoju sniega koku sakritušās „lapas” nost no takas posma Māja-Lielceļš, lai arī citi viesi tuvāko 12 stundu laikā varētu brīvi piekājot ciemos. Mans labo darbu kurss ir uzņemts!

Varbūt arī kāds no jums operēja laimītes?

Eglītes jautājums

Spēle „Atrodi 5 atšķirības”? Nē, bildēs redzamas Romeo un viņa dāvanas producētā raidījuma „Eglītes jautājums” Ziemassvētku sērijas dalībnieces ekstrēmās pārvērtības. Pirms dalības mūsu projektā eglītei bija novērojams pelēkās peles sindroms, tā jutās vientuļa un nepamanīta, bet pēc mūsu stilista un psihologa konsultācijām tās pašvērtējuma mugurkauls tika iztaisnots. Tagad eglīte rotājas ar jaunām burkānu krellēm, biešu auskariem, kartupeļu rokassprādzēm un kāpostu jostu. Tā ir ieguvusi apkārtējo egļu uzmanību un jūtas ievērojama. Prieks par to!

P.s.

No JRT izrādes „Ziedonis un visums”: „Es vedu Oldzīti uz sava riteņa. Tāds brauciens paliek (atmiņā).” Vēlu Jums šajos svētkos daudz patīkamu un paliekošu atmiņu, jo šokolādes apēdās, rotas pazūd, bet „tādi braucieni” paliek.

Vēstule Ziemassvētku vecītim

Mīļo Ziemassvētku vecīt, rakstu te, jo visas iepriekšējās Tev sūtītās vēstules nesen atradu pie vecākiem grāmatu plauktā. (Laikam būšu kļūdījies ar Tavu adresi un vēstules vienkārši pasts atsūtīja atpakaļ). Rakstu laicīgi, jo vēlos informēt, ka šogad man domāto dāvanu vari uzdāvināt kādam citam. Izvēlies, ko vēlies. (Un skaties, ko izvēlējies!) Esmu iemīlējies. Tur tā sāls. Man dāvana jau ir. Bet ja tomēr izdomā svētkos piekamanot ciemos, tad brīdinu, ka piens nebūs (jau vairāk par mēnesi nelietoju pienu un man nemaz nav ledusskapis, kur to pienu glabāt). Toties varu pacienāt ar burkānu sulu vai Yogi tēju.

Pasveicini rūķus, Sniegbaltīti un visus pārējos.

Romeo.

Raksts avīzei

Pāris mēnešus atpakaļ man palūdza uzrakstīt rakstu mazai avīzei. Es uzrakstīju, bet avīzes numurs tā arī neiznāca. Tagad piedāvāju jums iepazīties ar manu "no sabiedrības izstumto" rakstu par peintbolu.

"Vai Tev patīk ieroči? Vai Tavā sirdī mīt maziņš karavīrs? Vai nebaidies nosmērēties? Ja uz visiem šiem jautājumiem atbildēji ar „jā,” tad man priekš Tevis ir jauna „brūte” vārdā „Peintbols”.
Definīcija: Peintbols (angļu val. „paintball” – krāsu bumba) ir sporta spēle, kurā spēlētāji bruņojušies ar saspiestu gaisu darbināmiem ieročiem un želejveidīgām lodēm, cenšas nošaut pretinieku. Skan vilinoši? Tūlīt iepazīsimies tuvāk.
Tātad, lai spēlētu peintbolu Tev, vispirms, jāatrod draugi, kas arī grib spēlēt šo spēli, jo viens taču nav karotājs (Čaks Noriss neskaitās). Ko teikt zvanot? Saki, ka aicini uz pastaigu pa svaigu gaisu un pašaut mērķī. To, ka viņš/-a arī būs mērķis un staigātājus nošauj pirmos labāk notušē. Būtu labi, ja Tu kopā savāktu vismaz 6 „sievu” harēmu.
Tikko „A-komanda” ir noorganizēta, rezervē sev peintbola laukumu. Lai to izdarītu, ņem draugos Googles tanti un ierakstot meklētājā „peintbola parks,” atrodi sev fiziski un garīgi tuvāko karošanas „valsti”. Ņem vērā, ka visi laukumi nav vienādi kā ķīnieši, tāpēc arī cenas atšķiras. Pirms saki kādam no peintbola parkiem svinīgo „jā” vārdu, iesaku papētīt attiecīgās vietas bilžu galerijas, ja tādas ir, lai saprastu, cik „zvaigžņu viesnīcu” Tu īsti rezervē. Lētākajos „numuriņos” ir vai pareizāk sakot nav nekā, vien neliels tīrums ar pāris mucām un citiem nelieliem priekšmetiem, aiz kuriem paslēpties. Turpretī „prezidenta apartamentos” varēsi atrast aizsargmūrus, skatu torņus, pamestas ēkas, tranšejas, dzeloņdrātis, iespējams pat kādu vairs neelpojošu kara tehniku. Tikko esi „iemīlējies”, rezervē!
Pienāk īpašā diena, peintbola diena. Tu spogulī sataisi sev frizūru, noskujies (ja esi vīrietis) vai uzliec meikapu (sieviete). Izvēlies savas smukākās trenūzenes un stilīgāko augšiņu. Velti, jo peintbola laukumā Tev liks obligāti vilkt kombinezonu, kurš pārklās Tavu smuko ietērpu, bet frizūru, visticamāk, sabojās speciālā aizsargmaska. Labāk paņem līdzi veiklas kājas un nelielu pēcpusi, jo mazs kustīgs zaķis vienmēr ir grūtāk nošaujams kā liels resns kaķis.
Peintbola parkā iesaku ierasties vismaz 15 minūtes pirms sava nopirktā „raidlaika”, lai tiktu pie sev piemērotākā kombinezona un dzirdētu visus viedos instruktora padomus. Instruktors Tev izstāstīs ar kuru galu jātur ierocis uz priekšu, lai nošautu pretinieku, nevis sevi, kā izskatās lodes un kur tās jāliek, pamācīs, ka no zemes celt izšautās lodes nedrīkst, pat ja tās izskatās „uzturā” lietojamas. Pastāstīs, ka pretiniekam no divu metru attāluma mugurā izšaut visu aptveri nav labais tonis, bet kulturāli cilvēki nobļaujoties „nošauts!”. Informēs, ka šajā spēlē „mirst” no vienas lodes un „nošautie” nekrīt gar zemi un nevaid kā futbolisti, bet paceļ roku un lēnām iet no kara zonas laukā. Tāpat izskaidros scenāriju noteikumus un vēl daudz ko citu. Pāris populārākie scenāriji:
1. Komanda pret komandu. Visus „Jānīšus” un „Anniņas” sadala divās apmēram vienādi spēcīgās komandās un iestāda katru vienību savā stūrī. Uzvar tā komanda, kura ir visus pretiniekus aizsūtījusi uz „labākiem medību laukiem”.
2. Katrs par sevi. Te nav sabiedroto, tikai ienaidnieki. Šauj visus un izvairies no visiem. Uzvar tas, kurš paliek pēdējais mohikānis.
3. Sagrābt karogu. Tāpat divas komandas, tikai šoreiz katrai komandai savā bāzē ir karogs (apmēram tik liels kā žurnāls „Santa” vai „FHM”). Uzdevums: Nozagt pretiniekiem karogu un atnest to uz savu bāzi. Ja karognesējam trāpa lode, tad viņš karogu atstāj pie zemes kā savu kapakmeni un pats ar paceltu roku pamet laukumu.
4. Futbols. Divas komandas sāk katra no sava stūra. Centrā atrodas karogs. Uzdevums: komandai „jāiesit futbola bumba pretinieka vārtos” – jāaiznes karogs uz pretinieka bāzi.
Scenāriju gan ir daudz un bieži vien to noteikumi tiek izdomāti turpat uz vietas ņemot vērā pieejamos resursus, piemēram, ja karotājiem līdzi ir paņēmušās sievas vai draudzenes, kurām ticība neļauj ņemt ieroci rokās, bet piedalīties spēlē nedaudz tā kā gribētos, tad spēlē „ķīlnieku atbrīvošanu” – viena komanda ir bandīti, bezsirži, likuma pārkāpēji, kuri ir sagūstījuši ķīlniekus un tagad tos tur savā bāzē. Otra komanda ir labie, Robini Hudi, ķīlnieku atbrīvotāji, kuru uzdevums ir izglābt no pretinieku bāzes ķīlniekus un importēt tos uz savu bāzi. Jo krāšņāka fantāzija, jo interesantāk!
Runājot par sāpīgāko šīs tēmas daļu, (es domāju cenas, nevis krāsu lodīšu atsitiena spēku) jārēķinās ar vismaz 5 – 8 Ls no cilvēka par starta komplektu (tajā ietilpst: 100 bumbiņas, ierocis, co2 balons, kombinezons, aizsargmaska, cimdi, pirmsspēles instruktāža un konsultācija, tiesneša pakalpojumi , tiesības izmantot spēles laukumu uz noteiktu stundu skaitu). Ja bumbiņas beidzās, tad par papildus 100 gab. vajadzēs atvadīties no vēl 2,5 – 3 Ls. Tas nozīmē, ka viena lodīte maksā apmēram 3 santīmus un izšaujot 9 tādas lodītes bezmērķīgi Tu esi izmetis veselu Snickers batoniņu. Būtībā lodītes jāšauj taupīgi, jo tās izmaksā visvairāk un bez tām taču Tavs spēles „sakodiens” paliek „bezzobains”.
Pievēršoties drošības jautājumiem, varu teikt, ka peintbols tiek uzskatīts par vienu no drošākajiem ekstrēmajiem sporta veidiem, kaut arī tas iet roku rokā ar tādiem vārdiem kā „šaut” un „beigts”. Līdzīgi kā citos sporta veidos arī peintbolā ir jālieto speciāls aprīkojums, kas pasargā Tevi no traumām. Zinātāji māk teikt, ka peintbola bumba var ieskrieties ar ātrumu vairāk kā 100 metri sekundē, taču ņemot vērā tās uzbūvi un niecīgo svaru, tā nevar nodarīt nopietnus miesas bojājumus. Lodes „kodiens” nav gluži tik vārgs kā oda, bet sāpīgākam par bites dzēlienu tam nevajadzētu būt.
Nobeigumā vēl gribētu iebarot pāris gudrības, kuras vari izmantot runājot par peintbolu: katrs nopietns peintbola spēlētājs ir mutē ņēmis vārdu savienojumu Chris LaSoya (skaitās vareni labs spēlētājs, tāds kā futbolā – Djego Maradona vai basketbolā – Maikls Džordans.) Populārākais peintbola ieroču (mārkeru) ražotājs – kompānija „Planet Eclipse”, kas savā nozarē tiek uzskatīts par tādu pašu smagsvaru kā sporta apģērbu jomā Nike vai Adidas. Vēl derētu zināt, ka peintbolam ir arī „brālis” – airsofts, līdzīgs sporta veids, tikai šauj ar mazām plastmasas bumbiņām, kurām nav pārtikas krāsa vēderā.
Tagad Tu esi gatavs, mans kareivi, lai dotos cīņā! Tiekamies peintbola parkā!"

Specvienība

Iepazīstieties, mana „9. rota”! Īsta specvienība, kas šodien ap pusdienlaiku iebruka mežā, lai saņemtu 3 spaiņus gūstekņu. Misija tika veiksmīgi arī izpildīta pateicoties vietējai sēņomānei, sievietei zilajā kapucē, kas bildē iet pa priekšu „sarkangalvītei”. Viņa mūs ieveda īstās sēņu raktuvēs, kur mums atlika tikai liekt muguras un „cirst”. Tik vienkārši! Bez viņas gan mēs būtu kā Raimonds Pauls bez klavierēm vai Džilindžers bez cigarešu dūmiem.

Līdaka saka: „Aizver muti!”, bet kā saka skorpions?

Bijusī grupas biedrene ciemojas pie manis.
L: „Tev pagalmā tādas parastas mašīnas!”
Es: *smaidot* „Paldies!” (Tur stāvēja arī manas ģimenes auto un viņa to labi zināja.)

Pēc 2 stundu tējošanās kāpjam no 5. stāva pa trepēm lejā. Pie izejas satieku kaimiņu, kurš smēķē un cieši nopēta meiteni. Pasveicinu kaimiņu un mēs dodamies tālāk.

L: „Ko diez tavs kaimiņš nodomāja?”
Es: „Iespējams to, ka es tikko iztērēju 30 Ls.”
L: *smejoties* „Paldies!”

Iemācīsi man braukt ar riteni?

Pēdējās dienās esmu ar riteni nostūrējis vairāk kā 100 km un tas nav tāpēc, ka es „nejauši” censtos gadīties pa ceļam tām smukajām sievietēm vasarīgajos peldkostīmos, kuras gandrīz katru rītu brauc uz pludmali sauļoties, bet gan tāpēc, ka gatavojos Vaidavas triatlonam, kur būs jāpeld 0,35 km, tad jābrauc ar riteni 20 km un kā glazūra uz tortes beigās – 6 km skrējiens, pietam laiks starp katru posmu netiks apturēts, tātad pucēties mix zonās vajadzēs tik ātri kā mīļākajam, kad sievas vīrs negaidīti pārrodas mājās.

Lielākās grūtības man varētu sagādāt pirmais, peldamais posms, jo regulāra gumijas pīlītes stumdīšana pa piepildītu vannu ir mana pēdējā gada ievērojamākās liellitrāžas saskares ar ūdeni. Vienīgais, ko pašlaik šīs lietas labā daru: gandrīz katru dienu skatos youtube kā Maikls Felpss peld. Māku jau nomest sporta jaku pirms starta tā kā viņš to dara, vēl tik atliek iemācīties tā peldēt.

Pēc mērcēšanās posma būs riteņbraukšana un tā man arī nav nekāda sirdsdāma. Braukt ar riteni jau man patīk, bet ne tad, ja tas jādara ātrāk par 25 km/h. Varbūt jums, mani mīļie lasītpratēji, ir zināmi kādi riteņu G punkti, kurus aizskaros tie atmaigst un nesit tik stipri pa kāju muskuļiem pie lieliem ātrumiem? Vai jebkādi citi padomi kā nepilnu 3 nedēļu laikā uzlabot savu riteņbraukšanas prasmi? Klausos jūsos tikpat cītīgi kā izpletņlēcējs- iesācējs instruktora padomos pirms sava pirmā lēciena no lidmašīnas.

Frīsbijs

Manā dzīvojamā guberņā otrs populārākais sporta veids uzreiz aiz litrabola ir frīsbijs jeb tautas valodā – šķīvīšu lidināšana.
Šodien beidzot iepazinos arī ar šīs spēles noteikumiem, visu dienu pavadīju kopā ar lietu, mēs Dubultu pludmalē skatījāmies kā frīsbijisti dzenā disku (tā viņi sauc to šķīvi). Vispār ļoti savdabīgs sporta veids. Noteikumi tur ir, bet tiesnešu nav. Spēlētāji paši tiesā. Ja notiek kāds pārkāpums, tad abi pārkāpumā iesaistītie savā starpā nolemj, kuram paliek disks, bet pārējie visi spēlētāji paiet malā un netraucē „tiesai” pieņemt lēmumu. Tāpat mani ļoti ieinteresēja viņu „draudzības aplis” – pēc katras nospēlētas spēles abas komandas sažogojas vienā aplī un izrunā savā starpā, kas bija jauki, kas – varēja būt labāk, pasākās viens otram par spēli, iesaka kā uzlabot rezultātus utt.

Gribi iegūt draugus? Ej spēlēt frīsbiju!

Ja kaut ko vēlies, uzmanies - tas var piepildīties!

Jau vairāk kā gadu es vēlējos, lai man būtu pašam savs personiskais grāmatu skapis. Tāds liels, kura augstāko plauktu pat maniem 183 cm nāktos pastiepties uz pirkstgaliem, lai aizsniegtu. Tāds, kurā es visu mūžu vārētu līmēt iekšā savas ar acīm izmīlētas grāmatas un vecumdienās, kad man būtu sidrabs matos, nokarājušās krūtis un aizsmakusi dzirde, es pie tā pieietu, paskatītos uz grāmatu leģionu un uzslavētu sevi: „Vecīt, Tu esi izbaudījis literāri seksuāli aktīvu dzīvi.”

Un tagad man ir tāds skapis!

Mīlestība no pirmā acu skatiena.

Kas meklē, tas atrod? Jā, atrod, tikai parasti ne to, ko meklēja. Es vakar meklēju savus basketbola šortus, bet atradu pavisam cita sporta veida kurpes.

Skaistas, ne? Tās ir tik vecas, ka gandrīz vai atkal ir modē. Morisam Grīnam tādas aizdot noteikti būtu žēl. Useinam Boltam gan ne.

P.s. Ar šīm kurpēm nedrīkst staigāt pa istabu arī tad, ja tās ir tīras...

Nomaldījies SMS

Apmaldās ne tikai bagāža lidostās, bērni – pūļos, puiši – meitenēs, bet arī mobilo īsziņas - savos tīklu pārklājumos. Pirms pāris dienām viena tāda, ne man domāta, īsziņa iespraucās tieši manā telefonā.
„Hey! Kak dela? Ja segodna nebudu na kursax!” – numurs nezināms. Pirmkārt, jau man parasti smso latviski, otrkārt – nevienam neesmu lūdzis atskaitīties, kad un kur viņš/viņa nebūs. Es prasu: „Kas raksta?” Man atbild: „Katja” Es prasu: „Varbūt Katja grib dot kādu mājienu vai papildiespēju, jo manā pusē pašlaik vēl tumša bilde?” Katja, šķiet, mani sāk ķircināt: „U tebja skleroz?!!!” Es sāku domāt, ka man tiešām varētu būt „skleroz”, jo prātā nenāk neviena Katja, kas varētu man rakstīt. Drukāju, ka šodien lēni domājas un būs tomēr vajadzīgs Katjas padoms Katjas atklāšanā. Katja: „Z*pa ti! Dumatj nada!”- viņai parādās zobi. Kļūstu ieinteresēts, tāpēc turpinu saraksti. Katja gan visu laiku atbild ar pretjautājumiem kā rezultātā nezināšanas ledus netiek lauzts. Vēl pēc 2 īsziņām Katja pārstāj rakstīt. Es neuzbāžos.

Nākamajā dienā braucot no skolas, 4 pieturas pirms galapunkta autobusā iekāpj meitene ar smuko aizmugurējo bamperi. Šoreiz viņas skatiens nededzina, tas neliek justies no zemākas līgas, šoreiz meitene skatās savādāk – tā, ka viņa būtu saplēsusi manu lego mašīnīti un tagad pēta vai es zinu to, ko viņa zin. „Bet viņu taču arī sauca Katja” – vajadzēja paiet tik daudzām stundām, lai rastos pirmais variants. (būtu man Cēsu alus, būtu uzreiz varianti?).

Meitene pirms izkāpj savā pieturā vēlreiz tā dīvaini paskatās uz mani piecas sekundes, atkal ar to pašu analizējošo skatienu. Man rodas aizdomas.
Tiekot mājās, uzmeklēju viņu draugos un jā, meitene atzīstas! Katja ir tā Katja!

Beidzot varu jūs iepazīstināt ar viņas teoriju (nebaidieties, kvadrātsaknes un logoritmi nebūs) - oooj, atvainooo! Ja pisala drugu svoemu! A kak tvoj nomer u menja okazalsja daze predstavitj ne mogu. Ego toze zovutj (mans īstais vārds)i ja s nim xozu na kursi.
Man tas likās visnotaļ mistiski, tomēr sīkāk nepratināju, vien apvaicājos vai tagad man viņa būs jāsveicina, ja satikšu. Meitene atbildēja: po4emu ze mi ne mozem zdorovatsa! naoborot mi teperj znakomi! ja ze tebja uze z*poj nazvala!
Ah, cik romantiska iepazīšanās, ne? Pavasaris!

Kā es pārdevu savas basketbola botas

Skolā man mācīja, ka pārdodot preci, svarīgi ir uzskaitīt nevis visas produkta labās īpašības, bet tikai tās, kas klientu patiešām interesē. Viegli? Jā, ja Tu proti lasīt citu cilvēku domas. Ja nemāki, tad process no lineārās funkcijas kļūst vismaz par eksponentvienādojumu.
Pirms 2 nedēļām SS.lv ievietoju sludinājumu, kurā informēju, ka pārdodu savus lietotos basketbola apavus. Tagad pastāstīšu Jums kā noritēja tirgošanās.

1. Klients. Uz tikšanos ierodas kopā ar savu draudzeni – blondīni. Meitene paliek mašīnā. Pircējs izkāpj no auto un nāk pie manis. Puisis ~ 185 cm, vieglas miesas būves, ģērbies NY Yankees beisbola kreklā. Kājās plati džinsi nedaudz pāri celim un nike botas.
Es (domās): Puisis ir no „ielas”, ar šo varēs runāt brīvāk.
Es: „Re, tava jaunā lielā mīlestība. Mēri, osti, garšo, dari visu, ko vēlies.” *pasniedzu viņam kasti ar kurpēm*. Puisis apsēžas, sāk mērīt.
Es (domās): Ja viņš velk NY Yankees kreklu, tad gan jau zinās arī kas ir NBA un kas tāds Kobe Bryant tāds.
Es: „Tās botas ir LA Lakers krāsās, Kobe Bryant ar tādām ir spēlējis. Tām pat virsū ir viņa vārds uzgravēts.
Viņš: „Lakers krāsās? Jā, tiešām – dzelteni violetas. Forši.”
Es: „Kādā pozīcijā tu spēlē?”
Viņš: „Nav man pozīcijas, vienkārši mazais spēlētājs.”
Es (domās) Visiem mazajiem spēlētājiem ir svarīgi, lai botas būtu vieglas, jo tad viņi var ātrāk paskriet. Ātrums ir viņu lielākais trumpis.
Es: „Botas ir samērā vieglas, ar tādām tu lidosi, ne skriesi.”
Viņš: „Vot tas ir galvenais, ar smagiem zābakiem neko lielu nepadarīsi.”
Es: „Taisnība! Skatos, esi lietpratējs” (komplimenti patīk ne tikai meitenēm)
Viņš: *Pagriežas pret blondīni un dodas ar manām botām pie viņas*
Blondīne: *Nedaudz uzrauj deguntiņu*
Viņš: „Nepatīk? Par lielu, ne?”
Blondīne: „Jā! Noteikti par lielu!”
Viņš: „Nedaudz kā slēpes jau ir, bet kurpes tiešām ir smukas.”
Es (domās) Tikko uzbūvētais kāršu namiņš ir sabrucis. Tomēr taisnība jau viņai ir, par lielu tās botas tam puisim.
Viņš vovelk kurpes un mēs ar draudzīgu rokasspiedienu šķiramies.

2. Klients. Uz tikšanos ierodas kopā ar savu draudzeni – blondīni. (Kas te notiek, tikai blondīnēm ir puiši?) Meitene paliek mašīnā. Pircējs izkāpj no auto un nāk pie manis. Slaids, garš, ģērbies vienkārši – polo kreklā, šaurās, zilās džinsās un kājās brūnas sandales.
Es: „Sveiki! Lūdzu, apavi par kuriem runājām. Droši uzmēriet.”
Viņš: *Velk nost sandales*
Es: Spēlējat kādā basketbola komandā?
Viņš: „Nē, basketbolu šad tad uzspēlēju tikai tā, priekam.”
Es (domās) Tātad savus LA Lakers un Kobe Bryant varu nemaz nepieminēt, visticamāk, viņam tas nemaz nerūp.
Es: „Meklējat apavus vasaras sezonai, ko lietot uz asfalta?”
Viņš: „Jā, apmēram. Mani iepriekšējie galīgi izjuka pa vīlēm. Steidzami vajadzīgi jauni.”
Es (domās) Viņam svarīga noteikti ir kvalitāte, jo arī šos gribēs jāt ilgi un dikti.
Es: „Ja Jūs papētīsiet tuvāk šuves, tad redzēsiet, ka tās ir ļoti precīzi nostrādātas. Kurpes ir labā stāvoklī un kalpos Jums ilgi.”
Viņš: „Es tieši tādas meklēju.”
Es: „Esat beidzot atradis *pasmaidu*. Starp citu, cik garš Jūs esat?”
Viņš: 196 vai 197 cm.
Es (domās) Gandrīz visi, kuri ir 197 cm, tiecas uz apaļiem 2m.
Es: „Ar šiem apaviem Jūs varēsiet sevi dēvēt par divmetrīgu, jo kurpēm ir augsta zole, tās padarīs Jūs garāku.”
Viņš: „2m skan labi. Es ņemšu!”
Es (domās) Gavilē, dzer šampanieti, lec plaukstiņpolku.
Viņš: *samaksā norunāto summu*
Es: Jūs esat izdarījis pareizu izvēli. Lai ilgi kalpo. Visu labu!

Ko viņi ceļ pie manas mājas?

Pāris dienas atpakaļ tajā smukajā zālītē vēl nebija ne traktora, ne strādnieku. Pāris mēnešus atpakaļ tur nebija arī redzama tā taciņa DR virzienā, jo visur vizēja sniegs. Pāris gadus atpakaļ tur pat nebija smuka zālīte, bet mežonīga pļava ar būvgružiem. Tagad tur kaut kas ceļas, bet kas?

Cēsu pavasaris

Šodien Cēsīs fotogrāfēju skrējējus (puiši lasiet: braucu novākt meiteņu telefona numuru ražu). Skrējiens bija visai padrūms (puiši lasiet: nevienu telefona numuru nedabūju).
Skriešanas sacensībām dotais poētiskais nosaukums - „Cēsu pavasaris” realitātē gan vairāk atgādināja: „Cēsu slapdraņķi”, jo pa zemi nestaigāja īsi svārciņi un no gaisa nekrita pavasarīga putnu čivināšana, bet tā vietā apkārt klejoja ziemīgs vēsums bruņojies ar ūdenspistolēm. Laikam tādēļ es ik pa laikam pie sevis atkārtoju "Tio" saukli - "Vēsi!"
„Mūsdienās tālu var tikt ar dzelzs elkoņiem un gumijas sirdsapziņu” – raksta Remarks „Melnajā obeliskā” un tieši tādos vārdos es vēlētos ietērpt savu šodienas mīļāko fotogrāfiju.

Vēl tik gribētu piebilst, ka 232. un 225. numura īpašnieki nav siāmas dvīņi. Viņi ir sīvākie konkurenti, tāpat tumši blondais puisis uzreiz pa labi no viņiem nav piedzimis ar tādu ģīmi, bet svaigi dabūjis ar elkoni pa vēderu. Un vispār katrs skrējējs tajā bildē ir ievērības cienīgs.