Blogeris

„Meklējam blogeri, kam garšo picas. Ja tu mīli picas un tev patīk rakstīt. Tad tu varētu būt tieši tas ko meklējam. Tas, ko gaidām no tevis ir CV un eseja par to, kāpēc tu mīli picu un kāpēc tu vēlētos blogot par picām,” – šādu sludinājumu es pirms apmēram mēneša uzgāju ss.lv.
Toreiz manī iedegās tas jaunieša maksimālisms, kuram vajag būt visur un uzreiz: Es nekavējoties piesēdos pie baltas A4 lapas un skatoties baltajos grieztu mākoņos sāku perēt eseju, kurā atzīstos picām mīlestībā.

Lūk, mazs fragments no manas iesūtītās esejas „Kāpēc es mīlu picas?”:

„Picas nav izlutinātas princeses, kuras satiekas tikai ar izredzētajiem, tās drīzāk ir labākie draugi, kuri ir klāt pēc īsa telefona zvana un ir gatavi pavadīt ar Tevi visu vakaru, lai tikai Tu sajustos labāk. Tām ir vienalga kā Tu izskaties, tās atdod sevi visu, ja vienīgi Tu to vēlies. Picas vienmēr uzmanīgi klausās, kad Tu runā, tas nekad neatsaka Tev kopīgu pasēdēšanu un vienmēr prot sasildīt. Picas nespēj apnikt, jo raksturos ir tik atšķirīgas, tās var būt vieglas un maigas, bet tikpat labi arī pikantas un asas. Tās vienmēr seko līdzi modei – dažas tērpjas klasiskos siera uzvalkos, bet citas greznās siera kleitās ar garneļu krellēm....”

Un, ziniet ko? Es tiku izvēlēts nākamajai kārtai. Otrais randiņš gan izskatās, ka mums nesanāks (šoreiz atļaušos nepaskaidrot), tomēr tik un tā patīkami, ja Tevi kāds izvēlas.
Bet vēl patīkamāk taču ir ja Tevi izvēlas divreiz. Un, ziniet ko? Mani izvēlējās divreiz: pāris dienas pēc vēstules saņemšanas no picu pavēlniekiem, mani uzmeklēja kāda ļoti harizmātiska sieviete, pie kuras esmu strādājis jau agrāk. Viņai vajadzēja blogeri uz vienu projektu un tikai 30 minūtes, lai es būtu viņas (es domāju darbinieks, a ko jūs padomājāt?)

Un tā es jau pāris dienas piestrādāju kā blogeris. Vispār interesanti vai ar mani nebūs tāpat kā ar tiem pavāriem, kuri darbā taisa jūrasasara karpačo, kārtotus piramīdā uz rozā greipfrūtiem ar eruku un baziliku, bet mājās neko jaudīgāku par ceptām olām neatļaujas.