Šodien mazā Foresta Gampa mamma mani uzmeklēja sociālajos tīklos un atsūtīja vārdisku paldies, kā arī tagad man ir naktsmājas Ventspilī, ja kādreiz vēl turp dodos. Jauki!
Rāda ziņas ar etiķeti Skrien Forest Skrien. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Skrien Forest Skrien. Rādīt visas ziņas
otrdiena, 2012. gada 19. jūnijs
Ne vienmēr jābūt ātrāk, augstāk, spēcīgāk
Ventspils Piedzīvojuma parka pusmaratona 2012 mērķis bija noskriet pēc iespējas lēnāk un mazāk, jo cenšos pieņemties svarā un vīrišķīgi ietilpt 2 no ebay.co.uk pasūtinātajos polo kreklos, kuru vietā man atnāca „kleitas”. Pirmos 5 km noskrēju lēnskriešanai nepiedienīgi ātri, bet kā prāto Paulu Koelju: „Ja Tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai Tev palīdzētu.” Otrajā aplī (~ 6. km) man pie rokas pilnīgi negaidīti pieķērās 6 gadus vecs zēns. Teica, ka grib skriet ar mani. Prasīju, cik daudz viņš skrien un mazais stāstīja, ka skrien pie mammas. Prasīju, kur ir mamma, un viņš teica, ka meklē to. Nevarēju viņu tur atstāt, tāpēc tā arī rokās sadevušies divreiz lēnākā solī notipinājām 4 km līdz finišam, kur sagaidījām viņa mammu pēc pusmaratona. Es palīdzēju viņam atrast mammu, bet viņš palīdzēja man lēni noskriet. Win-win! :)
Šodien mazā Foresta Gampa mamma mani uzmeklēja sociālajos tīklos un atsūtīja vārdisku paldies, kā arī tagad man ir naktsmājas Ventspilī, ja kādreiz vēl turp dodos. Jauki!
Šodien mazā Foresta Gampa mamma mani uzmeklēja sociālajos tīklos un atsūtīja vārdisku paldies, kā arī tagad man ir naktsmājas Ventspilī, ja kādreiz vēl turp dodos. Jauki!
pirmdiena, 2011. gada 19. decembris
NRM 2012 skriešu atkal "pa zaķi"
Nordea Rīgas maratonu 2012 skriešu atkal „pa zaķi” – esmu adoptēts pusmaratona tempa turētāju ģimenē. Pieņēmu 2 h ticību. Tas nozīmē, ka līdzīgi kā autobuss filmā „Ātrums”, arī es visu laiku kustēšu uz priekšu vienmērīgā tempā. Katrs kilometrs 5 minūtēs un 41 sekundē.
Revidenta lomu uzticēšu Garminam, lai tas skaita kilometrus un sekundes, bet pats nodarbošos ar uzmundrinājuma vārdu lipināšanu līdzskrējēju ausīs. Pēc NRM 2011 pieredzes varu teikt, ka īpaši patīkami būt par katalizatoru tieši maz pieredzējušo skrējēju pirmā pusmaratona reakcijā. Aizkustinoši vērot, kā šie censoņi sasniedz savu mērķi – "uzkāpj pusmaratona kalnā". Ceļš nav viegls, daudzie kilometri lielai daļai sašūpo ticību saviem spēkiem un tie "krīt", bet stiprākie līdzskrējēji grūtības pārvar un labsajūtas līniju sasniedz kopā ar mani vai pārdesmit sekundes ātrāk. Finišā viņi smaida nevis ar muti kā oficianti, bet ar sirdi kā cilvēki lidostās. Viņi ir uzVARējuši visus „bet” un jūtas gandarīti par sevi. Prieks atrasties šo pozitīvo emociju viesulī.
Who taught the sun where to stand in the morning?
And who told the ocean you can only come this far?
And who showed the moon where to hide till evening?
/My Redeemer Lives/
piektdiena, 2011. gada 20. maijs
NRM 2011
Šodien uzturā 1/2 burka medus ar riekstiem, rīt pāris kilogrami augļi, bet svētdien pirmā puse no video:
NRM 2011 pusmaratons šogad būs īpašs ne tikai tādēļ, ka pēc Pitagora teorēmas tas sanāk 10 sacensību pusmaratons manā skrējēja CV, bet arī tāpēc, ka šogad oficiāli pārstāvu NRM tempa turētājus.
Kā atpazīt NRM tempa turētāju? Viņš ir smaidīgs kā pieczvaigžņu viesnīcas administratore, apkalts ar baloniem un iešūts Adidas kreklā. Ja Tu skrien viņam līdzās, tad Tevi uzmundrina, padod dzeramo, izsaka komplimentus par Tavu skrējēja elsu. Viņa sūtība ir palīdzēt Tev noskriet pusmaratonu pēc iespējas labāk.
NRM 2011 pusmaratons šogad būs īpašs ne tikai tādēļ, ka pēc Pitagora teorēmas tas sanāk 10 sacensību pusmaratons manā skrējēja CV, bet arī tāpēc, ka šogad oficiāli pārstāvu NRM tempa turētājus.
Kā atpazīt NRM tempa turētāju? Viņš ir smaidīgs kā pieczvaigžņu viesnīcas administratore, apkalts ar baloniem un iešūts Adidas kreklā. Ja Tu skrien viņam līdzās, tad Tevi uzmundrina, padod dzeramo, izsaka komplimentus par Tavu skrējēja elsu. Viņa sūtība ir palīdzēt Tev noskriet pusmaratonu pēc iespējas labāk.
pirmdiena, 2011. gada 28. februāris
pirmdiena, 2010. gada 27. septembris
piektdiena, 2010. gada 24. septembris
Rociņpusmaratons 2010
19. septembrī piedalījos Sportlat Valmieras maratons 2010 skriešanas sacensībās, kurās kopā ar Lilu pievarējām pusmaratona distanci.
Savu Valmieras skrējiena partneri pirmo reizi satiku vien 2 dienas pirms sacensībām Rīgas lidostā, kur es gribēju viņu laicīgi sagaidīt atlidojam no ja ne siltākām, tad noteikti tālākām zemēm. Gribēju kā labāk, bet sanāca kā vienmēr - es nokavēju lidmašīnas nolaišanos (pareizāk sakot, lidmašīna ieradās ātrāk kā paredzēts. No kura laika arī lidmašīnas beidz priekšlaicīgi?) un gaidīju viņu nepareizajā ielidošanas sektorā (laikam pamatoti bildēs man nav galva), bet Lilu arī neievēroja veiksmīga pirmā randiņa protokolu un jau pirmajā stundā sāka mani iepazīstināt ar saviem radiem.
Valmieras skrējiens bija lielisks, vienīgi debesīm pārāk bieži nogāja ūdeņi. Pirmajos 15 km mēs konkurentiem neapzināti devām handikapu, bet pēc tam vienojāmies plaukstu koalīcijā un viens otru paātrinātā tempā vilkām uz finišu. Kāds vīrietis, kuru mēs sarokojušies apdzinām 18. km, pat sāka skaļi protestēt: „Tā ir šmaukšanās!”. Smaidot oponēju, ka nav jau mehāniska palīdzība. Viņš mirkli apdomājās un tad prasīja, vai varot pieķerties man pie otras rokas. Atteicu piešķirt vīzu, jo otrā rokā jau bija dzēriena pudele un partneres jaka. Jo tālāk skrējām, jo vairāk skrējējus apdzinām. Lilu turējās neticami braši. Man pašam šturmējot pēdējo slīpumu sāka aptrūkties elpa, bet Lilu pat neiepīkstējās, ka ir grūti, tik ciešāk iekrampējās manā plaukstā. Finišējām ar īstu skrējēju sprintu. Slapji, bez elpas. Viņa gandarīta par paveikto, bet es lepns par viņu.
piektdiena, 2010. gada 13. augusts
Apvienojot patīkamo ar lietderīgo
15. augustā Jūrmalā būs pusmaratona skrējiens un es tur neskriešu. (Varguļis!) Es tiesāšu. (Oho!)
Vakar vakarā notika instruktāža par godu šim pasākumam un Jūrmalas kartē parādīja visas mūsu atrašanās vietas. Varējām paši izvēlēties mazāko no ļaunumiem. Es izvēlējos vienu no sānieliņām, kur man draud nobraukšana ar džipu par ceļa bloķēšanu, bet citādi - laba vieta. Pirms vakar gāju uz sapulci, domāju, ka mums tur mācīs shotokan karate paņēmienus, kas palīdzēs atbrīvot trasi no „iebrucējiem”, bet visi tur mācītie „paņēmieni” sākās ar „Labdien! Es atvainojos, bet Jums nav atļauts...” un izpildās tikai ar muti. Cik neinteresanti! Toties skrējiens gan solās būt interesants – izskatās, ka satikšu pāris skrējējdraugus, varbūt pat atļaušos kādam uzsvilpt (man inventārā būs svilpe, spilgta veste, iespējams vēl rācija).
Jebkurā gadījumā man patīk vērot sporta sacensības un ja par to vēl nedaudz maksā + ēdina, tad rodas tikai viens jautājums: „Kur man jāpierakstās?”
Vakar vakarā notika instruktāža par godu šim pasākumam un Jūrmalas kartē parādīja visas mūsu atrašanās vietas. Varējām paši izvēlēties mazāko no ļaunumiem. Es izvēlējos vienu no sānieliņām, kur man draud nobraukšana ar džipu par ceļa bloķēšanu, bet citādi - laba vieta. Pirms vakar gāju uz sapulci, domāju, ka mums tur mācīs shotokan karate paņēmienus, kas palīdzēs atbrīvot trasi no „iebrucējiem”, bet visi tur mācītie „paņēmieni” sākās ar „Labdien! Es atvainojos, bet Jums nav atļauts...” un izpildās tikai ar muti. Cik neinteresanti! Toties skrējiens gan solās būt interesants – izskatās, ka satikšu pāris skrējējdraugus, varbūt pat atļaušos kādam uzsvilpt (man inventārā būs svilpe, spilgta veste, iespējams vēl rācija).
Jebkurā gadījumā man patīk vērot sporta sacensības un ja par to vēl nedaudz maksā + ēdina, tad rodas tikai viens jautājums: „Kur man jāpierakstās?”
otrdiena, 2010. gada 20. jūlijs
Peldi, brauc, skrien!
Uzrakstījusi man uz pleca trīs ciparu numuru, meitene prasa manu vaigu. Es jautāju: „Dosi buču?”. Viņa pasmaida un saka, ka to arī var, bet vispirms gribot manu vaigu aprakstīt.
Vai esmu aizrāvies ar bodyart? Nē, tas Vaidavas triatlons. Tā iezīmēja katru triatlonistu, lai viņam nevajadzētu dot papīra taisnstūra numurus ar saspraudēm.
1. Peldēšana (350m): Ūdens silts kā meiteņu apskāvieni. Jānopeld tādā neliels aplis. Mazs cinītis (uzdevums), kas gāza lielu vezumu ( paņēma daudz spēka).
2. Riteņbraukšana (20 km): Viss pa asfaltu. 80% brauca ar šosejas sporta velosipēdiem. Es gan izvēlējos būt ērglis – tuntuļoju ar kalnu velosipēdu, jo cita man nebija. Trase kalnaina. Ja uz leju paspēju iemīties ar 43 km/h, tad augšā rāpos tikai ar 18 km/h. Riteņbraukšanā biju galīgs Urmas, smagi kavēju pagastu, jutos kā neēdis snickers.
3. Skriešana (6km): Mana zvaigžņu pusstunda. Skrēju gandrīz ar ātrumu 4:30 min/km un apsteidzu 22 skrējējus (7 no tiem jau bija gājēji). Vienīgi kāds man bija uzlicis kurpju šņoru lāstu, jo 2. km atsējās kreisā kurpe, bet 5. km labā. Skriešanas trasē bija izvietoti pat 2 dzeršanas posteņi, kurus es izmantoju pavisam nosacīti – pirmajā meitenēm garām skrienot uzsaucu, lai pašas iedzer uz manu veselību, bet otrajā visu glāzes saturu izsmērēju sev uz galvas.
Secinājums: Triatlons man patika un es tajā noteikti piedalīšos vēl.
Vai esmu aizrāvies ar bodyart? Nē, tas Vaidavas triatlons. Tā iezīmēja katru triatlonistu, lai viņam nevajadzētu dot papīra taisnstūra numurus ar saspraudēm.
1. Peldēšana (350m): Ūdens silts kā meiteņu apskāvieni. Jānopeld tādā neliels aplis. Mazs cinītis (uzdevums), kas gāza lielu vezumu ( paņēma daudz spēka).
2. Riteņbraukšana (20 km): Viss pa asfaltu. 80% brauca ar šosejas sporta velosipēdiem. Es gan izvēlējos būt ērglis – tuntuļoju ar kalnu velosipēdu, jo cita man nebija. Trase kalnaina. Ja uz leju paspēju iemīties ar 43 km/h, tad augšā rāpos tikai ar 18 km/h. Riteņbraukšanā biju galīgs Urmas, smagi kavēju pagastu, jutos kā neēdis snickers.
3. Skriešana (6km): Mana zvaigžņu pusstunda. Skrēju gandrīz ar ātrumu 4:30 min/km un apsteidzu 22 skrējējus (7 no tiem jau bija gājēji). Vienīgi kāds man bija uzlicis kurpju šņoru lāstu, jo 2. km atsējās kreisā kurpe, bet 5. km labā. Skriešanas trasē bija izvietoti pat 2 dzeršanas posteņi, kurus es izmantoju pavisam nosacīti – pirmajā meitenēm garām skrienot uzsaucu, lai pašas iedzer uz manu veselību, bet otrajā visu glāzes saturu izsmērēju sev uz galvas.
Secinājums: Triatlons man patika un es tajā noteikti piedalīšos vēl.
otrdiena, 2010. gada 6. jūlijs
Lēnskriešana
Forumā ar augsta IQ sabiezējumu uz jautājuma ēsmas izmakšķerēju padomu: lai nezaudētu lieki muskuļu masu, centies skrējiena laikā turēt savu pulsu krūšu aplokā no 130 – 140 sitieniem minūtē. Jāpaeksperimentē! Ātri pārbaudu vai man ir viss nepieciešamais: Pulsometrs? Ir! Gribēšana skriet? Ir! Izmazgāts sporta tērps? ir! (burtiņš „i” te ir tīši nepilngadīgs) Nepieēsts puncis? Ir! Kājas izgājušas tehnisko apskati? Ir! Brīvs brīdis izkustēties? Ir! Ārā nedraud cunami, tornādo utt? Nē, vienīgi ir sutīgs un karsti! Aiziet! Dod’ man, kāds pastaliņas, skrieti ieti man gribās!
Noskrēju 7km, cik vien lēni varēju (~5:40 min/km), bet pulsu zemāk par 143 nedabūju. Pie tam vēl svīdu kā prostitūta baznīcā.
Secinājums: Man ir jātrenējas arī lēnskriešanā!
svētdiena, 2010. gada 20. jūnijs
Ventspils pusmaratons
Skatītājs no malas: Eu, Tu i pēdējā?
Nūjotāja: Es nav pēdējā, es i pirmā no otra gala.
Tādu un vēl daudz līdzīgu dialogu es šodien dzirdēju Ventspilī fotografējot pusmaratona skrējējus. Bildes par apskatīt TE.
P.s. Nē, es nedzīvoju arī Ventspilī, bet tur gar jūru skriet noteikti arī ir pasakaini.
Nūjotāja: Es nav pēdējā, es i pirmā no otra gala.
Tādu un vēl daudz līdzīgu dialogu es šodien dzirdēju Ventspilī fotografējot pusmaratona skrējējus. Bildes par apskatīt TE.
P.s. Nē, es nedzīvoju arī Ventspilī, bet tur gar jūru skriet noteikti arī ir pasakaini.
svētdiena, 2010. gada 23. maijs
Nordea Rīgas maratons 2010
Pirms starta: Es stāvu 11. novembra krastmalā, 50 metrus no starta līnijas. Esmu iebarikādēts otrajā „vilnī” – pusprofesionāļos. Elīna Doļģe iespīlētā adidas skrējēju kostīmā lēkā uz skatuves pa labi no manis un cenšas iesildīt skrējējus. Nezinu kā ar meitenēm, bet puiši tiešām paliek mikli. Es situ plaukstas ritmā un klausos fonā skanošo Rammstein.
Tiek dots starta signāls un skrējiens sākas. Mans smadzeņu procesors ātri atgādina manis iepriekš sastādītos laikus pa kilometriem, lai es iekļautos 4 stundās. Dodu sev solījumu, ka skriešu pēc plāna. Pēc 1. km mans Garmin nopīkstas. Nē, viņš nelamājas, bet ziņo par vidējo kilometra ātrumu – 4 min 58 sek/km, kas ir daudz par ātru. Cenšos sev iestāstīt, ka jāskrien lēnāk, bet kājas neklausa. Arī otrais kilometrs ir 25 sekundes par ātru. Ieklausos ķermenī – tas saka, lai tik skrienu. Es paklausu. Turpinu skriet ar 5 min/km (12 km/h). 4. km ar asti dzirdu priekšējos skrējējus sitam plaukstas – viņi aplaudē skrējiena līderim, kuru pavada policijas eskorts. Skrējējs ir melns, noteikti ne ar Latvijas pasi. Viņš skrien jau 7. km un izskatās pavisam svaigs. To pašu gan nevar teikt par operatoriem uz riteņa, kuri slapjām pierēm min pedāļus un cenšas neatpalikt no skrējiena līdera. Mani tas sasmīdina. Es uz mirkli aizmirstu koncentrēties un gandrīz samežģu labās kājas potīti uz nelīdzenās ceļa virsmas, kur smagās mašīnas ir izveidojušas savas „tranšejas”. „Es mājienu sapratu, paldies!” – apsolos turpmāk skatīties zem kājām rūpīgāk. No 5.km līdz Vanšu tiltam (9.km) nekādas emocijas, skrienas viegli, joprojām 12 km/h. Uz Vanšu tilta satieku savas draudzenes – viņas mani padzirda ar sāļu dzērienu un laba vēlējumiem. Es nopriecājos un skrienu tālāk. Trase ieved Vecrīgā, tā iet gar „Galerija Centrs”, kur sastājušās daudzas neizpratnes pilnas sejas. Viena pat saka: „Te kādas sacensības notiek?” Šoreiz laipnību noriju un neatbildējis paskrienu garām. 14. km ar „sīceni” – pirmais aplis ir noslēdzies. (kopā 3 apļi – 42 km 195m) Dzirdu fonā atbalstītāju aplausus, daži pat tiek veltīti man. Otrā apļa sākumā, 17.km, apsteidzu savu vietējā ciema treniņu biedru. Tas liek man justies nedaudz neērti, jo zinu, ka mana gada kilometrāža (~1650 km) ir gandrīz uz pusi mazāka kā viņam, tāpēc nebūtu godīgi, ja es finišētu ātrāk. (Bet ko Tu jaunībai padarīsi?) Viņš man novēl veiksmi un mēs šķiramies – es nedaudz, bet tomēr ar katriem pāris simts metriem atraujos ar vien tālāk. Pie 20. km (blakām Arēnai Rīga) pirmo reizi izmantoju organizatoru sniegtās šķidrās veltes – izdzeru glāzi Gatorade zilās viras. Nezinu vai dzēriens vainīgs, vai karsējmeitenes, kas man uzsauca „sarauj!” – bet kājas paliek ašākas. Es gan speciāli tās piebremzēju, lai neizsistu savu elpošanu no „šūpuļa”. 24. km (Vanšu tilts) sāku just, ka man kājas pielīst ar svinu. Pārvelkot plaukstu pār pieri, sataustu nelielus smilšu graudus – sāļus. 25. km mani draudzenes atkal „apčubina” - sadzirda ar sāļu dzērienu. Es atpērkos ar smaidu un „paldies!”. Vecrīgai izskrienu cauri ātri un tūlītās jau esmu atkal turpat kur sāku, startā, tikai tagad jau ar 28 km bagāžu. Ieskrienot trešajā aplī, ausīs ielīst runveža skaļrunī izteiktie uzslavinājumi Nilam Ušakovam – viņš esot veiksmīgi finišējis pusmaratonā. Es tam nepievērsis lielu uzmanību, turpinu to, ko esmu sācis – skriet maratonu. 30. km temps sāk strauji kristies. Pie tam jūtu, ka nevaru iztaisnot kājas ceļos līdz galam. 31. km paliek arī grūtāk elpot. Es zinu, kas notiek – mani ir apmeklējusi „maratona nāve”, kura visspilgtāk izpaužoties tieši pēc 32. km. „Tūlīt sāksies,” es sevi brīdinu un ilgi tiešām nav jāgaida. Jau 33. km kājas ceļas tikai ar pierunāšanu. Es nolemju sākt sevi mānīt, lai uzlabotu ātrumu – „Re, finišs jau ir tur aiz līkuma, saņemies, vēl tikai nedaudz.” Finišs, protams, aiz līkuma nav. Tāpēc saņemu „administratīvo sodu par mānīšanos” – man atņēma arī kāju ikru atsperīgumu. Nolemju turpmāk mānīšanos taktiku neizmantot. Kājas sāk lipt pie asfalta. 34. km, pie dzeršanas stenda, es pirmo reizi skrējiena laikā apstājos, lai lēnām izdzertu 2 glāzes gatorade un apslapinātu seju ar vēsu ūdeni. Pitstopā pavadījis ~ 10 sekundes, turpinu skriet. Mani atkal uzmundrina karsējmeitenes. Es vārgi atsmaidu, jo spēka ir gaužām maz. Katrs kilometrs tagad liekas kā 14 km aplis iepriekš. Elpot paliek vēl grūtāk, sāk krūšu kurvi spiest. 36. km mani atkal sagaida draudzenes. Šoreiz dzeru negribīgi, jo baidos, ka man tas viss turpat varētu iznākt atpakaļ. Tomēr taipat laikā ļoti priecājos viņas redzēt, jo tas novērš domas no skriešanas. Paskrējis viņām garām, nonāku emocionāli grūtākajā trases posmā – Vanšu tilta pakājē. Skats noteikti nav no labākajiem – daudzi iet, bet tie, kas neiet – klibodami lēni velkas augšā. Visi kā sarunājuši to dara ar nokārtām galvām. Izskatās kā pēc zaudēta kara. Es sakožu zobus un cīnos ar sevi – uzskrienu augšā. 38. km apstājos otro reizi, lai atkal padzertos. Izdzēris 2 gatorade glāzes un ~100 ml negāzēta ūdens, atsāku skriet. Jūtu, ka paliek slikta dūša. „Čabulīt, turies,” kāda meitene man uzsauc. Es atskatos un pamirkšķinu, jo vairāk "tērēties" nevaru atļauties. Vēl pēc 100 metriem piezogas spēcīgas sāpes labajā sānā. Nolemju nomest tempu zemāk, tomēr tas nepalīdz – sāpes sānā tikai pieaug. 40. km apstājos, jo esmu pārliecināts, ka pretējā gadījumā man iekšā kaut kas plīsīs. Es ātrā solī (no malas gan jau izskatījās lēni) noeju 100 metrus. Tad cenšos atsākt skriet. Tas izdodas tikai uz 100 metriem, tad atkal sānā sāk „griezt ar nazi”. (Tik stulba sajūta – tu zini, ka finišs ir tepat, bet nevari paskriet. Vienkārši fiziski nevari. Gribi, bet nevari.) Pāreju ātrā iešanā. Tā noēdot 200 metrus. Tad vēlreiz mēģinu paskriet. Šoreiz izdodas, tiesa gan ļoti lēni, bet tomēr. Izskrienu uz 11. novembra krastmalu un beidzot ieraugu finiša zīmi. Svētlaime apņem mani. Acis iedegas. Es atkal spēju pasmaidīt. Elpot paliek vieglāk. (Laikam sāpošais sāns arī ieraudzīja finišā zīmi). Skatītāji no malas aplaudē. Es finišēju. Laiks iepriecinošs – vairāk kā 10 minūtes zem 4 stundām. Mans mērķis ir sasniegts – maratons ir gāzts.
Tiek dots starta signāls un skrējiens sākas. Mans smadzeņu procesors ātri atgādina manis iepriekš sastādītos laikus pa kilometriem, lai es iekļautos 4 stundās. Dodu sev solījumu, ka skriešu pēc plāna. Pēc 1. km mans Garmin nopīkstas. Nē, viņš nelamājas, bet ziņo par vidējo kilometra ātrumu – 4 min 58 sek/km, kas ir daudz par ātru. Cenšos sev iestāstīt, ka jāskrien lēnāk, bet kājas neklausa. Arī otrais kilometrs ir 25 sekundes par ātru. Ieklausos ķermenī – tas saka, lai tik skrienu. Es paklausu. Turpinu skriet ar 5 min/km (12 km/h). 4. km ar asti dzirdu priekšējos skrējējus sitam plaukstas – viņi aplaudē skrējiena līderim, kuru pavada policijas eskorts. Skrējējs ir melns, noteikti ne ar Latvijas pasi. Viņš skrien jau 7. km un izskatās pavisam svaigs. To pašu gan nevar teikt par operatoriem uz riteņa, kuri slapjām pierēm min pedāļus un cenšas neatpalikt no skrējiena līdera. Mani tas sasmīdina. Es uz mirkli aizmirstu koncentrēties un gandrīz samežģu labās kājas potīti uz nelīdzenās ceļa virsmas, kur smagās mašīnas ir izveidojušas savas „tranšejas”. „Es mājienu sapratu, paldies!” – apsolos turpmāk skatīties zem kājām rūpīgāk. No 5.km līdz Vanšu tiltam (9.km) nekādas emocijas, skrienas viegli, joprojām 12 km/h. Uz Vanšu tilta satieku savas draudzenes – viņas mani padzirda ar sāļu dzērienu un laba vēlējumiem. Es nopriecājos un skrienu tālāk. Trase ieved Vecrīgā, tā iet gar „Galerija Centrs”, kur sastājušās daudzas neizpratnes pilnas sejas. Viena pat saka: „Te kādas sacensības notiek?” Šoreiz laipnību noriju un neatbildējis paskrienu garām. 14. km ar „sīceni” – pirmais aplis ir noslēdzies. (kopā 3 apļi – 42 km 195m) Dzirdu fonā atbalstītāju aplausus, daži pat tiek veltīti man. Otrā apļa sākumā, 17.km, apsteidzu savu vietējā ciema treniņu biedru. Tas liek man justies nedaudz neērti, jo zinu, ka mana gada kilometrāža (~1650 km) ir gandrīz uz pusi mazāka kā viņam, tāpēc nebūtu godīgi, ja es finišētu ātrāk. (Bet ko Tu jaunībai padarīsi?) Viņš man novēl veiksmi un mēs šķiramies – es nedaudz, bet tomēr ar katriem pāris simts metriem atraujos ar vien tālāk. Pie 20. km (blakām Arēnai Rīga) pirmo reizi izmantoju organizatoru sniegtās šķidrās veltes – izdzeru glāzi Gatorade zilās viras. Nezinu vai dzēriens vainīgs, vai karsējmeitenes, kas man uzsauca „sarauj!” – bet kājas paliek ašākas. Es gan speciāli tās piebremzēju, lai neizsistu savu elpošanu no „šūpuļa”. 24. km (Vanšu tilts) sāku just, ka man kājas pielīst ar svinu. Pārvelkot plaukstu pār pieri, sataustu nelielus smilšu graudus – sāļus. 25. km mani draudzenes atkal „apčubina” - sadzirda ar sāļu dzērienu. Es atpērkos ar smaidu un „paldies!”. Vecrīgai izskrienu cauri ātri un tūlītās jau esmu atkal turpat kur sāku, startā, tikai tagad jau ar 28 km bagāžu. Ieskrienot trešajā aplī, ausīs ielīst runveža skaļrunī izteiktie uzslavinājumi Nilam Ušakovam – viņš esot veiksmīgi finišējis pusmaratonā. Es tam nepievērsis lielu uzmanību, turpinu to, ko esmu sācis – skriet maratonu. 30. km temps sāk strauji kristies. Pie tam jūtu, ka nevaru iztaisnot kājas ceļos līdz galam. 31. km paliek arī grūtāk elpot. Es zinu, kas notiek – mani ir apmeklējusi „maratona nāve”, kura visspilgtāk izpaužoties tieši pēc 32. km. „Tūlīt sāksies,” es sevi brīdinu un ilgi tiešām nav jāgaida. Jau 33. km kājas ceļas tikai ar pierunāšanu. Es nolemju sākt sevi mānīt, lai uzlabotu ātrumu – „Re, finišs jau ir tur aiz līkuma, saņemies, vēl tikai nedaudz.” Finišs, protams, aiz līkuma nav. Tāpēc saņemu „administratīvo sodu par mānīšanos” – man atņēma arī kāju ikru atsperīgumu. Nolemju turpmāk mānīšanos taktiku neizmantot. Kājas sāk lipt pie asfalta. 34. km, pie dzeršanas stenda, es pirmo reizi skrējiena laikā apstājos, lai lēnām izdzertu 2 glāzes gatorade un apslapinātu seju ar vēsu ūdeni. Pitstopā pavadījis ~ 10 sekundes, turpinu skriet. Mani atkal uzmundrina karsējmeitenes. Es vārgi atsmaidu, jo spēka ir gaužām maz. Katrs kilometrs tagad liekas kā 14 km aplis iepriekš. Elpot paliek vēl grūtāk, sāk krūšu kurvi spiest. 36. km mani atkal sagaida draudzenes. Šoreiz dzeru negribīgi, jo baidos, ka man tas viss turpat varētu iznākt atpakaļ. Tomēr taipat laikā ļoti priecājos viņas redzēt, jo tas novērš domas no skriešanas. Paskrējis viņām garām, nonāku emocionāli grūtākajā trases posmā – Vanšu tilta pakājē. Skats noteikti nav no labākajiem – daudzi iet, bet tie, kas neiet – klibodami lēni velkas augšā. Visi kā sarunājuši to dara ar nokārtām galvām. Izskatās kā pēc zaudēta kara. Es sakožu zobus un cīnos ar sevi – uzskrienu augšā. 38. km apstājos otro reizi, lai atkal padzertos. Izdzēris 2 gatorade glāzes un ~100 ml negāzēta ūdens, atsāku skriet. Jūtu, ka paliek slikta dūša. „Čabulīt, turies,” kāda meitene man uzsauc. Es atskatos un pamirkšķinu, jo vairāk "tērēties" nevaru atļauties. Vēl pēc 100 metriem piezogas spēcīgas sāpes labajā sānā. Nolemju nomest tempu zemāk, tomēr tas nepalīdz – sāpes sānā tikai pieaug. 40. km apstājos, jo esmu pārliecināts, ka pretējā gadījumā man iekšā kaut kas plīsīs. Es ātrā solī (no malas gan jau izskatījās lēni) noeju 100 metrus. Tad cenšos atsākt skriet. Tas izdodas tikai uz 100 metriem, tad atkal sānā sāk „griezt ar nazi”. (Tik stulba sajūta – tu zini, ka finišs ir tepat, bet nevari paskriet. Vienkārši fiziski nevari. Gribi, bet nevari.) Pāreju ātrā iešanā. Tā noēdot 200 metrus. Tad vēlreiz mēģinu paskriet. Šoreiz izdodas, tiesa gan ļoti lēni, bet tomēr. Izskrienu uz 11. novembra krastmalu un beidzot ieraugu finiša zīmi. Svētlaime apņem mani. Acis iedegas. Es atkal spēju pasmaidīt. Elpot paliek vieglāk. (Laikam sāpošais sāns arī ieraudzīja finišā zīmi). Skatītāji no malas aplaudē. Es finišēju. Laiks iepriecinošs – vairāk kā 10 minūtes zem 4 stundām. Mans mērķis ir sasniegts – maratons ir gāzts.
P.s. Varat atrast mani šajā bildē. Gribat arī mājienu? Esmu sporta tērpā.
P.s.s. NRM trasi varat apskatīt TE
piektdiena, 2010. gada 21. maijs
Kas maratona maisam vēderā?
Šodien Rīgā iekš "Reval Latvija" biju izņemt savu maratona numuru, kurš kā visus iepriekšējos gadus nāca komplektā ar dāvanu maisu. Pagājušogad es tajā maisā bez numura atradu adidas dzeramo pudeli, enerģijas dzēriena bundžiņu un vēl dažus saldumus, šogad - lērumu neinteresantu bukletu, savu numuru ar čipu aizmugurē un Vitamax vitamīnus.
Salīdzināšanai varu parādīt arī savu pagājušā gada numuru (jā, es viņus paturu piemiņai tāpat kā karavīri glabā lodes, kuras viņiem ir trāpijušas, bet nav nogalinājušas.)
Kā redzat numuri ir ļoti līdzīgi. Galvenais, šeit būtu zināt, ka numura vidusdaļas krāsa mainās atkarībā no distances garuma. Zaļā - pusmaratons, oranžā - maratons. Vēl ir arī zilā krāsa, kas, visticamāk ir minimaratonam, bet to es skaļi nesaku, jo neesmu pārliecināts.
Salīdzināšanai varu parādīt arī savu pagājušā gada numuru (jā, es viņus paturu piemiņai tāpat kā karavīri glabā lodes, kuras viņiem ir trāpijušas, bet nav nogalinājušas.)
Kā redzat numuri ir ļoti līdzīgi. Galvenais, šeit būtu zināt, ka numura vidusdaļas krāsa mainās atkarībā no distances garuma. Zaļā - pusmaratons, oranžā - maratons. Vēl ir arī zilā krāsa, kas, visticamāk ir minimaratonam, bet to es skaļi nesaku, jo neesmu pārliecināts.
Runājot par to čipu numurā, iepriekšējos gadus visu laiku čipu vajadzēja siet pie kurpes (tāds maziņš plastmasas korķis, kuru piesēja ar šņorēm. Šogad čips ir pielīmēts aiz numura).
Kā ir labāk? Abi varianti man labi.
Otra šodienas atrakcija - LU imunoloģijas reakciju tests. Es pirms apmēram nedēļas devu rakstisku mājienu, ka vēlos pievienoties eksperimentam un viņi mani pievienoja. Šodien bija tā zīmīgā diena pirms maratona, kad devos pie viņiem atstāt savas asins "pēdas". Pasākums man izvērtās visnotaļ interesants, jo es pirmo reizi mūžā asins nodošanas laikā paģību. (Un tāds vēl taisās maratonu pieveikt?) Kopā nolēja 17 ml. Pildīja mazās 6 ml tūbiņās. Pirmo piepildīja ātri, jutos normāli. Tad lika klāt otru, bet asinis nenāca. Māsiņa pagrozīja šļirci, puse tūbiņas piepildījās, tad atkal "zelta dzīsla" apstājās. Viņa man prasīja: "Galva nereibst?" Es teicu, ka pagaidām vēl nē. Viņa turpināja grozīt šļirci, bet asinis nāca negribīgi. Es sāku just, ka reibst galva. Brīdināju māsiņu. Viņa pasauca otru, lai atnes ožamo spirtu. Kamēr tika importēts ožamais spirts, otra tūbiņa piepildījās. Liekot klāt trešo tūbiņu, man galva stipri sareiba un es krēslā atslēdzos. Ar ožamo spirtu mani uzreiz atkačāja. Teica, lai paguļu uz krēsliem 10 minūtes. Es pagulēju 5, tad piecēlos sēdus un pavēros ar acīm uz nākamo "upuri", kuram tūlīt noņems asinis. Viņš manī lūkojās ar domīgu skatienu. Es teicu, lai neuztraucas - "Ģībst tikai katrs otrais, esmu tevi izglābis". Viņš pasmaidīja. Manī atgriezās možums. Māsiņa mani apraudzīja un es pie sevis nosmēju, ka tik ātri vēl neviena nepazīstama sieviete mani nebija dabūjusi horizontālā stāvoklī.
Mani sacienāja ar saldu tēju un negribēja laist prom. Es gan centos daudz runāt un smīdināju māsiņu, lai pierādītu viņai, ka esmu "atgriezies", bet māsiņa to, sķiet, uztvēra savādāk, jo viņas pēdējais jautājums man pirms šķiršanās bija: "Tu tagad koķetē?"
Tātad, pašlaik rezultāts 1:0 māsiņas labā. Pēc maratona būs revanšs.
otrdiena, 2010. gada 18. maijs
Maratona iesācējs vs pro
Jautājums: Kā esi sagatavojies maratonam?
Pro: Domāju, ka labi. Pa pēdējiem 10 mēnešiem jau 5000 pāri kilometri sakrāti. Traumu nav. Esmu gatavs!
Iesācējs: Domāju, ka labi. Jau divas nedēļas neesmu lietojis alkoholu un smēķējis. Aizvakar pat 5 km noskrēju. Esmu gatavs!
Jautājums: Uz kādu laiku tēmē?
Pro: Zem 3 stundām noteikti vajadzētu paskriet.
Iesācējs: Godīgi sakot, nezinu cik vispār ilgi skrien maratonu. Gan jau 3 – 4 stundās iekļaušos.
Jautājums: Ko ēdīsi pirms maratona?
Pro: Divas stundas pirms starta apēdīšu divus banānus un iedzeršu vienu ampulu dzeramās aminoskābes. Vienu stundu pirms starta guarānu un vēl vienu ampulu dzeramās aminoskābes.
Iesācējs: Snikeru apēdīšu un izdzeršu bundžiņu energy drink.
Jautājums: Kādas kurpes vilksi?
Pro: Savus mīļos Asics. Tā kā man ir nedaudz plakana pēda, tad paņēmu modeli no virspronatora apavu kategorijas, lai savus ceļus un muguru pasaudzētu. Un svars viņām tikai 260 grami, tas sacensību kurpēm ļoti svarīgi. Sacensības ir sacensības un tajās neskrien ar 320 gramus smagiem "zābakiem".
Iesācējs: Savos nike basketbola apavos. Viņiem smuka krāsa, kruta izskatās kopā ar manu sporta krekliņu. Svars? Vai tad viņas visas nesver vienādi?
Jautājums: Kādas bikses vilksi skrējienam?
Pro: Ja būs vēsāks, tad taigtus. Ja nebūs, tad īsos šortiņus.
Iesācējs: Tās, kuras būs tīras, bet noteikti ne apspīlētās geju bikses.
Jautājums: Esi izdomājis taktiku skrējienam?
Pro: Sākumā skriešu nedaudz lēnāk, lai kārtīgi organisms iesildītos un nepiedzītu uzreiz kājas ar pienskābi. Vēlāk kāpināšu tempu.
Iesācējs: Maukšu uzreiz ātri, lai ātrāk finišētu un nevajadzētu ilgi marinēties/mocīties trasē.
*Pēc maratona*
Jautājums: Kā noskrēji?
Pro: Labi, mans Polar rāda, ka esmu izskrējis 2 stundās 45 minūtēs 31 sekundē. Pulss nelēkāja.
Iesācējs: Sūdīgi, man jau trases 1/3 palika slikta dūša, nāca uz augšu skābes salūts. Laikam to snikeru nevajadzēja ēst. Tas lielais finiša pulkstenis beigās rādīja gandrīz piecas stundas.
Jautājums: Kad nākamais maratons paredzēts?
Pro: Pēc diviem mēnešiem skriešu Sanktpēterburgā "white nights" maratonu. Līdz tam paskriešu īsās distances - 10 km un pusmaratonus.
Iesācējs: Atšujies, es nemūžam vairs neskriešu maratonus!
Pro: Domāju, ka labi. Pa pēdējiem 10 mēnešiem jau 5000 pāri kilometri sakrāti. Traumu nav. Esmu gatavs!
Iesācējs: Domāju, ka labi. Jau divas nedēļas neesmu lietojis alkoholu un smēķējis. Aizvakar pat 5 km noskrēju. Esmu gatavs!
Jautājums: Uz kādu laiku tēmē?
Pro: Zem 3 stundām noteikti vajadzētu paskriet.
Iesācējs: Godīgi sakot, nezinu cik vispār ilgi skrien maratonu. Gan jau 3 – 4 stundās iekļaušos.
Jautājums: Ko ēdīsi pirms maratona?
Pro: Divas stundas pirms starta apēdīšu divus banānus un iedzeršu vienu ampulu dzeramās aminoskābes. Vienu stundu pirms starta guarānu un vēl vienu ampulu dzeramās aminoskābes.
Iesācējs: Snikeru apēdīšu un izdzeršu bundžiņu energy drink.
Jautājums: Kādas kurpes vilksi?
Pro: Savus mīļos Asics. Tā kā man ir nedaudz plakana pēda, tad paņēmu modeli no virspronatora apavu kategorijas, lai savus ceļus un muguru pasaudzētu. Un svars viņām tikai 260 grami, tas sacensību kurpēm ļoti svarīgi. Sacensības ir sacensības un tajās neskrien ar 320 gramus smagiem "zābakiem".
Iesācējs: Savos nike basketbola apavos. Viņiem smuka krāsa, kruta izskatās kopā ar manu sporta krekliņu. Svars? Vai tad viņas visas nesver vienādi?
Jautājums: Kādas bikses vilksi skrējienam?
Pro: Ja būs vēsāks, tad taigtus. Ja nebūs, tad īsos šortiņus.
Iesācējs: Tās, kuras būs tīras, bet noteikti ne apspīlētās geju bikses.
Jautājums: Esi izdomājis taktiku skrējienam?
Pro: Sākumā skriešu nedaudz lēnāk, lai kārtīgi organisms iesildītos un nepiedzītu uzreiz kājas ar pienskābi. Vēlāk kāpināšu tempu.
Iesācējs: Maukšu uzreiz ātri, lai ātrāk finišētu un nevajadzētu ilgi marinēties/mocīties trasē.
*Pēc maratona*
Jautājums: Kā noskrēji?
Pro: Labi, mans Polar rāda, ka esmu izskrējis 2 stundās 45 minūtēs 31 sekundē. Pulss nelēkāja.
Iesācējs: Sūdīgi, man jau trases 1/3 palika slikta dūša, nāca uz augšu skābes salūts. Laikam to snikeru nevajadzēja ēst. Tas lielais finiša pulkstenis beigās rādīja gandrīz piecas stundas.
Jautājums: Kad nākamais maratons paredzēts?
Pro: Pēc diviem mēnešiem skriešu Sanktpēterburgā "white nights" maratonu. Līdz tam paskriešu īsās distances - 10 km un pusmaratonus.
Iesācējs: Atšujies, es nemūžam vairs neskriešu maratonus!
piektdiena, 2010. gada 30. aprīlis
Mans pirmais 32 km skrējiens
Aizņemoties foršā Liepājas Edgara ideju, piedāvāju jums iepazīties ar sava nesen noskrietā pirmā 32 km skrējiena izsaucieniem pa kilometriem.
Es vēl mēnesi atpakaļ vidēji nedēļā skrēju 30 km, tāpēc būtu lieki piebilst, ka vienā reizē noskriet uzreiz visu nedēļas tiesu man bija LIELS pārbaudījums. Bet netaisīsim te drāmu, labāk sākam!
1. km – „Skriesim šodien 32 km. Tas ir kā no Rīgas līdz.. Ai, labāk nedomāt cik tas ir, bet vienkārši skriet.”
2. km – „Gar kapiem skriet ir tik jocīgi. Neviens jau it kā neskatās, bet sajūta tomēr tāda, ka skatās.”
3. km – „Pirmais stāvais kalniņš. Ideāli, uzskriešu sprintu tajā. Rīgas Nordea maratonā man taču būs jāpievārē Vanšu tilts 6 reizes. ”
4. km – „Vismaz šodien suņu šajā galā nav. Prieks arī manā dārziņā.” *pasmaida*
5. km – „Tā, iesildījies esmu – kāpinām tempu.” *sāk skriet ātrāk*
6. km – Dzied - „Man visi radi ārzemēs, es šajā zemē skrējējs viens pats...”
7. km – „Jāsāk dzerstīties!” *iedzer sāļu dzērienu*
8. km – „Re, vēl viens kalniņš. Nekur tu nespruksi!” *uzskrien kalniņā*
9. km – „O, saulīte smaida! Jau tagad paredzu, ka meitenes rīt skolā prasīs vai esmu bijis solārijā.”
10. km – „Kur šodien visi skrējēji palikuši?”
11. km – „Jau trešdaļu esmu noskrējis. *Uzsit sev ar labās rokas dūri 2 reizes pa krūtīm, tā uzmundrinot sevi*
12. km – „Dzert un braukt nedrīkst, bet dzert un skriet – drīkst!” *iedzer sāļu dzērienu*
13. km – „Varbūt šodien noskriet pilno maratonu?”
14. km – „Šitā skrienot, es līdz Ķīnai varētu aizskriet!”
15. km – „Tā, kreisais apakšstilbs paliek smagāks. Nākamreiz vairāk pastaipīšu to pirms skrējiena.”
16. km – „Puse jau noēsta. 32 km nevajadzētu būt lielai problēmai šodien.”
17. km –„ Jāapslapina vēl lūpas ar dzērienu.” *iešķidrinās*
18. km - „Galvenais, lai ceļi nesāk sāpēt!”
19. km – „Nogurums, atšujies!”
20. km – „Nē, maratonu šodien neskriešu! Paliksim pie 32 km.”
21. km – „Pusmaratons! Rīgā man būs jāskrien divtik?” *saskābst*
22. km – „Jauki, tagad smaga ir arī labā kāja. Uz bēdām iedzersim!” *norij pāris malkus sāļu dzēriena*
23. km – „Jāsamazina temps, savādāk līdz galam netikšu” *skrien lēnāk*
24. km – *Patausta ar pirkstiem sausās lūpas*
25. km – „Tik jauki būtu tagad nopeldēties. Mājās noteikti iešu aukstā vannā.”
26. km – „Es teicu – līdz Ķīnai?!!! Labi, ja es tagad līdz mājām vispār tikšu.”
27. km – „Tikai neapstāties! Savādāk atsākt skriet vairs nespēšu. Sasodīts, cik grūti!”
28. km – „Par 1l paku auksta piena es tagad būtu gatavs maksāt vismaz 3 Ls”
29. km – „Man kājas „made in China”? Galīgi vairs neklausa!”
30. km – „Kur man bija prāts, kad pierakstījos uz pilno maratonu?”
31. km – „Pēdējais malks no pudeles izdzerts. Saņemies, vēl tikai nedaudz!”
32. km – „Es esmu varonis! Bet man galva reibst un gribas DZERT!!!”
Pēc 32 km skrējiena atnākot mājās ievēlos virtuvē un pielipu pie ūdens krāna. Izdzēru pāris okeānus. Pēc tam aizvilkos uz istabu un vienkārši apgūlos uz plikas grīdas. Es tā gulēju vismaz 10 minūtes un man bija pavisam ērti. Tad vēlreiz virtuvē „skūpstījos” ar ūdenskrānu. Piedzēries sāku just, ka man salst. Sajūtas līdzīgas kā tad, kad ir gripa. Uzliekot plaukstu uz vēdera, varēju skaitīt kubikus, jo taukus tur sataustīt vairs nevarēja. „Šis skrējiens maniem taukiem bijis īsts Holokausts,” es iesmējos un devos uz istabu, kur gultā bezspēkā izslēdzos uz pāris stundām.
Es vēl mēnesi atpakaļ vidēji nedēļā skrēju 30 km, tāpēc būtu lieki piebilst, ka vienā reizē noskriet uzreiz visu nedēļas tiesu man bija LIELS pārbaudījums. Bet netaisīsim te drāmu, labāk sākam!
1. km – „Skriesim šodien 32 km. Tas ir kā no Rīgas līdz.. Ai, labāk nedomāt cik tas ir, bet vienkārši skriet.”
2. km – „Gar kapiem skriet ir tik jocīgi. Neviens jau it kā neskatās, bet sajūta tomēr tāda, ka skatās.”
3. km – „Pirmais stāvais kalniņš. Ideāli, uzskriešu sprintu tajā. Rīgas Nordea maratonā man taču būs jāpievārē Vanšu tilts 6 reizes. ”
4. km – „Vismaz šodien suņu šajā galā nav. Prieks arī manā dārziņā.” *pasmaida*
5. km – „Tā, iesildījies esmu – kāpinām tempu.” *sāk skriet ātrāk*
6. km – Dzied - „Man visi radi ārzemēs, es šajā zemē skrējējs viens pats...”
7. km – „Jāsāk dzerstīties!” *iedzer sāļu dzērienu*
8. km – „Re, vēl viens kalniņš. Nekur tu nespruksi!” *uzskrien kalniņā*
9. km – „O, saulīte smaida! Jau tagad paredzu, ka meitenes rīt skolā prasīs vai esmu bijis solārijā.”
10. km – „Kur šodien visi skrējēji palikuši?”
11. km – „Jau trešdaļu esmu noskrējis. *Uzsit sev ar labās rokas dūri 2 reizes pa krūtīm, tā uzmundrinot sevi*
12. km – „Dzert un braukt nedrīkst, bet dzert un skriet – drīkst!” *iedzer sāļu dzērienu*
13. km – „Varbūt šodien noskriet pilno maratonu?”
14. km – „Šitā skrienot, es līdz Ķīnai varētu aizskriet!”
15. km – „Tā, kreisais apakšstilbs paliek smagāks. Nākamreiz vairāk pastaipīšu to pirms skrējiena.”
16. km – „Puse jau noēsta. 32 km nevajadzētu būt lielai problēmai šodien.”
17. km –„ Jāapslapina vēl lūpas ar dzērienu.” *iešķidrinās*
18. km - „Galvenais, lai ceļi nesāk sāpēt!”
19. km – „Nogurums, atšujies!”
20. km – „Nē, maratonu šodien neskriešu! Paliksim pie 32 km.”
21. km – „Pusmaratons! Rīgā man būs jāskrien divtik?” *saskābst*
22. km – „Jauki, tagad smaga ir arī labā kāja. Uz bēdām iedzersim!” *norij pāris malkus sāļu dzēriena*
23. km – „Jāsamazina temps, savādāk līdz galam netikšu” *skrien lēnāk*
24. km – *Patausta ar pirkstiem sausās lūpas*
25. km – „Tik jauki būtu tagad nopeldēties. Mājās noteikti iešu aukstā vannā.”
26. km – „Es teicu – līdz Ķīnai?!!! Labi, ja es tagad līdz mājām vispār tikšu.”
27. km – „Tikai neapstāties! Savādāk atsākt skriet vairs nespēšu. Sasodīts, cik grūti!”
28. km – „Par 1l paku auksta piena es tagad būtu gatavs maksāt vismaz 3 Ls”
29. km – „Man kājas „made in China”? Galīgi vairs neklausa!”
30. km – „Kur man bija prāts, kad pierakstījos uz pilno maratonu?”
31. km – „Pēdējais malks no pudeles izdzerts. Saņemies, vēl tikai nedaudz!”
32. km – „Es esmu varonis! Bet man galva reibst un gribas DZERT!!!”
Pēc 32 km skrējiena atnākot mājās ievēlos virtuvē un pielipu pie ūdens krāna. Izdzēru pāris okeānus. Pēc tam aizvilkos uz istabu un vienkārši apgūlos uz plikas grīdas. Es tā gulēju vismaz 10 minūtes un man bija pavisam ērti. Tad vēlreiz virtuvē „skūpstījos” ar ūdenskrānu. Piedzēries sāku just, ka man salst. Sajūtas līdzīgas kā tad, kad ir gripa. Uzliekot plaukstu uz vēdera, varēju skaitīt kubikus, jo taukus tur sataustīt vairs nevarēja. „Šis skrējiens maniem taukiem bijis īsts Holokausts,” es iesmējos un devos uz istabu, kur gultā bezspēkā izslēdzos uz pāris stundām.
sestdiena, 2010. gada 17. aprīlis
ceturtdiena, 2010. gada 15. aprīlis
Mana balles kleita Nordea Rīgas maratonam
Nezinu gan, ko laika ziņu Māris pareģos, bet, visticamāk, ja 23. maijā būs +20 grādi vai vairāk, tad es varētu uz maratona mēles parādīties šādā kleitā. Tas tā, ja Jūs gadienā tajā dienā tīšām / netīšām ieklīstat atbalstītāju pulkā un nevarat izlemt, kuram sūtīt gaisa skūpstus.
svētdiena, 2010. gada 4. aprīlis
Romeo uzturs pirms maratona
Šoreiz būs raksts iz sērijas „Kas lācītim Romeo pašlaik vēderā?”: Iepazīstināšu Jūs ar maratona „tumšo” pusi jeb izmaiņām manā uzturā, kas radušās saistībā ar gatavošanos Nordea Rīgas maratona 42 km 195m.
1) Ēdu 5 reizes dienā, iepriekšējo 3 reižu vietā, pa mazām porcijām, lai pēc iespējas retāk būtu situācija, kad kuņģis ir vairākas stundas tukšs un tāpēc organisms iebrauc rezervēs. Ja tās rezerves man būtu daudz, tad es par šo nesprēgātu, bet kopš es aktīvāk skrienu, man tās rezerves ir tik pat „daudz” cik Ģirtam Ķesterim mati uz galvas, tāpēc esmu īpaši piesardzīgs. Šāda ēšana gan nav uzskatāma par „tumšu”, bet nepieminēt to nevarēju, jo tā sāku ēst speciāli gatavojoties maratonam.
2) Pēc treniņiem lietoju ~ 40 gr. vīnogu cukuru jeb glikozi samaisītu ar ūdeni. V
īnogu cukuru pērku Stockmann, atpogāju 91 santīmu par vienu paku. Glikoze (100 gr satur 91,5 gr ogļhidrātu) ir ideāls enerģijas avots, turklāt ļoti ātrs. Es to lietoju ne tāpēc, ka pēc treniņiem man ir bezspēks, bet tāpēc, ka savādāk cietīs manas rezerves. Pie tam uz tās pakas pat ir uztetovēta skrienoša meitene, tātad domāts skrējējiem. Zinu, ka ari hanteļu apskāvēji šo mēdz lietot. Viena paka man izdilst ~ 1 mēnesī.
3) Skriet = svīst = pazaudēt sāļus. Organismā sāļi ir tik cik tie ir un ja tu tos vairāk tērē nekā uzņem, tad kaut kad tie arī beigsies, un tad kad tie beigsies, tad beigsies arī skriešana. Es pagājušogad izbaudīju uz saviem ceļiem šo procesu. Neiesaku. Atkopšanās noris vairāku mēnešu garumā. Turklāt klibie meitenēm nepatīk. Mans „prezervatīvs” pret šo kaiti - Active Mineral Light, pirkts veikalā „Gigants”. Pārdevējs, kuram rokas bija kā man kājas pārdeva to paku par 7.50Ls. Jaucu vienu tējkaroti pulvera uz 0,5l ūdens un iemasēju iekšā savā Adidas „Impossible is nothing” pudelē, kuru ņemu līdzi tikai uz 10+ km skrējieniem. Ja naftas cenas pasaulē strauji nemainīsies, tad tā sāļu paka man izies 3 – 4 mēnešos.
4) Kas kopīgs pensionāriem un garo gabalu skrējējiem? Sāpošas locītavas! Lai man
u ceļu skrimšļi pēc iespējas ātrāk atjaunotos, es lietoju glikozamīna kapsulas. Tā kā esmu nedaudz pasists arī uz blondīnēm, tad klāt vēl paņēmu blondas omega-3 draudzenes. Paka maksā 13 Ls, izgaist vienā mēnesī.
5) Pēc 20+ km skrējieniem vai sacensībām apēdu 2 stop cramp tabletes, kuras palīdz kāju muskuļus pierunāt Tevi atkal mīlēt. Tabletēs ir daudz magnija, kas samazina noguruma sajūtu muskuļos un veicina to atlabšanu. Tablešu mājiņa maksāja 6,95 Ls. Šaubos, ka pilnībā visi tās iemītnieki kādreiz pametīs mājiņu, jo līdz Rīgas maratonam man iztērēsies apmēram puse, bet pēc tam man tās vairs nebūs vajadzīgas. Tomēr nekad nesaki nekad.
Būtībā es pašlaik jūtos tā, ka visu laiku rītu ripas, bet riskēt tās nelietot es arī neuzdrošinos. Būšu ļoti priecīgs, ja noskriešu Rīgā maratonu zem 4 stundām, tad pārstāšu tik aktīvi skriet garos gabalus un "skriešanas tabletes" vairs nelietošu.
P.s. Es NEKĀDĀ gadījumā neiesaku Jums pirkt/lietot jebko no tā, ko es savā rakstā iekļāvu, mans mērķis bija tikai parādīt, cik „nekaitīgs” ir maratons.
1) Ēdu 5 reizes dienā, iepriekšējo 3 reižu vietā, pa mazām porcijām, lai pēc iespējas retāk būtu situācija, kad kuņģis ir vairākas stundas tukšs un tāpēc organisms iebrauc rezervēs. Ja tās rezerves man būtu daudz, tad es par šo nesprēgātu, bet kopš es aktīvāk skrienu, man tās rezerves ir tik pat „daudz” cik Ģirtam Ķesterim mati uz galvas, tāpēc esmu īpaši piesardzīgs. Šāda ēšana gan nav uzskatāma par „tumšu”, bet nepieminēt to nevarēju, jo tā sāku ēst speciāli gatavojoties maratonam.
2) Pēc treniņiem lietoju ~ 40 gr. vīnogu cukuru jeb glikozi samaisītu ar ūdeni. V
īnogu cukuru pērku Stockmann, atpogāju 91 santīmu par vienu paku. Glikoze (100 gr satur 91,5 gr ogļhidrātu) ir ideāls enerģijas avots, turklāt ļoti ātrs. Es to lietoju ne tāpēc, ka pēc treniņiem man ir bezspēks, bet tāpēc, ka savādāk cietīs manas rezerves. Pie tam uz tās pakas pat ir uztetovēta skrienoša meitene, tātad domāts skrējējiem. Zinu, ka ari hanteļu apskāvēji šo mēdz lietot. Viena paka man izdilst ~ 1 mēnesī.3) Skriet = svīst = pazaudēt sāļus. Organismā sāļi ir tik cik tie ir un ja tu tos vairāk tērē nekā uzņem, tad kaut kad tie arī beigsies, un tad kad tie beigsies, tad beigsies arī skriešana. Es pagājušogad izbaudīju uz saviem ceļiem šo procesu. Neiesaku. Atkopšanās noris vairāku mēnešu garumā. Turklāt klibie meitenēm nepatīk. Mans „prezervatīvs” pret šo kaiti - Active Mineral Light, pirkts veikalā „Gigants”. Pārdevējs, kuram rokas bija kā man kājas pārdeva to paku par 7.50Ls. Jaucu vienu tējkaroti pulvera uz 0,5l ūdens un iemasēju iekšā savā Adidas „Impossible is nothing” pudelē, kuru ņemu līdzi tikai uz 10+ km skrējieniem. Ja naftas cenas pasaulē strauji nemainīsies, tad tā sāļu paka man izies 3 – 4 mēnešos.
4) Kas kopīgs pensionāriem un garo gabalu skrējējiem? Sāpošas locītavas! Lai man
u ceļu skrimšļi pēc iespējas ātrāk atjaunotos, es lietoju glikozamīna kapsulas. Tā kā esmu nedaudz pasists arī uz blondīnēm, tad klāt vēl paņēmu blondas omega-3 draudzenes. Paka maksā 13 Ls, izgaist vienā mēnesī.5) Pēc 20+ km skrējieniem vai sacensībām apēdu 2 stop cramp tabletes, kuras palīdz kāju muskuļus pierunāt Tevi atkal mīlēt. Tabletēs ir daudz magnija, kas samazina noguruma sajūtu muskuļos un veicina to atlabšanu. Tablešu mājiņa maksāja 6,95 Ls. Šaubos, ka pilnībā visi tās iemītnieki kādreiz pametīs mājiņu, jo līdz Rīgas maratonam man iztērēsies apmēram puse, bet pēc tam man tās vairs nebūs vajadzīgas. Tomēr nekad nesaki nekad.
Būtībā es pašlaik jūtos tā, ka visu laiku rītu ripas, bet riskēt tās nelietot es arī neuzdrošinos. Būšu ļoti priecīgs, ja noskriešu Rīgā maratonu zem 4 stundām, tad pārstāšu tik aktīvi skriet garos gabalus un "skriešanas tabletes" vairs nelietošu.
P.s. Es NEKĀDĀ gadījumā neiesaku Jums pirkt/lietot jebko no tā, ko es savā rakstā iekļāvu, mans mērķis bija tikai parādīt, cik „nekaitīgs” ir maratons.
svētdiena, 2010. gada 28. marts
Pusmaratons Mežaparkā
A: Skriesi 27. martā Mežaparkā pusmaratonu? Tur notiks Latvijas čempionāta pirmais posms.
Es: Labi!
Tieši tik grūti bija mani pierunāt uz kārtējo 21+ km skrējienu. Parasti gan tas nav TIK viegli, jo es domāju vismaz par „nu..” tiesu ilgāk (nu..labi!)Tomēr šoreiz piekritu nedomājot, jo pēdējās pusmaratona sacensībās Ozolniekos izgāzos kā Ķīnā ražota sēta, pat sanāca kādu gabaliņu toreiz iet ar kājām, nevis skriet, tāpēc šoreiz gribēju revanšu, lai pierādītu sev, ka es to joprojām varu.
Par Mežaparka sacensībām uzzināju vien pāris dienas pirms starta, tātad kāda tur vairs īpaša trenēšanās: noliku savas skrienamās kājas skapī un ikdienā staigāju apkārt ar izejamajām kājām, kas neskrien. Atpūtos. 2 dienas pirms lielā starta piepumpēju sevi ar glikogēnu – uzbruku Vinnija Pūka mīļākajam ēdienam, medum. Ēdu arī citus saldumus – šokolādes batoniņus un kūciņas, un jutos darām labu darbu, jo skrējējam taču ir vajadzīgas rezerves, ko pēc tam sadedzināt. Forši, ne? Ēst saldumus tāpēc, ka tā vajag.
Starta dienā no rīta ieņēmu vēl pēdējo legālā dopinga porciju – auzu pārslas ar vīnogu cukuru un aidā uz Mežaparku.
Reģistrācijas vietā skrējēju bija tikpat daudz kā ortogrāfijas kļūdu Borisa Čudova latviešu valodas domrakstā. Lieli un mazi skrējēji, tievi un vēl tievāki skrējēji. Jutos tur kā savējais. Pēdējās brīvās 20 minūtes pirms starta investēju trases izlūkošanai, kas nedaudz par daudz vēl bija slapja – 4 vietās prasījās gumijnieki, bet 2 no tām droši varēja peldēt. Tomēr, viens likums, viena taisnība visiem – ja man nāksies peldēt, tad citiem tāpat. A, kam tagad viegli?
„Starts,” iebļāvās kāds vīrietis no organizatoriem un mazohistiskās izklaides varēja sākties. Sākumā tempu paņēmu ātrāku nekā vajadzēja, bet pēc kara jau visi gudri. Kā nu Tu vilksies, kad tev apkārt citi sprinto kā uz kasi pēc pēdējām Rīgas Dinamo hokeja biļetēm? Protams, ka arī jāiespiež pedālis grīdā. Un es tā arī izdarīju, pirmos 2 apļus (kopā bija jāskrien 8 apļi, viens aplis ~2,6 km) skrēju ātrāk kā mana motora lietošanas instrukcijā bija norādīts. Rezultātā palika grūti. Ne tā kā ir stāvoklī, bet tā kā ir bezspēks. Sapratis, ka tā vairs ilgi nevarēs, ķēros klāt pie „Starptautiskā Valūtas fonda aizdevuma” – noēdu vienu enerģijas želeju. Atnāca vaļā otrā elpa. Apdzinu vienu meiteni (baigi lepojos ar šito). Vairāk meiteņu nebija, tāpēc vairāk nevienu arī neapdzinu nākamo 2 apļu laikā, kamēr vēl iedarbojās želejas turbīnas. 5. aplī atgriezās rūgtā dzīves patiesība - atkal kļuva smagi un tagad vēl arī karsti. Es nolēmu patirgoties ar Māti Dabu – „Eu, davai Tu tagad sauli aizsedz ar mākoņiem, bet es apsolos vairs nebradāt pa zāli. Ko saki?” Viņa neatbildēja. Es turpināju skriet. Sajutu, ka man zolēs ir saķērušies enkuri. Kājas cilājās negribīgi. Nācās samazināt tempu. Nolēmu netriekt krāsnī vairs tik daudz ogles, jo man taču vēl būs jāskrien vairāki kilometri. Lēnāk brauksi, tālāk tiksi? Pērkam! Tas teiciens strādāja. Tomēr viegli tik un tā nebija, jo sevišķi ap 18. km, kad es biju gatavs atdot savu kreiso kāju, lai tikai nevajadzētu vēl skriet pēdējo apli. Neviens manu kāju neņēma, nācās skriet arī pēdējo apli. Un vispār labi, ka neņēma, jo šogad 23. maijā Rīgas maratonā man viņa vēl varētu noderēt.
Finiša laiks - viduvējs. Kenijā gan jau ar tādu laiku pirmklasniekus atstāj uz otru gadu. Vai es labošos? *klusums*
Prieks? Nedaudz. Laime? Vēl nedaudzāk. Sāpes? Finišā es neko nejutu. Vēlmes? Apsēsties, padzerties, nomazgāties, pagulēt. Domas? Pagājušogad bija vieglāk skriet, esmu ierūsējis. Varbūt pastaipīsies? Varbūt nākamreiz. Ko tagad? Fotogrāfēties un uz mājām! Uz mājām gan tik ātri nesanāca, bet sanāca uz izstādi „Ražots Latvijā”. Tad gan uz mājām. Nekur nav tik labi kā mājās.
Es: Labi!
Tieši tik grūti bija mani pierunāt uz kārtējo 21+ km skrējienu. Parasti gan tas nav TIK viegli, jo es domāju vismaz par „nu..” tiesu ilgāk (nu..labi!)Tomēr šoreiz piekritu nedomājot, jo pēdējās pusmaratona sacensībās Ozolniekos izgāzos kā Ķīnā ražota sēta, pat sanāca kādu gabaliņu toreiz iet ar kājām, nevis skriet, tāpēc šoreiz gribēju revanšu, lai pierādītu sev, ka es to joprojām varu.
Par Mežaparka sacensībām uzzināju vien pāris dienas pirms starta, tātad kāda tur vairs īpaša trenēšanās: noliku savas skrienamās kājas skapī un ikdienā staigāju apkārt ar izejamajām kājām, kas neskrien. Atpūtos. 2 dienas pirms lielā starta piepumpēju sevi ar glikogēnu – uzbruku Vinnija Pūka mīļākajam ēdienam, medum. Ēdu arī citus saldumus – šokolādes batoniņus un kūciņas, un jutos darām labu darbu, jo skrējējam taču ir vajadzīgas rezerves, ko pēc tam sadedzināt. Forši, ne? Ēst saldumus tāpēc, ka tā vajag.
Starta dienā no rīta ieņēmu vēl pēdējo legālā dopinga porciju – auzu pārslas ar vīnogu cukuru un aidā uz Mežaparku.
Reģistrācijas vietā skrējēju bija tikpat daudz kā ortogrāfijas kļūdu Borisa Čudova latviešu valodas domrakstā. Lieli un mazi skrējēji, tievi un vēl tievāki skrējēji. Jutos tur kā savējais. Pēdējās brīvās 20 minūtes pirms starta investēju trases izlūkošanai, kas nedaudz par daudz vēl bija slapja – 4 vietās prasījās gumijnieki, bet 2 no tām droši varēja peldēt. Tomēr, viens likums, viena taisnība visiem – ja man nāksies peldēt, tad citiem tāpat. A, kam tagad viegli?
„Starts,” iebļāvās kāds vīrietis no organizatoriem un mazohistiskās izklaides varēja sākties. Sākumā tempu paņēmu ātrāku nekā vajadzēja, bet pēc kara jau visi gudri. Kā nu Tu vilksies, kad tev apkārt citi sprinto kā uz kasi pēc pēdējām Rīgas Dinamo hokeja biļetēm? Protams, ka arī jāiespiež pedālis grīdā. Un es tā arī izdarīju, pirmos 2 apļus (kopā bija jāskrien 8 apļi, viens aplis ~2,6 km) skrēju ātrāk kā mana motora lietošanas instrukcijā bija norādīts. Rezultātā palika grūti. Ne tā kā ir stāvoklī, bet tā kā ir bezspēks. Sapratis, ka tā vairs ilgi nevarēs, ķēros klāt pie „Starptautiskā Valūtas fonda aizdevuma” – noēdu vienu enerģijas želeju. Atnāca vaļā otrā elpa. Apdzinu vienu meiteni (baigi lepojos ar šito). Vairāk meiteņu nebija, tāpēc vairāk nevienu arī neapdzinu nākamo 2 apļu laikā, kamēr vēl iedarbojās želejas turbīnas. 5. aplī atgriezās rūgtā dzīves patiesība - atkal kļuva smagi un tagad vēl arī karsti. Es nolēmu patirgoties ar Māti Dabu – „Eu, davai Tu tagad sauli aizsedz ar mākoņiem, bet es apsolos vairs nebradāt pa zāli. Ko saki?” Viņa neatbildēja. Es turpināju skriet. Sajutu, ka man zolēs ir saķērušies enkuri. Kājas cilājās negribīgi. Nācās samazināt tempu. Nolēmu netriekt krāsnī vairs tik daudz ogles, jo man taču vēl būs jāskrien vairāki kilometri. Lēnāk brauksi, tālāk tiksi? Pērkam! Tas teiciens strādāja. Tomēr viegli tik un tā nebija, jo sevišķi ap 18. km, kad es biju gatavs atdot savu kreiso kāju, lai tikai nevajadzētu vēl skriet pēdējo apli. Neviens manu kāju neņēma, nācās skriet arī pēdējo apli. Un vispār labi, ka neņēma, jo šogad 23. maijā Rīgas maratonā man viņa vēl varētu noderēt.
Finiša laiks - viduvējs. Kenijā gan jau ar tādu laiku pirmklasniekus atstāj uz otru gadu. Vai es labošos? *klusums*
Prieks? Nedaudz. Laime? Vēl nedaudzāk. Sāpes? Finišā es neko nejutu. Vēlmes? Apsēsties, padzerties, nomazgāties, pagulēt. Domas? Pagājušogad bija vieglāk skriet, esmu ierūsējis. Varbūt pastaipīsies? Varbūt nākamreiz. Ko tagad? Fotogrāfēties un uz mājām! Uz mājām gan tik ātri nesanāca, bet sanāca uz izstādi „Ražots Latvijā”. Tad gan uz mājām. Nekur nav tik labi kā mājās.
sestdiena, 2010. gada 13. marts
Kur Romeo skrien? (FOTO)
Šodien ārā ir labs laiks, daba pilnīgi mirdz, tāpēc nedaudz pastāstīšu par savu apkārtni. Ja Jūs apskatītos manus treniņus, tad ievērotu, ka viena no populārākajām distancēm ir 4,7 km gara. Uzreiz jāsaka - tam nav nekāds sakars ar to, ka Apinītim gaišajam ir 4,7 promiles, tik garš vienkārši ir mans mīļākais skriešanas aplis. Un šodien es Jūs ar viņu iepazīstināšu.
Izskrienot no mājas, man priekšā paveras ietiepīgi taisns ceļš. Skaists ceļš. Pieredzējuši vīri saka, ka pirmo kilometru vajag skriet lēnām un mana šī pirmā taisne kā tieši ir 1 km gara. Pie tam cilvēku tur gandrīz nekad nav (nesaprotu, kāpēc tieši šoreiz tur uzradās tas Breds Pits), jo tas ceļš ved uz biezo rajonu, kur visi kā minimums brauc ar BMW X5 un kājas nekad neizmanto. Pa šo taisni es velkos kā gliemezis.
Pēc iesildošās 1. km taisnes nāk 90 grādu pagrieziens pa kreisi (pagriežoties var redzēt šādu skatu), kur paskrienot 50 metrus uz priekšu, es liecos pa labi.
Redzat to balto māju, labajā pusē? Tieši pie tās mājas beidzās asfalts un tieši tajā mājā dzīvoja vietējā ciema deputāts, kad to asfaltu lēja. Kāda sagadīšanās!
Pagriežoties pa labi, sākas pirmā bīstamā zona. Nezinu kāpēc, bet ja es ziemā krītu, tad krītu tieši šajā vietā. Vismaz 80% no visiem dibena piezemējumiem ir ierakstījušies tieši šeit. Iespējams, ka tas saistīts ar ātruma kāpināšanu pēc iesildošā kilometra, bet citādādāk – mistika.
Galā griežos pa kreisi.
Pagriežoties pa kreisi, var redzēt šādu pasakainu ceļu. Šīs taisnes galā dzīvo mans draugs, kuru šad tad skrienot satieku (apmaināmies ar rokasspiedieniem). Viņš ir baigais dēļu pavēlnieks, māk pārākos trikus ar skeitu un snowbordu. Vienmēr esmu skatījies uz tiem ar vaļēju muti, jo pats pat palekties ar dēli nemāku.
Esot ceļa galā, es vienlaicīgi esmu arī šī apļa vistālākajā punktā no savām mājām. Ja skrējiena laikā sāk stipri līt vai gāzt krusa, tad gandrīz vienmēr startē tieši tur. (Mērfija likums?)
Un tad seko mana mīļākā daļa, skrējiens meža aizā. Es šo vietu saucu par zooloģisko dārzu, jo bieži vien te satieku meža zvērus: stirnas, lapsas un zaķus. Ja šie dzīvnieki prastu runāt, viņi Jums noteikti pastāstītu, ka es skrienot cauri mežam mēdzu pusbalsī dziedāt. (es – bez komentāriem, runājiet ar manu advokātu). Bet tā šeit gandrīz nekad nekas nenotiek, vienīgi dažkārt skrienot pa tumsu, var redzēt kā nezināmas izcelsmes vīri sper mežā kokus un vēl vienu reizi es neapzināti iztraucēju diviem taisīt trešo. Savādāk – kapa klusums.
„Paradīzes” galā ir vietējiem ļoti labi zināma ceļu policijas ligzdošanas vieta. Viņi tur slēpjas aiz baltās ceļazīmes, kas norāda uz pilsētas sākumu un gaida mašīnas, kuras nemāk braukt lēnāk par 70 km/h.
Izskrienot no meža, nonāku uz lielās šosejas, kur jābūt īpaši uzmanīgam (kāds es arī esmu. Bombonga par to būs?), lai nekļūtu par kāda autovadītāja priekšēja stikla dekoru. Tieši tāpēc vienmēr izvēlos ceļa kreiso pusi. Tā drošāk! Labajā pusē toties Jūs varat redzēt siltumtrubas, uz kurām vasarā bieži vien sēž malaļetkas un ar mutēm iznīcina cigaretes. Pagājušovasar pat viena mani apvainoja par „krasavčiku”. Ja es mācētu krievu valodu un saprastu, ko viņa teica, tad noteikti pretī izšautu arī kādu stingrāku vārdu.
Noskrienot no šosejas, lielceļa „bieds” iebrien civilizācijā. Te jau cilvēku ir daudz vairāk. Vienmēr kāds suns mani aprej vai veca tante uzmet ļaunu aci. Galīgi nesimpatizē šī vieta.
Vienīgais skaistums - vienā no tām mājām, kas redzamas labajā pusē, dzīvo kāda ļoti daiļa meitene. Krieviete ar īpaši pievilcīgu aizmugurējo bamperi. Nekad ar viņu neesmu runājis, vienīgi pāris reizes sasmaidījies.
Taisnes galā griežos pa kreisi.
Un te mēs nonākam arī pie beigu posma. Šis gabals manī izraisa smaidu, jo 600m garā posmā te ir 3 autobusa pieturas. Un pat tad vēl nereti uzrodas kāds, kam vajag speciāli pieturēt starp kādām no tām pieturām. (viņiem vajag nevis pieturēt, bet atņemt tās TV pultis. Staigājiet, tauta!!!)
Finišā, protams, es mēdzu skriet arī ātrāk. Pazīstami brunči taču tur dzīvo, paši saprotiet.
Satelīts to visu varētu redzēt apmēram šādi:
Lūk, tāds ir mans mīļākais skriešanas aplis. Ja arī kāds no Jums izdomā tādā pašā veidā pastāstīt par savu iezīmēto (es domāju ieskrieto, nevis apčurāto) zonu, tad es to neuzskatīšu par plaģiātismu, bet interesantu lasāmvielu.
Jauku dienu!
*lai kāds vēl neapvainojas, tad tas gliemis ir ņemts no šejienes. Pārējie, domāju, ka sapratīs.
trešdiena, 2010. gada 10. marts
Romeo skries Rīgā pilno maratonu - 42 km 195m
J: Kāpēc nenāc uz basketbola treniņiem?
Es: Skrienu pa vakariem, trenējos Nordea Rīgas maratonam.
J: Da noskriesi pusmaratonu arī bez treniņiem, tev jau tas viegli.
Es: Kurš teica, ka es skriešu pusmaratonu?
J: Tu! A, ko? Skriesi maratonu? (viltīgs smaids)
Es: Jā, skriešu maratonu.
J: Tu esi traks!
Tieši šodien „trakais” pierakstījās Nordea Rīgas maratona pilnajai distancei un tieši šodien viņš kā Tālavas taurētājs sāka to visiem bazūnēt apkārt, lai vairs nebūtu atpakaļceļa. Priecājieties, tagad ir pienākusi Jūsu kārta klausīties.
Kāpēc izlēmu par labu maratonam? Īsais variants: Nesāp ceļi. Garais variants: Jo pagājušā gada Rīgas pusmaratona personisko rekordu šogad neizskatās, ka pārkodīšu un tādā gadījumā pusmaratons mani vairs nevilina. Pie tam mans brālis, kurš vispār netrenējas un nodarbojas tikai ar lielās-karotes-bildingu, var to noskriet. Nevar būt, ka mums jāspēlē vienā līgā.
Runājot par mērķiem, to ir trīs, sadalīju pat pēc svarīguma pakāpes:
Pirmais, vissvarīgākais, neatkārtot to, ko izdarīja tas nabaga puisis leģendā, skrienot maratonu uz Atēnām, respektīvi – nenomirt.
Otrs mērķis, vienkārši svarīgs, noskriet līdz galam. Ar ievelšanos, ierāpošanu finišā, vienalga kā, galvenais, ka netieku diskvalificēts un šķērsoju gala finiša līniju.
Un trešais, kurš vairs nav obligāts, tomēr manai vīrietībai būtisks – paskriet zem 4 stundām. Par pārējo jau var tirgoties. Esmu elastīgs kā pieprasījuma līkne.
Es: Skrienu pa vakariem, trenējos Nordea Rīgas maratonam.
J: Da noskriesi pusmaratonu arī bez treniņiem, tev jau tas viegli.
Es: Kurš teica, ka es skriešu pusmaratonu?
J: Tu! A, ko? Skriesi maratonu? (viltīgs smaids)
Es: Jā, skriešu maratonu.
J: Tu esi traks!
Tieši šodien „trakais” pierakstījās Nordea Rīgas maratona pilnajai distancei un tieši šodien viņš kā Tālavas taurētājs sāka to visiem bazūnēt apkārt, lai vairs nebūtu atpakaļceļa. Priecājieties, tagad ir pienākusi Jūsu kārta klausīties.
Kāpēc izlēmu par labu maratonam? Īsais variants: Nesāp ceļi. Garais variants: Jo pagājušā gada Rīgas pusmaratona personisko rekordu šogad neizskatās, ka pārkodīšu un tādā gadījumā pusmaratons mani vairs nevilina. Pie tam mans brālis, kurš vispār netrenējas un nodarbojas tikai ar lielās-karotes-bildingu, var to noskriet. Nevar būt, ka mums jāspēlē vienā līgā.
Runājot par mērķiem, to ir trīs, sadalīju pat pēc svarīguma pakāpes:
Pirmais, vissvarīgākais, neatkārtot to, ko izdarīja tas nabaga puisis leģendā, skrienot maratonu uz Atēnām, respektīvi – nenomirt.
Otrs mērķis, vienkārši svarīgs, noskriet līdz galam. Ar ievelšanos, ierāpošanu finišā, vienalga kā, galvenais, ka netieku diskvalificēts un šķērsoju gala finiša līniju.
Un trešais, kurš vairs nav obligāts, tomēr manai vīrietībai būtisks – paskriet zem 4 stundām. Par pārējo jau var tirgoties. Esmu elastīgs kā pieprasījuma līkne.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
