sestdiena, 2010. gada 24. aprīlis

Cēsu pavasaris

Šodien Cēsīs fotogrāfēju skrējējus (puiši lasiet: braucu novākt meiteņu telefona numuru ražu). Skrējiens bija visai padrūms (puiši lasiet: nevienu telefona numuru nedabūju).
Skriešanas sacensībām dotais poētiskais nosaukums - „Cēsu pavasaris” realitātē gan vairāk atgādināja: „Cēsu slapdraņķi”, jo pa zemi nestaigāja īsi svārciņi un no gaisa nekrita pavasarīga putnu čivināšana, bet tā vietā apkārt klejoja ziemīgs vēsums bruņojies ar ūdenspistolēm. Laikam tādēļ es ik pa laikam pie sevis atkārtoju "Tio" saukli - "Vēsi!"
„Mūsdienās tālu var tikt ar dzelzs elkoņiem un gumijas sirdsapziņu” – raksta Remarks „Melnajā obeliskā” un tieši tādos vārdos es vēlētos ietērpt savu šodienas mīļāko fotogrāfiju.

Vēl tik gribētu piebilst, ka 232. un 225. numura īpašnieki nav siāmas dvīņi. Viņi ir sīvākie konkurenti, tāpat tumši blondais puisis uzreiz pa labi no viņiem nav piedzimis ar tādu ģīmi, bet svaigi dabūjis ar elkoni pa vēderu. Un vispār katrs skrējējs tajā bildē ir ievērības cienīgs.

5 komentāri:

Ilva teica...

Tā pirmā bilde lika sasmieties - nosaukums "runordie" lieliski atbilst kadram.

Romeo teica...

Un tieši tāpēc es viņu uz cietā diska tā arī nosaucu. Tev laba redze, piefiksē sīkumus.

Lilu teica...

hmm, jāiet noskaidrot patiesību..,
un vai kaut kas no Cēsu pils drupām ir vēl palicis vai nu tām ir rasts jauns pielietojums?

Romeo teica...

Vari braukt arī ar riteni noskaidrot, tā ātrāk.
Teikšu godīgi, nezinu. Atstājot Cēsis, varēja redzēt kā talkotāji met kārus skatienus uz tām drupām.

Lilu teica...

mhm, paldies par ieteikumu, pati kaut kā līdz tam nebiju aizdomājusies :)