Iemācīsi man braukt ar riteni?

Pēdējās dienās esmu ar riteni nostūrējis vairāk kā 100 km un tas nav tāpēc, ka es „nejauši” censtos gadīties pa ceļam tām smukajām sievietēm vasarīgajos peldkostīmos, kuras gandrīz katru rītu brauc uz pludmali sauļoties, bet gan tāpēc, ka gatavojos Vaidavas triatlonam, kur būs jāpeld 0,35 km, tad jābrauc ar riteni 20 km un kā glazūra uz tortes beigās – 6 km skrējiens, pietam laiks starp katru posmu netiks apturēts, tātad pucēties mix zonās vajadzēs tik ātri kā mīļākajam, kad sievas vīrs negaidīti pārrodas mājās.

Lielākās grūtības man varētu sagādāt pirmais, peldamais posms, jo regulāra gumijas pīlītes stumdīšana pa piepildītu vannu ir mana pēdējā gada ievērojamākās liellitrāžas saskares ar ūdeni. Vienīgais, ko pašlaik šīs lietas labā daru: gandrīz katru dienu skatos youtube kā Maikls Felpss peld. Māku jau nomest sporta jaku pirms starta tā kā viņš to dara, vēl tik atliek iemācīties tā peldēt.

Pēc mērcēšanās posma būs riteņbraukšana un tā man arī nav nekāda sirdsdāma. Braukt ar riteni jau man patīk, bet ne tad, ja tas jādara ātrāk par 25 km/h. Varbūt jums, mani mīļie lasītpratēji, ir zināmi kādi riteņu G punkti, kurus aizskaros tie atmaigst un nesit tik stipri pa kāju muskuļiem pie lieliem ātrumiem? Vai jebkādi citi padomi kā nepilnu 3 nedēļu laikā uzlabot savu riteņbraukšanas prasmi? Klausos jūsos tikpat cītīgi kā izpletņlēcējs- iesācējs instruktora padomos pirms sava pirmā lēciena no lidmašīnas.

Citāts no filmas

Jaunietis: Ja zini, ka mīli viņu, bet nezini vai darīsi laimīgu. Ko darīt?

Vectēvs: Ja mīli, tad darīsi laimīgu. Tomēr noder atcerēties arī tautas parunu, kas māca: "Ja neesi drošs, tad neapdzen!"*

*no krievu filmas, kurai nezinu nosaukumu, jo noskatījos tikai laimīgās beigas.

Ventspils pusmaratons

Skatītājs no malas: Eu, Tu i pēdējā?
Nūjotāja: Es nav pēdējā, es i pirmā no otra gala.

Tādu un vēl daudz līdzīgu dialogu es šodien dzirdēju Ventspilī fotografējot pusmaratona skrējējus. Bildes par apskatīt TE.

P.s. Nē, es nedzīvoju arī Ventspilī, bet tur gar jūru skriet noteikti arī ir pasakaini.

Frīsbijs

Manā dzīvojamā guberņā otrs populārākais sporta veids uzreiz aiz litrabola ir frīsbijs jeb tautas valodā – šķīvīšu lidināšana.
Šodien beidzot iepazinos arī ar šīs spēles noteikumiem, visu dienu pavadīju kopā ar lietu, mēs Dubultu pludmalē skatījāmies kā frīsbijisti dzenā disku (tā viņi sauc to šķīvi). Vispār ļoti savdabīgs sporta veids. Noteikumi tur ir, bet tiesnešu nav. Spēlētāji paši tiesā. Ja notiek kāds pārkāpums, tad abi pārkāpumā iesaistītie savā starpā nolemj, kuram paliek disks, bet pārējie visi spēlētāji paiet malā un netraucē „tiesai” pieņemt lēmumu. Tāpat mani ļoti ieinteresēja viņu „draudzības aplis” – pēc katras nospēlētas spēles abas komandas sažogojas vienā aplī un izrunā savā starpā, kas bija jauki, kas – varēja būt labāk, pasākās viens otram par spēli, iesaka kā uzlabot rezultātus utt.

Gribi iegūt draugus? Ej spēlēt frīsbiju!

Ja kaut ko vēlies, uzmanies - tas var piepildīties!

Jau vairāk kā gadu es vēlējos, lai man būtu pašam savs personiskais grāmatu skapis. Tāds liels, kura augstāko plauktu pat maniem 183 cm nāktos pastiepties uz pirkstgaliem, lai aizsniegtu. Tāds, kurā es visu mūžu vārētu līmēt iekšā savas ar acīm izmīlētas grāmatas un vecumdienās, kad man būtu sidrabs matos, nokarājušās krūtis un aizsmakusi dzirde, es pie tā pieietu, paskatītos uz grāmatu leģionu un uzslavētu sevi: „Vecīt, Tu esi izbaudījis literāri seksuāli aktīvu dzīvi.”

Un tagad man ir tāds skapis!

Mīlestība no pirmā acu skatiena: šoreiz ne par apaviem.

Pētera salātzaļās acis skolas ēdnīcā apstājās pie iepriekš nekad neredzētas „gleznas” – vasaras krāsas kleitā ievīstītas meitenes, vienā vārdā – Annijas. Puiša stāvs sastinga, bet sirds saliecās kā dzimšanas dienu sveču liesmiņas, kad tās skar jubilāra svinīgā dvaša. Viņa mute klusēja, runāja tikai skatiens, kurš LTV1 kanālā noteikti tiktu cenzēts vai vismaz apkalts ar trijstūri. Puisi hipnotizēja Annijas maigās lūpas un nedaudz aziātiskais smaids, viņš bija gatavs derēt, ka meitene garšo pēc varavīksnes. Vai vismaz sapņu nektāra.
Pētera acu pavadīta, Annijas skaistā, starojoši dievišķā fizionomija rosījās pa ēdnīcu kā centīga darba bite, viņa nepagurusi lidinājās starp citiem bikšaiņiem un savākusi komplimentu medu no katra „zieda”, to uzreiz atstāja, lai dotos tālāk.
„Klau, kāds ir šodienas īpašais piedāvājums? Es tik tālu neredzu.” – vaicāja mazs, zilacains zēns aiz Pētera muguras savai draudzenei ar pelnu krāsas matiem.
„Šodienas īpašais piedāvājums – mīlestību no pirmā acu skatiena,” Pēteris nomurmināja tikai sev saklausāmos decibelos un izstājās no rindas uz kasi, lai dotos cīnīties uzreiz par saldo.

Mīlestība no pirmā acu skatiena.

Kas meklē, tas atrod? Jā, atrod, tikai parasti ne to, ko meklēja. Es vakar meklēju savus basketbola šortus, bet atradu pavisam cita sporta veida kurpes.

Skaistas, ne? Tās ir tik vecas, ka gandrīz vai atkal ir modē. Morisam Grīnam tādas aizdot noteikti būtu žēl. Useinam Boltam gan ne.

P.s. Ar šīm kurpēm nedrīkst staigāt pa istabu arī tad, ja tās ir tīras...

Jo tālāk, jo...tālāk.

Starp mums bija viena iela ar augstu satiksmesspiedienu, divi luksofori ar zemeņsārtām acu zīlītēm un veselas trīs ceļazīmes, bet neviena no tām nerādīja ceļu uz viņas sirdi.