Romeo changed his status to single.

Autobuss Ventspils - Talsi – Rīga ar saskābušu mani pietur pie bistro uz 6 minūtēm. Priekšā stāv cits autobuss. Vēls. Smaga tumsa. Daži līdzsēdētāji izkāpj ārā un bistro iemaina latus pret limonādēm vai graužamiem našķiem, citi uzvelk miera dūmu. Sēžu. Domāju, ko jūtu.

„Vai Jūs te sēdējāt jau iepriekš?” - prasa jauns puisis sievietei dažas krēslu rindas aiz manis.
„Jā!” – sieviete pārliecinoši atbild.
Puisis nerimstas – „Bet mantas? Man te bija mantas!”
Sieviete: „Kādas vēl mantas? Es te sēžu jau kopš Ventspils, nebija te nekādas mantas.”
Puisis: „Kopš Ventspils? Vai tad šis autobuss nebrauc UZ Ventspili?”
Sieviete: „Nē, uz Rīgu!”
Puisis iedarbina kājas un metās pie šofera ar jautājumu: „Uz kurieni brauc šis autobuss?”
Šoferis: „Rīgu”.
Puisis: „Bet kur ir autobuss, kas brauc uz Ventspili!?”
Šoferis: „Aizbrauca. Prasi bistro, lai uzzvana.”
Puisis: „Fuck!”

Puisis no autobusa, kas brauc uz Ventspili, bija izkāpis izlocīt kājas un iegājis bistro iepirkties, bet iznākot, iekāpis otrajā autobusā, kas brauc uz Rīgu. Apkārtējos tas uzjautrināja. Mani ne. Skatījos caur autobusa stiklu uz satraukto puisi un sapratu, kā jūtos - līdzīgi viņam - „autobuss”, kas vienmēr man asociējās ar siltumu, mājām, virzību uz priekšu, pirms vairākām dienām (bet vispār jau agrāk) bija aizbraucis bez manis ar manām mantām (sirdi). Arī es paliku „bistro” – ar jaunām iespējām uzrunāt garām braucošos "transportus", bet galvā tikai „autobuss” un „mantas”.

„Mantas” atgūšu, bet „autobuss” gan būs jāmeklē cits.