pirmdiena, 2011. gada 10. janvāris

Laimītes autopsija

Vecgada vakarā veicot savas laimītes autopsiju, atvēru tai krūšu kurvi un atbrīvoju no maza, balta svešķermeņa – papīra lapiņas ar vēlējumu Jaunajam gadam: „Dari citiem labu un darīsi arī sev!”
Jau nākamajā dienā devos darīt labu – atlāpstoju sniega koku sakritušās „lapas” nost no takas posma Māja-Lielceļš, lai arī citi viesi tuvāko 12 stundu laikā varētu brīvi piekājot ciemos. Mans labo darbu kurss ir uzņemts!

Varbūt arī kāds no jums operēja laimītes?

8 komentāri:

Romeo teica...

P.s. Izlēju noti. Tas laikam tāpēc, ka nākamais ieraksts būs par house mūziku un elsām.

Livars teica...

Romeo!
Tavs labais darbs ir - rakstīt, operēt ar vārdu!
Ja gribi - rakt!... Baltu vagu - tādu, kurā krāsaini sapņi ienākas!

Zum zum teica...

Ja man būtu lāpsta. :)

Tagad jau viss kūst un slīd. Bet nekas, nekas- jau nedēļas beigās viss atkal piesals un cilvēki šļūkās pa ielām, kā pīles uz ledus.

Romeo teica...

--> Livar!
Rakstīt varētu būt vērtīgāk tādā ziņā, ka rakstīts vārds mūsu apziņā kūst lēnāk (paliek ilgāk) kā sniegs uz zemes.

--> Zum zum
Nesen dzirdēju: "Mans bizness tagad iet galīgi švaki. Ieeju veikalā, lai piedāvātu santehniku, bet man uzreiz pretī: "Lāpstas, akumulatori, sveces ir? Nav? Tad visu labu!""
Ne Tev vienīgajai kārojas pēc lāpstas ^^

Annija teica...

Neko neoperēju un sniegu netīru, bet tikko kā pasmaidīju par Tavu 'pašlaik lasu' -man patika,kad pati nesen lasīju šo grāmatu. Kad izlasi,padalies ar saviem iespaidiem! :)

Romeo teica...

--> Annie
Līkop! Kad pamainās "pašlaik lasu" grāmata, tad tuvāko dienu laikā pie šī ieraksta komentāros atradīsi arī manus iespaidus.

JaukaMeitene teica...

Ha-hā!!! Notiņa!!
Starpcitu, jā, es vēl joprojām gaidu to apsolīto ierakstu ! ;)

Romeo teica...

„Mūks, kurš pārdeva savu ferrari”

Anotācija: Augstākās proves advokāts, kurš uzvar skrējienā pēc sirdstriekas, nolemj darīt to, kas vislabāk padodas Brūsam Vilisam – glābt pasauli! Lai kauja būtu sekmīgāka, palīgos tiek ņemts Sivanas Lielo Skolotāju patapināts „bīdmērs” (ar V. Siņeļņikova mācības sejas vaibstiem.)

Atsauksme: Rakstīts viegliem burtiem, pietrūka unikālā „pirksta nospieduma”. Radās sajūta, ka stāsts ir mozaīka, kas izveidota no vairākiem citur izlasītiem stāstiem/padomiem. Pirmā grāmatas puse (līdz kalnos iegūtās zināšanas sāka atkailināties lasītājam) mani aizrāva, bet otrā – iemidzināja. Grāmatas spēcīgākais muskulis – tās nosaukums.