Būt vai nebūt skrējējam - tāds ir jautājums!

FIB slepeno dienestu novērojumi šoreiz ir pilnīgi precīzi – es tiešām neesmu skrējis jau nedēļu. Un izskatās, ka viņiem savos posteņos arīdzan turpmāk būs garlaicīgi, jo neizskatās, ka es tuvākajā laikā atsākšu. Sals vainīgs? Jā, nedaudz, mani tiešām uztrauc tas, ka varu apsaldēt savu ieroci un tādēļ palikt tikai ar tukšām lodēm. Tomēr tas nav Zemes centrs. Daudz nozīmīgāku lomu spēlē kuņģis, kuru joprojām nespēju pierunāt iemīlēt šīs garās, romantiskās vakara „pastaigas”. Ja Jūs vien zinātu kā es viņam esmu izdabājis - mans uzturs pa šo pēdējo pusgadu ir transformējies līdz nepazīšanai – es ēdu kā cilvēks, kurš grasītos nodzīvot 200 gadus, bet tas nepalīdz. Tādēļ mana pēdējā cerība ir atrast savā guberņā kādu lēnskrējēju, kurš/kura spētu piespiest mani skriet 3x nedēļā 2 – 4km pavisam gausi. Šādi kardiotreniņi pumpētu sirds bicepsus un kuņģi īpaši aiz bizēm neraustītu. Jā, tā būtu ideāli, tik kur tādu dullo var atrast?
P.s. Bet līdz tam celšu būdu, tagad taču tumši laiki – jābūt gatavam sevi aizstāvēt.