Vilciena vagonā atradās 4 cilvēki – sirms vīrs ar Krišjāņa Barona bārdu, viena guļoša, šķidro laimi pārsūkusies Y hromosoma labākajos gados, es un mana princese. Ar dzelzs diegiem sastiprinātajās skārdenēs uz riteņiem bija salīgi, jo ārā siroja lidojumam nelabvēlīgs laiks. Es noteikti vilcienā būtu trīcinājies, ja manas vampīraukstās plaukstas neatrastos Liānas ugunīgo roku patversmē. „Tev salst?” – viņa ar rūppilnu skatienu centās analizēt manus sejas pantus. Liānas kanēļsarkanās acis burtiski kvēloja tāpat kā rožsārtās lūpas, kuras mani saistīja daudz vairāk par jebkuru amerikāņu asa sižeta filmu. „Nedaudz,” es vārgi atpogāju un atpletu rokas, tādejādi dodot mājienu, ka vēlos viņu samīļot. Liāna apsēdās man klēpī un piespiedās tik tuvu, ka jutu savu nosalušo vaigu pilnībā pārklājamies ar viņas ogļmēmajām matu cirtām, kuras tagad viegli cilājās līdz ar katru manas elpas izvirdumu. Es jutos kā apelsīna miza, kurā iegūlušas divas sulīgas, saldas C vitamīna daivas. „Tu debešķīgi smaržo, es tev to esmu teicis?”- dziedāja mute, bet tekstu autors neapšaubāmi bija deguns. „Jā, daudz reizes. Tu jau atkārtojies. Uzliec citu plati,” viņa, šķiet, pasmaidīja, jo es jutu kā Liānas vaigs caur matiem pieceļas stāvus. „Pastāsti man kaut ko, vienalga ko, tev vienmēr labi sanāk stāstīt,” balss drīzāk pavēlēja nekā lūdza. „Kā jaunkundze vēlas,” - es vēlreiz apreibinājies ar viņas ķermeņa atkarību izraisošo smaržu sāku savu runu: „Reiz sen, sen atpakaļ, tāltālajā nekurzemē, divus kvartālus nostatus no Alises Aizspogulijas dzīvoja kāda ļoti skaista princese. Sauksim viņu par Liānu. (Meitene noteikti saprata, ka pasaka būs par viņu, jo izdzirdot šo īpašvārdu, vēl ciešāk ieritinājās manā klēpī un noguldīja savu galvu manu krūšu spilvenos.) Liānas firmas zīme bija nakts krāsā tērpti zīdaini mati (tajā brīdī es noglāstīju viņas matus), mākoņpūkainas lūpas (ar rādītājpirkstu pārvilku pār viņas lūpām) un ....(es jau gribēju pievērsties viņas kaklam, kad nespēju vairs bilst ne vārda, jo Liāna ar pēdējo manis pieminēto firmas zīmi apsedza manas vārdus dzenošās slūžas. Tagad jau es pats nonācu pasakā, acis aizvēris lidinājos pasaulē, kurā nepastāv sāpīgā gravitācija un Merfiju likumi, bet viss ir maigs un gaisīgs. Es pazaudēju arī laika izjūtu un ja godīgi, tad man bija vienalga, jo es zināju, ka šodiena beigsies nevis tad, kad iestāsies pusnakts, bet tad, kad es saņemšu atvadu skūpstu no viņas.
„Biļetītes lūdzu!” – pasakai neraksturīgi raupjā balss mani kā ar šķērēm izgrieza no sapņa. Tā bija kontroliere. Es iedevu Liānai biļetes un viņa pasniedza tās formā tērptajai sieviete, kura nepilnu sekundi uzmetusi skatienu biļetei, notetovēja to ar garlaicīgu logo un aizgāja citur meklēt laimi.
„Stāsti tālāk,” Liāna piekodināja. „Vai viņa satika kādu princi? Vai viņai bija ļaunā pamāte? ” – meitene pēkšņi bija kļuvusi tik runātīga.
Es turpināju, lai remdētu viņas izsalkumu - „Liāna bija karaļa Artūra XI iekārojamāka meita un ne viens vien tūkstotis karaļvalsts brašuļu un stipru meitiešu (modernā pasaka) bija gatavi līst pūķa rīklēs pēc zoba, lai tikai katru vakaru pārnākot mājās varētu tieši viņai teikt vārdus – „Mīļā, es esmu mājās. Kas šovakar vakariņās?” (Liāna iesmējās un nomutēja mani uz vaiga) „Stāsti tālāk, ko tā princese darīja? Savādāk es aiziešu pie tā tur skaistuļa (viņa ar labo roku tēmēja uz manis iepriekš pieminēto Y hromosomu vilcienā, kurš, šķiet, tieši tobrīd arī planēja kādā no pasakām. Vīrietis, manuprāt, varēja ciemoties pie Aladina, jo izskatījās, ka viņš šovakar ir vismaz no 5 alkoholiskajām „lampām” izberzējis džinu laukā.
Es nepavisam nevēlējos pazaudēt savu „plīšu lācīti”, tāpēc paskatījies laukā pa vilciena logu turpināju pasaku – „Viņa izkāpa no vilciena un dzīvoja laimīga. Stāsta beigas!”. „Ko? No kurienes viņa izkāpa? Beigas?”. (Liānu nepavisam neapmierināja šāds iznākums. Viņa izskatījās sašutusi). „No vilciena, mīļum, viņa izkāpa. Šī ir mūsu pietura! Mums jākāpj ārā,” – es skaidroju. „Bāah,” – beidzot viņa saprata, ko es ar to biju domājis. „Fuj, garlaicīga pasaka, Tu tomēr nemāki stāstīt,” – viņa iesmējās, tad uzsita man pa dibenu un pastūma uz vilciena durvju pusi, lai mēs paspētu izkāpt mūsu pieturā.
„Biļetītes lūdzu!” – pasakai neraksturīgi raupjā balss mani kā ar šķērēm izgrieza no sapņa. Tā bija kontroliere. Es iedevu Liānai biļetes un viņa pasniedza tās formā tērptajai sieviete, kura nepilnu sekundi uzmetusi skatienu biļetei, notetovēja to ar garlaicīgu logo un aizgāja citur meklēt laimi.
„Stāsti tālāk,” Liāna piekodināja. „Vai viņa satika kādu princi? Vai viņai bija ļaunā pamāte? ” – meitene pēkšņi bija kļuvusi tik runātīga.
Es turpināju, lai remdētu viņas izsalkumu - „Liāna bija karaļa Artūra XI iekārojamāka meita un ne viens vien tūkstotis karaļvalsts brašuļu un stipru meitiešu (modernā pasaka) bija gatavi līst pūķa rīklēs pēc zoba, lai tikai katru vakaru pārnākot mājās varētu tieši viņai teikt vārdus – „Mīļā, es esmu mājās. Kas šovakar vakariņās?” (Liāna iesmējās un nomutēja mani uz vaiga) „Stāsti tālāk, ko tā princese darīja? Savādāk es aiziešu pie tā tur skaistuļa (viņa ar labo roku tēmēja uz manis iepriekš pieminēto Y hromosomu vilcienā, kurš, šķiet, tieši tobrīd arī planēja kādā no pasakām. Vīrietis, manuprāt, varēja ciemoties pie Aladina, jo izskatījās, ka viņš šovakar ir vismaz no 5 alkoholiskajām „lampām” izberzējis džinu laukā.
Es nepavisam nevēlējos pazaudēt savu „plīšu lācīti”, tāpēc paskatījies laukā pa vilciena logu turpināju pasaku – „Viņa izkāpa no vilciena un dzīvoja laimīga. Stāsta beigas!”. „Ko? No kurienes viņa izkāpa? Beigas?”. (Liānu nepavisam neapmierināja šāds iznākums. Viņa izskatījās sašutusi). „No vilciena, mīļum, viņa izkāpa. Šī ir mūsu pietura! Mums jākāpj ārā,” – es skaidroju. „Bāah,” – beidzot viņa saprata, ko es ar to biju domājis. „Fuj, garlaicīga pasaka, Tu tomēr nemāki stāstīt,” – viņa iesmējās, tad uzsita man pa dibenu un pastūma uz vilciena durvju pusi, lai mēs paspētu izkāpt mūsu pieturā.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru