otrdiena, 2010. gada 26. janvāris

Anita

Vēl šorīt atstājot savu sili, es biju visā garumā pārliecināts, ka vakarā Jūs terorizēšu ar saviem sesijas varoņstāstiem, lielīšos par eksāmenos iegūtajām atzīmēm (es tīšām nepieminēju vārdu „labajām”) un ap portatīvo datoru dejojot Uzvarētāja deju, līksmošu par nopelnītajām pāris brīvajām dienām pirms jaunā semestra sākuma. Tomēr nē, šoreiz par skolu nestāstīšu. Šoreiz es Jūs iepazīstināšu ar Anitu, meiteni, kuru šodien satiku.
Anitu es zinu nepilnus 2 gadus. Zinu, ne pazīstu! Es zinu, ka viņa tirgo mobilos telefonus. Es zinu, ka viņa ir agrāk spēlējusi basketbolu. Es zinu, ka viņa ir komunikabla un lieliski prot uzstāties publikas priekšā. Es zinu, ka viņa ir vecāka par mani. Es gaužām maz zinu par Anitu.
Kāpēc tad es par viņu stāstu, ja neko daudz nezinu? Tāpēc, ka viņai ir neaizmirstamas acis. Tās vienmēr ir ģērbušās sēru drānās. Tās vienmēr izskatās noskumušas, pat tad, kad Anita ir priecīga.
Šodien Anita eksāmenā dabūja „9” un iznākot no kabineta viss viņas ķermenis dzirkstīja priekā, izņemot acis. Tās atkal bija noskumušas.
Kāpēc tā?
Es tiešām nezinu. Tas ir Anitas noslēpums un puišiem patīk meitenes ar noslēpumu.

2 komentāri:

Krabe teica...

Ar atgriešanos.! :)
- man tik tiešām mazliet pietrūka Tavi raksti. (:

Kad noslēpums ir atklāts, tad nav vairs tik interesanti, tāpēc Anita ir īpaša ar to, ka viņa savu noslēpumu neatklās. :)

Romeo teica...

Kādu laiku Tevi vairs nemocīs trūkums - būšu lasāms :)
Ne visi noslēpumi ir jāatklāj, šķiet, ka Anitas ir viens no tiem.