Š.g. 1. janvārī beidzot pievienojos draugiem.lv. Es ar to nelepojos, vienkārši konstatēju faktu. Līdz šim mana attieksme pret šo portālu (vai vortālu, nesaprotu šos terminus) bija tāda pati kā katoļiem pret geju laulībām. Es šķaudīju virsū un internetā gāju ar līkumu. Tāpēc nebrīnos, ka vairāki mani draugi sākumā noraidīja manu uzaicinājumu uz ko intīmāku, jo vienkārši neticēja, ka tas varētu būt es.
Kāpēc es pievienojos? Pirmkārt, pēdējā laikā nevaru skatīties pa skype logu uz draugiem tik bieži cik gribētos un šis būtu veids kā tapt viņiem pieejamāks. Otrkārt, vienīgais mana vārda un uzvārda brālis ar bildi draugos ir ar sīvo rokās un tādējādi liek domāt, ka visi mana vārda un uzvārda brāļi ir alkagoļiki. Tā tas nav! Treškārt, draudzenes mani vienmēr apsveic jubilejās, bet es viņu īpašo dienu datumus nezinu. Tas nebūt nav labais tonis. Ceturtkārt, mans brālis vienmēr dusmojas, kad viņam sūta vēstules, kuras sākas ar vārdiem: „Čau! Pasaki, lūdzu, savam brālim lai...” Beidzot esmu atbrīvojis viņu no šīm kredītsaistībām. Pieckārt, manuprāt, ar treškārt, jau bija gana. Sestkārt, es pieckārt, varēju vienkārši nerakstīt, lai Jums būtu vairāk laika lasīt ko derīgu citās lapās.
Pie tam vakar vēl nopriecājos, ka manam datoram ir tik laba atmiņa pat bez biezpiena procedūrām – visi mani vecā bloga ierakstus viņš spēja atstāstīt bez stostīšanās. Varēju savā dienasgrāmatas kastītē ielikt pat pāris lapas ar vecajiem skribelējumiem, lai nejaušie un jaušie ciemiņi saprastu, kas par vēzi te nārsto.
Viss, mana grēksūdze ar to arī noslēdzas.
Kāpēc es pievienojos? Pirmkārt, pēdējā laikā nevaru skatīties pa skype logu uz draugiem tik bieži cik gribētos un šis būtu veids kā tapt viņiem pieejamāks. Otrkārt, vienīgais mana vārda un uzvārda brālis ar bildi draugos ir ar sīvo rokās un tādējādi liek domāt, ka visi mana vārda un uzvārda brāļi ir alkagoļiki. Tā tas nav! Treškārt, draudzenes mani vienmēr apsveic jubilejās, bet es viņu īpašo dienu datumus nezinu. Tas nebūt nav labais tonis. Ceturtkārt, mans brālis vienmēr dusmojas, kad viņam sūta vēstules, kuras sākas ar vārdiem: „Čau! Pasaki, lūdzu, savam brālim lai...” Beidzot esmu atbrīvojis viņu no šīm kredītsaistībām. Pieckārt, manuprāt, ar treškārt, jau bija gana. Sestkārt, es pieckārt, varēju vienkārši nerakstīt, lai Jums būtu vairāk laika lasīt ko derīgu citās lapās.
Pie tam vakar vēl nopriecājos, ka manam datoram ir tik laba atmiņa pat bez biezpiena procedūrām – visi mani vecā bloga ierakstus viņš spēja atstāstīt bez stostīšanās. Varēju savā dienasgrāmatas kastītē ielikt pat pāris lapas ar vecajiem skribelējumiem, lai nejaušie un jaušie ciemiņi saprastu, kas par vēzi te nārsto.
Viss, mana grēksūdze ar to arī noslēdzas.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru