Nordea Rīgas maratons 2010

Pirms starta: Es stāvu 11. novembra krastmalā, 50 metrus no starta līnijas. Esmu iebarikādēts otrajā „vilnī” – pusprofesionāļos. Elīna Doļģe iespīlētā adidas skrējēju kostīmā lēkā uz skatuves pa labi no manis un cenšas iesildīt skrējējus. Nezinu kā ar meitenēm, bet puiši tiešām paliek mikli. Es situ plaukstas ritmā un klausos fonā skanošo Rammstein.
Tiek dots starta signāls un skrējiens sākas. Mans smadzeņu procesors ātri atgādina manis iepriekš sastādītos laikus pa kilometriem, lai es iekļautos 4 stundās. Dodu sev solījumu, ka skriešu pēc plāna. Pēc 1. km mans Garmin nopīkstas. Nē, viņš nelamājas, bet ziņo par vidējo kilometra ātrumu – 4 min 58 sek/km, kas ir daudz par ātru. Cenšos sev iestāstīt, ka jāskrien lēnāk, bet kājas neklausa. Arī otrais kilometrs ir 25 sekundes par ātru. Ieklausos ķermenī – tas saka, lai tik skrienu. Es paklausu. Turpinu skriet ar 5 min/km (12 km/h). 4. km ar asti dzirdu priekšējos skrējējus sitam plaukstas – viņi aplaudē skrējiena līderim, kuru pavada policijas eskorts. Skrējējs ir melns, noteikti ne ar Latvijas pasi. Viņš skrien jau 7. km un izskatās pavisam svaigs. To pašu gan nevar teikt par operatoriem uz riteņa, kuri slapjām pierēm min pedāļus un cenšas neatpalikt no skrējiena līdera. Mani tas sasmīdina. Es uz mirkli aizmirstu koncentrēties un gandrīz samežģu labās kājas potīti uz nelīdzenās ceļa virsmas, kur smagās mašīnas ir izveidojušas savas „tranšejas”. „Es mājienu sapratu, paldies!” – apsolos turpmāk skatīties zem kājām rūpīgāk. No 5.km līdz Vanšu tiltam (9.km) nekādas emocijas, skrienas viegli, joprojām 12 km/h. Uz Vanšu tilta satieku savas draudzenes – viņas mani padzirda ar sāļu dzērienu un laba vēlējumiem. Es nopriecājos un skrienu tālāk. Trase ieved Vecrīgā, tā iet gar „Galerija Centrs”, kur sastājušās daudzas neizpratnes pilnas sejas. Viena pat saka: „Te kādas sacensības notiek?” Šoreiz laipnību noriju un neatbildējis paskrienu garām. 14. km ar „sīceni” – pirmais aplis ir noslēdzies. (kopā 3 apļi – 42 km 195m) Dzirdu fonā atbalstītāju aplausus, daži pat tiek veltīti man. Otrā apļa sākumā, 17.km, apsteidzu savu vietējā ciema treniņu biedru. Tas liek man justies nedaudz neērti, jo zinu, ka mana gada kilometrāža (~1650 km) ir gandrīz uz pusi mazāka kā viņam, tāpēc nebūtu godīgi, ja es finišētu ātrāk. (Bet ko Tu jaunībai padarīsi?) Viņš man novēl veiksmi un mēs šķiramies – es nedaudz, bet tomēr ar katriem pāris simts metriem atraujos ar vien tālāk. Pie 20. km (blakām Arēnai Rīga) pirmo reizi izmantoju organizatoru sniegtās šķidrās veltes – izdzeru glāzi Gatorade zilās viras. Nezinu vai dzēriens vainīgs, vai karsējmeitenes, kas man uzsauca „sarauj!” – bet kājas paliek ašākas. Es gan speciāli tās piebremzēju, lai neizsistu savu elpošanu no „šūpuļa”. 24. km (Vanšu tilts) sāku just, ka man kājas pielīst ar svinu. Pārvelkot plaukstu pār pieri, sataustu nelielus smilšu graudus – sāļus. 25. km mani draudzenes atkal „apčubina” - sadzirda ar sāļu dzērienu. Es atpērkos ar smaidu un „paldies!”. Vecrīgai izskrienu cauri ātri un tūlītās jau esmu atkal turpat kur sāku, startā, tikai tagad jau ar 28 km bagāžu. Ieskrienot trešajā aplī, ausīs ielīst runveža skaļrunī izteiktie uzslavinājumi Nilam Ušakovam – viņš esot veiksmīgi finišējis pusmaratonā. Es tam nepievērsis lielu uzmanību, turpinu to, ko esmu sācis – skriet maratonu. 30. km temps sāk strauji kristies. Pie tam jūtu, ka nevaru iztaisnot kājas ceļos līdz galam. 31. km paliek arī grūtāk elpot. Es zinu, kas notiek – mani ir apmeklējusi „maratona nāve”, kura visspilgtāk izpaužoties tieši pēc 32. km. „Tūlīt sāksies,” es sevi brīdinu un ilgi tiešām nav jāgaida. Jau 33. km kājas ceļas tikai ar pierunāšanu. Es nolemju sākt sevi mānīt, lai uzlabotu ātrumu – „Re, finišs jau ir tur aiz līkuma, saņemies, vēl tikai nedaudz.” Finišs, protams, aiz līkuma nav. Tāpēc saņemu „administratīvo sodu par mānīšanos” – man atņēma arī kāju ikru atsperīgumu. Nolemju turpmāk mānīšanos taktiku neizmantot. Kājas sāk lipt pie asfalta. 34. km, pie dzeršanas stenda, es pirmo reizi skrējiena laikā apstājos, lai lēnām izdzertu 2 glāzes gatorade un apslapinātu seju ar vēsu ūdeni. Pitstopā pavadījis ~ 10 sekundes, turpinu skriet. Mani atkal uzmundrina karsējmeitenes. Es vārgi atsmaidu, jo spēka ir gaužām maz. Katrs kilometrs tagad liekas kā 14 km aplis iepriekš. Elpot paliek vēl grūtāk, sāk krūšu kurvi spiest. 36. km mani atkal sagaida draudzenes. Šoreiz dzeru negribīgi, jo baidos, ka man tas viss turpat varētu iznākt atpakaļ. Tomēr taipat laikā ļoti priecājos viņas redzēt, jo tas novērš domas no skriešanas. Paskrējis viņām garām, nonāku emocionāli grūtākajā trases posmā – Vanšu tilta pakājē. Skats noteikti nav no labākajiem – daudzi iet, bet tie, kas neiet – klibodami lēni velkas augšā. Visi kā sarunājuši to dara ar nokārtām galvām. Izskatās kā pēc zaudēta kara. Es sakožu zobus un cīnos ar sevi – uzskrienu augšā. 38. km apstājos otro reizi, lai atkal padzertos. Izdzēris 2 gatorade glāzes un ~100 ml negāzēta ūdens, atsāku skriet. Jūtu, ka paliek slikta dūša. „Čabulīt, turies,” kāda meitene man uzsauc. Es atskatos un pamirkšķinu, jo vairāk "tērēties" nevaru atļauties. Vēl pēc 100 metriem piezogas spēcīgas sāpes labajā sānā. Nolemju nomest tempu zemāk, tomēr tas nepalīdz – sāpes sānā tikai pieaug. 40. km apstājos, jo esmu pārliecināts, ka pretējā gadījumā man iekšā kaut kas plīsīs. Es ātrā solī (no malas gan jau izskatījās lēni) noeju 100 metrus. Tad cenšos atsākt skriet. Tas izdodas tikai uz 100 metriem, tad atkal sānā sāk „griezt ar nazi”. (Tik stulba sajūta – tu zini, ka finišs ir tepat, bet nevari paskriet. Vienkārši fiziski nevari. Gribi, bet nevari.) Pāreju ātrā iešanā. Tā noēdot 200 metrus. Tad vēlreiz mēģinu paskriet. Šoreiz izdodas, tiesa gan ļoti lēni, bet tomēr. Izskrienu uz 11. novembra krastmalu un beidzot ieraugu finiša zīmi. Svētlaime apņem mani. Acis iedegas. Es atkal spēju pasmaidīt. Elpot paliek vieglāk. (Laikam sāpošais sāns arī ieraudzīja finišā zīmi). Skatītāji no malas aplaudē. Es finišēju. Laiks iepriecinošs – vairāk kā 10 minūtes zem 4 stundām. Mans mērķis ir sasniegts – maratons ir gāzts.

P.s. Varat atrast mani šajā bildē. Gribat arī mājienu? Esmu sporta tērpā.

P.s.s. NRM trasi varat apskatīt TE

Kas maratona maisam vēderā?

Šodien Rīgā iekš "Reval Latvija" biju izņemt savu maratona numuru, kurš kā visus iepriekšējos gadus nāca komplektā ar dāvanu maisu. Pagājušogad es tajā maisā bez numura atradu adidas dzeramo pudeli, enerģijas dzēriena bundžiņu un vēl dažus saldumus, šogad - lērumu neinteresantu bukletu, savu numuru ar čipu aizmugurē un Vitamax vitamīnus.

Salīdzināšanai varu parādīt arī savu pagājušā gada numuru (jā, es viņus paturu piemiņai tāpat kā karavīri glabā lodes, kuras viņiem ir trāpijušas, bet nav nogalinājušas.)

Kā redzat numuri ir ļoti līdzīgi. Galvenais, šeit būtu zināt, ka numura vidusdaļas krāsa mainās atkarībā no distances garuma. Zaļā - pusmaratons, oranžā - maratons. Vēl ir arī zilā krāsa, kas, visticamāk ir minimaratonam, bet to es skaļi nesaku, jo neesmu pārliecināts.

Runājot par to čipu numurā, iepriekšējos gadus visu laiku čipu vajadzēja siet pie kurpes (tāds maziņš plastmasas korķis, kuru piesēja ar šņorēm. Šogad čips ir pielīmēts aiz numura).

Kā ir labāk? Abi varianti man labi.

Otra šodienas atrakcija - LU imunoloģijas reakciju tests. Es pirms apmēram nedēļas devu rakstisku mājienu, ka vēlos pievienoties eksperimentam un viņi mani pievienoja. Šodien bija tā zīmīgā diena pirms maratona, kad devos pie viņiem atstāt savas asins "pēdas". Pasākums man izvērtās visnotaļ interesants, jo es pirmo reizi mūžā asins nodošanas laikā paģību. (Un tāds vēl taisās maratonu pieveikt?) Kopā nolēja 17 ml. Pildīja mazās 6 ml tūbiņās. Pirmo piepildīja ātri, jutos normāli. Tad lika klāt otru, bet asinis nenāca. Māsiņa pagrozīja šļirci, puse tūbiņas piepildījās, tad atkal "zelta dzīsla" apstājās. Viņa man prasīja: "Galva nereibst?" Es teicu, ka pagaidām vēl nē. Viņa turpināja grozīt šļirci, bet asinis nāca negribīgi. Es sāku just, ka reibst galva. Brīdināju māsiņu. Viņa pasauca otru, lai atnes ožamo spirtu. Kamēr tika importēts ožamais spirts, otra tūbiņa piepildījās. Liekot klāt trešo tūbiņu, man galva stipri sareiba un es krēslā atslēdzos. Ar ožamo spirtu mani uzreiz atkačāja. Teica, lai paguļu uz krēsliem 10 minūtes. Es pagulēju 5, tad piecēlos sēdus un pavēros ar acīm uz nākamo "upuri", kuram tūlīt noņems asinis. Viņš manī lūkojās ar domīgu skatienu. Es teicu, lai neuztraucas - "Ģībst tikai katrs otrais, esmu tevi izglābis". Viņš pasmaidīja. Manī atgriezās možums. Māsiņa mani apraudzīja un es pie sevis nosmēju, ka tik ātri vēl neviena nepazīstama sieviete mani nebija dabūjusi horizontālā stāvoklī.

Mani sacienāja ar saldu tēju un negribēja laist prom. Es gan centos daudz runāt un smīdināju māsiņu, lai pierādītu viņai, ka esmu "atgriezies", bet māsiņa to, sķiet, uztvēra savādāk, jo viņas pēdējais jautājums man pirms šķiršanās bija: "Tu tagad koķetē?"

Tātad, pašlaik rezultāts 1:0 māsiņas labā. Pēc maratona būs revanšs.

Maratona iesācējs vs pro

Jautājums: Kā esi sagatavojies maratonam?
Pro: Domāju, ka labi. Pa pēdējiem 10 mēnešiem jau 5000 pāri kilometri sakrāti. Traumu nav. Esmu gatavs!
Iesācējs: Domāju, ka labi. Jau divas nedēļas neesmu lietojis alkoholu un smēķējis. Aizvakar pat 5 km noskrēju. Esmu gatavs!
Jautājums: Uz kādu laiku tēmē?
Pro: Zem 3 stundām noteikti vajadzētu paskriet.
Iesācējs: Godīgi sakot, nezinu cik vispār ilgi skrien maratonu. Gan jau 3 – 4 stundās iekļaušos.
Jautājums: Ko ēdīsi pirms maratona?
Pro: Divas stundas pirms starta apēdīšu divus banānus un iedzeršu vienu ampulu dzeramās aminoskābes. Vienu stundu pirms starta guarānu un vēl vienu ampulu dzeramās aminoskābes.
Iesācējs: Snikeru apēdīšu un izdzeršu bundžiņu energy drink.
Jautājums: Kādas kurpes vilksi?
Pro: Savus mīļos Asics. Tā kā man ir nedaudz plakana pēda, tad paņēmu modeli no virspronatora apavu kategorijas, lai savus ceļus un muguru pasaudzētu. Un svars viņām tikai 260 grami, tas sacensību kurpēm ļoti svarīgi. Sacensības ir sacensības un tajās neskrien ar 320 gramus smagiem "zābakiem".
Iesācējs: Savos nike basketbola apavos. Viņiem smuka krāsa, kruta izskatās kopā ar manu sporta krekliņu. Svars? Vai tad viņas visas nesver vienādi?
Jautājums: Kādas bikses vilksi skrējienam?
Pro: Ja būs vēsāks, tad taigtus. Ja nebūs, tad īsos šortiņus.
Iesācējs: Tās, kuras būs tīras, bet noteikti ne apspīlētās geju bikses.
Jautājums: Esi izdomājis taktiku skrējienam?
Pro: Sākumā skriešu nedaudz lēnāk, lai kārtīgi organisms iesildītos un nepiedzītu uzreiz kājas ar pienskābi. Vēlāk kāpināšu tempu.
Iesācējs: Maukšu uzreiz ātri, lai ātrāk finišētu un nevajadzētu ilgi marinēties/mocīties trasē.
*Pēc maratona*
Jautājums: Kā noskrēji?
Pro: Labi, mans Polar rāda, ka esmu izskrējis 2 stundās 45 minūtēs 31 sekundē. Pulss nelēkāja.
Iesācējs: Sūdīgi, man jau trases 1/3 palika slikta dūša, nāca uz augšu skābes salūts. Laikam to snikeru nevajadzēja ēst. Tas lielais finiša pulkstenis beigās rādīja gandrīz piecas stundas.
Jautājums: Kad nākamais maratons paredzēts?
Pro: Pēc diviem mēnešiem skriešu Sanktpēterburgā "white nights" maratonu. Līdz tam paskriešu īsās distances - 10 km un pusmaratonus.
Iesācējs: Atšujies, es nemūžam vairs neskriešu maratonus!

Nomaldījies SMS

Apmaldās ne tikai bagāža lidostās, bērni – pūļos, puiši – meitenēs, bet arī mobilo īsziņas - savos tīklu pārklājumos. Pirms pāris dienām viena tāda, ne man domāta, īsziņa iespraucās tieši manā telefonā.
„Hey! Kak dela? Ja segodna nebudu na kursax!” – numurs nezināms. Pirmkārt, jau man parasti smso latviski, otrkārt – nevienam neesmu lūdzis atskaitīties, kad un kur viņš/viņa nebūs. Es prasu: „Kas raksta?” Man atbild: „Katja” Es prasu: „Varbūt Katja grib dot kādu mājienu vai papildiespēju, jo manā pusē pašlaik vēl tumša bilde?” Katja, šķiet, mani sāk ķircināt: „U tebja skleroz?!!!” Es sāku domāt, ka man tiešām varētu būt „skleroz”, jo prātā nenāk neviena Katja, kas varētu man rakstīt. Drukāju, ka šodien lēni domājas un būs tomēr vajadzīgs Katjas padoms Katjas atklāšanā. Katja: „Z*pa ti! Dumatj nada!”- viņai parādās zobi. Kļūstu ieinteresēts, tāpēc turpinu saraksti. Katja gan visu laiku atbild ar pretjautājumiem kā rezultātā nezināšanas ledus netiek lauzts. Vēl pēc 2 īsziņām Katja pārstāj rakstīt. Es neuzbāžos.

Nākamajā dienā braucot no skolas, 4 pieturas pirms galapunkta autobusā iekāpj meitene ar smuko aizmugurējo bamperi. Šoreiz viņas skatiens nededzina, tas neliek justies no zemākas līgas, šoreiz meitene skatās savādāk – tā, ka viņa būtu saplēsusi manu lego mašīnīti un tagad pēta vai es zinu to, ko viņa zin. „Bet viņu taču arī sauca Katja” – vajadzēja paiet tik daudzām stundām, lai rastos pirmais variants. (būtu man Cēsu alus, būtu uzreiz varianti?).

Meitene pirms izkāpj savā pieturā vēlreiz tā dīvaini paskatās uz mani piecas sekundes, atkal ar to pašu analizējošo skatienu. Man rodas aizdomas.
Tiekot mājās, uzmeklēju viņu draugos un jā, meitene atzīstas! Katja ir tā Katja!

Beidzot varu jūs iepazīstināt ar viņas teoriju (nebaidieties, kvadrātsaknes un logoritmi nebūs) - oooj, atvainooo! Ja pisala drugu svoemu! A kak tvoj nomer u menja okazalsja daze predstavitj ne mogu. Ego toze zovutj (mans īstais vārds)i ja s nim xozu na kursi.
Man tas likās visnotaļ mistiski, tomēr sīkāk nepratināju, vien apvaicājos vai tagad man viņa būs jāsveicina, ja satikšu. Meitene atbildēja: po4emu ze mi ne mozem zdorovatsa! naoborot mi teperj znakomi! ja ze tebja uze z*poj nazvala!
Ah, cik romantiska iepazīšanās, ne? Pavasaris!

Kā es pārdevu savas basketbola botas

Skolā man mācīja, ka pārdodot preci, svarīgi ir uzskaitīt nevis visas produkta labās īpašības, bet tikai tās, kas klientu patiešām interesē. Viegli? Jā, ja Tu proti lasīt citu cilvēku domas. Ja nemāki, tad process no lineārās funkcijas kļūst vismaz par eksponentvienādojumu.
Pirms 2 nedēļām SS.lv ievietoju sludinājumu, kurā informēju, ka pārdodu savus lietotos basketbola apavus. Tagad pastāstīšu Jums kā noritēja tirgošanās.

1. Klients. Uz tikšanos ierodas kopā ar savu draudzeni – blondīni. Meitene paliek mašīnā. Pircējs izkāpj no auto un nāk pie manis. Puisis ~ 185 cm, vieglas miesas būves, ģērbies NY Yankees beisbola kreklā. Kājās plati džinsi nedaudz pāri celim un nike botas.
Es (domās): Puisis ir no „ielas”, ar šo varēs runāt brīvāk.
Es: „Re, tava jaunā lielā mīlestība. Mēri, osti, garšo, dari visu, ko vēlies.” *pasniedzu viņam kasti ar kurpēm*. Puisis apsēžas, sāk mērīt.
Es (domās): Ja viņš velk NY Yankees kreklu, tad gan jau zinās arī kas ir NBA un kas tāds Kobe Bryant tāds.
Es: „Tās botas ir LA Lakers krāsās, Kobe Bryant ar tādām ir spēlējis. Tām pat virsū ir viņa vārds uzgravēts.
Viņš: „Lakers krāsās? Jā, tiešām – dzelteni violetas. Forši.”
Es: „Kādā pozīcijā tu spēlē?”
Viņš: „Nav man pozīcijas, vienkārši mazais spēlētājs.”
Es (domās) Visiem mazajiem spēlētājiem ir svarīgi, lai botas būtu vieglas, jo tad viņi var ātrāk paskriet. Ātrums ir viņu lielākais trumpis.
Es: „Botas ir samērā vieglas, ar tādām tu lidosi, ne skriesi.”
Viņš: „Vot tas ir galvenais, ar smagiem zābakiem neko lielu nepadarīsi.”
Es: „Taisnība! Skatos, esi lietpratējs” (komplimenti patīk ne tikai meitenēm)
Viņš: *Pagriežas pret blondīni un dodas ar manām botām pie viņas*
Blondīne: *Nedaudz uzrauj deguntiņu*
Viņš: „Nepatīk? Par lielu, ne?”
Blondīne: „Jā! Noteikti par lielu!”
Viņš: „Nedaudz kā slēpes jau ir, bet kurpes tiešām ir smukas.”
Es (domās) Tikko uzbūvētais kāršu namiņš ir sabrucis. Tomēr taisnība jau viņai ir, par lielu tās botas tam puisim.
Viņš vovelk kurpes un mēs ar draudzīgu rokasspiedienu šķiramies.

2. Klients. Uz tikšanos ierodas kopā ar savu draudzeni – blondīni. (Kas te notiek, tikai blondīnēm ir puiši?) Meitene paliek mašīnā. Pircējs izkāpj no auto un nāk pie manis. Slaids, garš, ģērbies vienkārši – polo kreklā, šaurās, zilās džinsās un kājās brūnas sandales.
Es: „Sveiki! Lūdzu, apavi par kuriem runājām. Droši uzmēriet.”
Viņš: *Velk nost sandales*
Es: Spēlējat kādā basketbola komandā?
Viņš: „Nē, basketbolu šad tad uzspēlēju tikai tā, priekam.”
Es (domās) Tātad savus LA Lakers un Kobe Bryant varu nemaz nepieminēt, visticamāk, viņam tas nemaz nerūp.
Es: „Meklējat apavus vasaras sezonai, ko lietot uz asfalta?”
Viņš: „Jā, apmēram. Mani iepriekšējie galīgi izjuka pa vīlēm. Steidzami vajadzīgi jauni.”
Es (domās) Viņam svarīga noteikti ir kvalitāte, jo arī šos gribēs jāt ilgi un dikti.
Es: „Ja Jūs papētīsiet tuvāk šuves, tad redzēsiet, ka tās ir ļoti precīzi nostrādātas. Kurpes ir labā stāvoklī un kalpos Jums ilgi.”
Viņš: „Es tieši tādas meklēju.”
Es: „Esat beidzot atradis *pasmaidu*. Starp citu, cik garš Jūs esat?”
Viņš: 196 vai 197 cm.
Es (domās) Gandrīz visi, kuri ir 197 cm, tiecas uz apaļiem 2m.
Es: „Ar šiem apaviem Jūs varēsiet sevi dēvēt par divmetrīgu, jo kurpēm ir augsta zole, tās padarīs Jūs garāku.”
Viņš: „2m skan labi. Es ņemšu!”
Es (domās) Gavilē, dzer šampanieti, lec plaukstiņpolku.
Viņš: *samaksā norunāto summu*
Es: Jūs esat izdarījis pareizu izvēli. Lai ilgi kalpo. Visu labu!

Ko viņi ceļ pie manas mājas?

Pāris dienas atpakaļ tajā smukajā zālītē vēl nebija ne traktora, ne strādnieku. Pāris mēnešus atpakaļ tur nebija arī redzama tā taciņa DR virzienā, jo visur vizēja sniegs. Pāris gadus atpakaļ tur pat nebija smuka zālīte, bet mežonīga pļava ar būvgružiem. Tagad tur kaut kas ceļas, bet kas?