Sniega slimība

Skriet sniega putenī ir visnotaļ bīstami. Var taču saķert...Nu to, ko Gerdas sirdsāķītis Kajs saķēra. Viņam „kaut kas iedūrās sirdī un ieskrēja acī”. Man skrienot 30 minūšu laikā sirdī gan nekas neiedūrās, bet acī ieputināja veselu sniegpārsliņu koloniju. Ja nu kāda no šīm sniegpārsliņām bija ar ļauno Sniega karalienes molekulu? Tad ir vakars uz kupenas.
Vēl jau paliek Džuljetas „antivīrusa pote”, bet dziļi šaubos, ka viņa nāks raudāt man acī. Neesmu viņu redzējis jau gandrīz 2 nedēļas.

Ziemassvētku pasaka

Vakar izlasīju šajā blogā kādu Ziemassvētku pasaku, kurai pati bloga autore ir devusi savu nobeigumu. Man ļoti sagribējās būt par likteņupi, tāpēc sacerēju arī savu nobeiguma variantu šai pasakai.

Sākums:

"Katram enģelim Ziemassvētkos tiek iedalīta kāda ģimene, kuras eglīti tiem jāizrotā. Un kādam enģelītim, kam šī bija pirmā egles rotāšana, gadījās kāda nabadzīga ģimene, patiesībā - māte un meita, kas dzīvoja mazā koka būdiņā, kur bija tikai viena istaba, un māte, kas pelnīja sev un meitai maizi, bija uz nāvi slima, bet mazajai meitenītei, kurai nebija vairāk kā piecu gadu, viņa bija vienīgais tuvinieks. Visi enģeļi jau mēnešus divus iepriekš sāka gādāt zvārgulīšus un mantiņas, bet mazais enģelīts tikai spēlējās ar mākoņu smiltīm un bezrūpīgi smējās.Taču Ziemassvētku vakarā enģelītis attapās. Visās mājās priecīgi dega uguns un ļaudis bija līksmi, bet nabagu būdiņā dega viena vienīga svece, egle stāvēja istabas vidū pamesta un kaila. Istabā bez egles bija vien slimās mātes gulta, kur pašai mātei blakus, zem caurās, plānās segas, gulēja meitiņa. Pat tā vienīgā svece stāvēja uz grīdas."

Mans nobeigums:

Eņģeļu priekšnieks redzot, ka jaunais spārnu kunkulis nav bijis nopietns pret sev uzticēto darbu, atņēma viņam spārnus. Jaunais eņģelīts, nespēdams vairs palidot, sāka krist un pārvērtās par krītošu zvaigzni. Slimā māte to ievēroja un izteica klusiņām pie sevis vēlēšanos kā jau visi dara, kad redz krītošu zvaigzni. Viņa vēlējās, lai viņas ģimeni pamestu slimības un tajā kā šampanieša burbuļi dzirkstītu veselīgi smiekli. Krītošā zvaigzne iekrita pa caurumoto jumtu nabadzīgās ģimenes istabā un palika tieši uz kailās eglītes gala, kur mirdzēja tik spoži, ka visa istaba pielija ar siltu gaismu. Tas no sirds iepriecināja kā māti tā meitu. Mazā princese izleca no gultas un plati smaidot, dejoja ap eglīti un smēja lipīgus smieklus. Māti tas aizkustināja tik dziļi, ka viņa sāka liet prieka asaras, kas līdzi izvadīja arī slimības sārņus.
Kopš tās dienas viss gāja tikai ar labo kāju - māte tapa vesela, meita ik dienas kļuva arvien skaistāka un gudrāka, istabā ienāca turība.
Tagad katrus Ziemassvētkus eglīte tiek skaisti saģērbta, tai vienmēr ir jauna pašdarināta kleita, vienīgi cepure nekad nemainās – allaž tā pati eņģeļzvaigzne.
Šis neapdomīgais eņģelītis tagad jau ir leģenda debesīs un katrus Ziemassvētkus daļa citu eņģeļu nomet savus spārnus, lai kļūtu par laimi nesošām zvaigznēm. Ja redzi zvaigžņu lietu, tad zini – pasaule kļūst labāka.

Ziemassvētki

Debess slūžas ir atvērušās un no tumsas klēpja kā rudens lapas birst miljoniem mazu sniegpārsliņu. Gaiss ir piesūcies ar bērnu smiekliem, tas burtiski garšo pēc saldmes. Visapkārt vizuļo ledus paklājs ar sniegavīru stādiem. Zem staltajiem laternu stāviem pie daudzstāvu mājām uz piebraucamā celiņa kā Ziemassvētku mantiņas eglītē mirdz mašīnu virtenes visās varavīksnes krāsās. Priecājies, ir Ziemassvētki!
Un es priecājos, jo šogad saņēmos un pats uztaisīju Ziemassvētku kartiņas, pats sacerēju tajās dzejoļus. Pats pirmo reizi cepu Ziemassvētku keksu, pats apdedzinājos. Pats vārīju zirņus, pats pārēdos. Es biju es pats.
Tagad ir silti un mierīgi. Rosība ir noslēgusies, vienīgi debess slūžas ir atvērušās un no tumsas klēpja...

Kādi ir Tavi plāni 1. janvārim?

Kādi ir tavi plāni 1. janvārim? Gulēt un žēloties, ka nekad, nekad vairs nedzersi? Varbūt labāk gribi iesākt Jauno 2010. gadu ar veselīgu skrējienu pie dabas nabas? Pabradāt pa balto sniega mēteli, paslidināties pa ledus brillēm, uzdejot līnijdejas ar sniegpārsliņām? Ko saki?
Tu nebūsi viens, es arī skriešu un vēl daudzi citi skries. Katrs gan savā izredzētajā pilsētā, bet kāda starpība? Tas nemazinās to labsajūtas turgora spiedienu, kas ieplūdīs Tavā ķermenī pēc skrējiena. Pie tam Tu pats varēsi izvēlēties distances garumu un tempu. Šoreiz Tu būsi Boss.
Šāds 1. janvāra skrējiens, iespējams, ir laika gaitā mutējies latviešu Ziemassvētku ticējums, kurš saka „Ziemassvētku vakarā jāskrien basām kājām trīsreiz mājai apkārt, lai nesāp zobi.” Tikai tagad, kad retajam ir sava personiskā māja un cilvēku baso kāju kapacitāte pret bradāšanu pa sniegu ir nodilusi, var skriet cik pats grib un ar kādiem apaviem vēlas.
Kāda jēga no šāda skrējiena? Neviens taču nesola, ka tādā veidā tiks iemantots tas pārdabiskais Supermena spēks, kurš apņem katru pensionāru, kad viņš laužās uz pēdējo brīvo sēdvietu sabiedriskajā transportā? Nē, nesola gan, bet tas viss ir tikai un tikai Tevis paša labā. Kā gadu sāksi, tā beigsi. Varbūt šis nav sliktākais variants.
Ja esi izdomājis skriet, tad nekautrējies savu veikumu iegrāmatot šajā saitā.
Es pats vēl domāju par smagumu, ko „celšu” 1. janvārī. Visticamāk, ka skriešu 10 -15 km, bet to precizēs mans alkohola līmenis asinīs.
Lai spēks ar Jums!

Ziemassvētku ludziņa

Agrāk vai vēlāk, bet katrā sādžā reiz pienāk brīdis, kad vietējais zinību templis rīko Ziemassvētku ludziņu, lai priecētu sevi un, jā, laikam tikai sevi. Manā hercogistē tas notika vakar.
Pasākums officiāli sākās 17:00 un tajā tika laipni gaidīts ikviens, kurš nav Grinčs un ir gatavs aplaudēt kā delfīns Flippers savās labākajās filmās. Kaut arī mans „CV” atbilda visām prasībām, es tomēr nebiju ieinteresēts, bet viss mainījās tikko brālis paziņoja, ka viņš tur uzstāsies kā kuprains lauķis un viņu, visticamāk, smagi izsmiešot. Es noteikti nedrīkstēju palaist šo garām, pie tam Ziemassvētkos taču ģimenei ir jābūt kopā.
Uz pasākumu ierados bez 1 minūtes 17:00, kad galvenās zāles mākslīgie gaismekļi jau acis bija aizvēruši un telpā visi izskatījās pēc piķa melnajiem kenijiešiem.
Izrāde sākās līdz ar manu apsēšanos pēdējā sola rindā. Tajā pašā mirklī atskanēja spalga, hitleriska pavēle no aizkulisēm: „Einār, ieslēdz pirmo dziesmu,” un telpa sāka pieplūst ar patīkamu Ziemassvētku mūziku.
Diemžēl tas pirmajās ¾. pasākuma arī bija viss, par ko varēja priecāties, jo jaunieši nebija spējuši izdomāt neko jaunu, tikai atskaitīja tradicionālos „pantiņus”: joprojām bija breikojošs salavecis, rūķis vienās apakšbiksēs, kurš kasa dibenu un seksīgas sniegbaltītes. Labi, par to pēdējo es nesūkstos, viena no viņām šogad tiešām bija īsta Afrodīte, tā vien gribējās viņu iesaiņot kā dāvanu savās siltajās rokās un nest mājās, lai pēc tam pie īstās atmosfēras izsaiņotu no "dāvanu papīra".
Brāļa uznāciens manai sašutuma rētai tikai piebēra sāli – nemaz tik traki neizskatījās, jutos vīlies.
Vismaz kaut cik par pasākuma atdzīvināšanu parūpējās vecāko klašu skolēni, kuri bija izdomājuši identiski attēlot filmas „Soli augšup” noslēguma deju, kas viņu izpildījumā gan vairāk atgādināja parodiju, jo pirmā plāna lomas puisis, veicot liftingus (pacēlienus) stenēja it kā celtu klavieres, nevis jaunu meiteni ar vingru augumu. Tas zālē sēdošos manāmi uzjautrināja.
Atstājot kultūras nama telpas, mani nepameta sajūta, ka es esmu bijis uz vienu no ģenerālmēģinājumiem, nevar taču būt, ka jaunieši palikuši tik nevarīgi. Vai tomēr var? Par šo gadījumā nav filma „Idiokrātija”?
Pašā vakarā es bēdas noskaloju ar pipardegumiem (nu nesanāk man piparkūkas uzcept tā kā nākas).

Vidējā aritmētiskā studenta Ziemassvētku laiks

Vidējam aritmētiskajam studentam decembra beigas nav tikai Ziemassvētku laiks, tas ir arī pēdējais brīdis, kad nodot kursa, studiju u.c diētu neieturošus darbus, kurus teorētiski vajadzētu iznēsāt 3 mēnešus, bet praktiski labākajā gadījumā sanāk – 1 nedēļa. Tas ir laiks, kad pirmo reizi tiek piesēsts pie datora, lai mācītos, pareizāk sakot, iepazītos ar jaunākajiem Atlants.lv ražojumiem, nevis skatītos interneta okeānā, ko jaunu var izdarīt ar Twiteri vai kur iespējams iebāzt iPhone.
Pašu darbu uzcept jau nav grūti, receptes visur pieejams. Grūti ir pēc tam pasniedzējam – degustatoram, ieskaidrot, ka manta ir pērkama un uzturā lietojama. Pirmkārt, jau jāgaida šausmīgās rindās, jo neba jau Tu vienīgais slaists esi pēdējo nodošanas datumu uztvēris kā vienīgo. Otrkārt, jāprot ar muguras smadzenēm izzondēt un pēc tam pareizi pielāgoties pasniedzēja garastāvoklim, kuru bieži vien cacas ar trīs funkcijām: staigāt, elpot un bezsakarīgi runāt, izved no rāmjiem. Kā arī, treškārt, nedrīkst aizmirst oratormākslas spēku, jāprot deputātiski runāt, lai pasniedzējam nerastos brīvs brīdis „sist naglas tava papīra meistardarba zārkā”.
Man gan jāsaka, ka gardi smeķē šī solu sargāšana pie attiecīgā pasniedzēja pils vārtiem. Tā ir lieliska iespēja iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Ar „solāriju pārpalikumiem” gan nesanāk daudz runāt, drīzāk gan sasmaidīties, bet ar lecīgajiem vīriešu sugas parādniekiem – smagsvariem, gan ir interesanti. Kāds savu biznesa plānu kavē jau divus gadus un soda naudā ir samaksājis ādas dīvāna tiesu, cits – nezin pat priekšmeta nosaukumu, bet naivi cer, ka pasniedzējs ar pildspalvu ielīmēs viņa grāmatiņā 4 kā Ziemassvētku dāvanu. Brīnumi taču notiek, it kā. Šis ir brīnumu laiks.

Skriešana -17 grādos

Kāds ir slims ar datorspēlēm, cits ar cūku gripu, bet es ar skriešanu. Tieši vakaros, kad cukurfabrikas meitenes kāpj uz augstpapēžu kurpēm, mērcē snuķus tonālajos krēmos un paver mēnesgaismai plašāk savus dekoltē izgriezumus, es pucējos skriešanai. Vasarās ir viegli, pieturos pie teiciena: „Less is more” – apsievoju kājas ar sporta pastalām un ietinos īsos, apspīlētos skrējēju šortiņos, bet ziemās, tad ir grūtāk.
Vakar termometra stabiņam lūpas bija stipri sasprēgājušas no sala– viņš trīcēdams kā mana vecā veļasmašīna lika noprast, ka sala muskuļi ir tieši 17 cm lieli. Šāds aukstums nav tīkams arī man, tāpēc stipri piedomāju kā pareizi saģērbties.
Esmu dzirdējis, ka nopietnie skrējēji ziemā „šņauc” windstoper bikses un skrien tikai speciālās kurpes ar šipiem, kas ledū ieķeras kā nogribējušies pusaudži modelēs, bet man, protams, nekas tāds nav. Un nevajag ar, es taču neskrienu tik ātri kā viņi, man pretvējš netriecas pretī kā ātrvilciens uz Maskavu. Skrienu vidēji 5 min/km, ja pretī nāk kāds pazīstams, tad varbūt ātrāk.
Tad nu apraudzījis termometra stabiņu devos uz savu drēbju skapi, lai vilktu virsū visu, kas tur ir. „Iepirkšanās” beidzās ar 3 apspīlēto bikšu pāru, 2 T-kreklu, nike džempera un jakas, kā arī šalles un cimdu iegūšanu savā īpašumā. Jutos kā saģērbies priekš pokerspēles uz izģērbšanos.
Pirms pametu istabu, atcerējos kāda vieda skrējēja vārdus: „Auksts nav tik auksts, ja Tu esi silts”, respektīvi, nedaudz jāiesildās pirms skriešanas, lai 1)neizvarotu savas kāju saites; 2)paaugstinātu savu muskuļu darba spējas.
Izvicināju kājas, izstiepu augšstilbus, apakšstilbus un devos sala apskāvienos. Sākums likās viegls, pat pārāk viegls kā dabūt SMS kredītu. Pirmo kilometru speciāli skrēju lēnāk, lai pāragri man muskuļos nenoplūstu ļaunā pienskābe.
Otrais līdz piektais kilometrs joprojām ražoja tikai laimes hormonus- endorfīnus, bet sestajā kilometrā sākās problēmas. Man parādījās akūta nepieciešamība pēc tām windstoper biksēm, jo citādāk, sapratu, ka varu palikt arī bez mantiniekiem. To nu es pavisam negribu, tāpēc metu bravurību sniega kupenās un ar pirmo reisu laidos pa taisno uz mājām. Atpakaļceļā sāka nedaudz aizsarmot filma.
Pēc 7 km skrējiena vaigi bija zemeņsārti, lūpas melleņzilas, smaids līdz ausīm, bet prieks par padarīto līdz grieztiem. Neizskatās, ka es tik drīz izārstēšos no šīs „slimības”. Es noteikti skriešu šoziem vēl, jo man patīk skriet.

Pirmā ieraksta dzemdības

Beidzot digitālais papīrs ir gatavs manam pirmajam triepienam. Prieks. Neprieks, ka blogs vēl tāds skūts. Tas drīzumā tiks labots - uztaisīšu te kārtīgu eiroremontu, ievilkšu statistiku, bildes (ne tās, kas ar meitenēm) un, protams, sākšu izmitināt pašus gavenos šīs virtuālās telpas iezemiešus - manus pierakstus.
Uzreiz jāsaka, ka mani raksti nav obligātā skolas literatūra, kuru neizlasot, Tu dabūsi no skolotājas ar lineālu pa pirkstiem un nacionālo varoni (n/v) dienasgrāmatā. Šeit viss notiek brīvprātīgi - es brīvprātīgi rakstu, bet Tu - lasi. Ja negribi, nelasi, tad tikai es būšu tas brīvais.
Runājot par blogošanas fetišu, šis nav mans pirmais bērns. Jau gadu atpakaļ es stājos intīmās attiecībās ar blogspot.com un radīju jauku lolojumu, kura vārdu tomēr atļaušos paturēt savā kabatā. Šim garadarbam uzturēju asinsriti veselus 12 mēnešus, bet tad sakašķējāmies un tagad esmu atkal viens.

Visi turpmākie ieraksti šeit nav uztverami nopietni, tie ir emociju uzplūdi, pārspīlējumi, satīra.
Būsi ar mani šajā piedzīvojumā? Kopā jautrāk.