Vidējam aritmētiskajam studentam decembra beigas nav tikai Ziemassvētku laiks, tas ir arī pēdējais brīdis, kad nodot kursa, studiju u.c diētu neieturošus darbus, kurus teorētiski vajadzētu iznēsāt 3 mēnešus, bet praktiski labākajā gadījumā sanāk – 1 nedēļa. Tas ir laiks, kad pirmo reizi tiek piesēsts pie datora, lai mācītos, pareizāk sakot, iepazītos ar jaunākajiem Atlants.lv ražojumiem, nevis skatītos interneta okeānā, ko jaunu var izdarīt ar Twiteri vai kur iespējams iebāzt iPhone.
Pašu darbu uzcept jau nav grūti, receptes visur pieejams. Grūti ir pēc tam pasniedzējam – degustatoram, ieskaidrot, ka manta ir pērkama un uzturā lietojama. Pirmkārt, jau jāgaida šausmīgās rindās, jo neba jau Tu vienīgais slaists esi pēdējo nodošanas datumu uztvēris kā vienīgo. Otrkārt, jāprot ar muguras smadzenēm izzondēt un pēc tam pareizi pielāgoties pasniedzēja garastāvoklim, kuru bieži vien cacas ar trīs funkcijām: staigāt, elpot un bezsakarīgi runāt, izved no rāmjiem. Kā arī, treškārt, nedrīkst aizmirst oratormākslas spēku, jāprot deputātiski runāt, lai pasniedzējam nerastos brīvs brīdis „sist naglas tava papīra meistardarba zārkā”.
Man gan jāsaka, ka gardi smeķē šī solu sargāšana pie attiecīgā pasniedzēja pils vārtiem. Tā ir lieliska iespēja iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Ar „solāriju pārpalikumiem” gan nesanāk daudz runāt, drīzāk gan sasmaidīties, bet ar lecīgajiem vīriešu sugas parādniekiem – smagsvariem, gan ir interesanti. Kāds savu biznesa plānu kavē jau divus gadus un soda naudā ir samaksājis ādas dīvāna tiesu, cits – nezin pat priekšmeta nosaukumu, bet naivi cer, ka pasniedzējs ar pildspalvu ielīmēs viņa grāmatiņā 4 kā Ziemassvētku dāvanu. Brīnumi taču notiek, it kā. Šis ir brīnumu laiks.
Pašu darbu uzcept jau nav grūti, receptes visur pieejams. Grūti ir pēc tam pasniedzējam – degustatoram, ieskaidrot, ka manta ir pērkama un uzturā lietojama. Pirmkārt, jau jāgaida šausmīgās rindās, jo neba jau Tu vienīgais slaists esi pēdējo nodošanas datumu uztvēris kā vienīgo. Otrkārt, jāprot ar muguras smadzenēm izzondēt un pēc tam pareizi pielāgoties pasniedzēja garastāvoklim, kuru bieži vien cacas ar trīs funkcijām: staigāt, elpot un bezsakarīgi runāt, izved no rāmjiem. Kā arī, treškārt, nedrīkst aizmirst oratormākslas spēku, jāprot deputātiski runāt, lai pasniedzējam nerastos brīvs brīdis „sist naglas tava papīra meistardarba zārkā”.
Man gan jāsaka, ka gardi smeķē šī solu sargāšana pie attiecīgā pasniedzēja pils vārtiem. Tā ir lieliska iespēja iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Ar „solāriju pārpalikumiem” gan nesanāk daudz runāt, drīzāk gan sasmaidīties, bet ar lecīgajiem vīriešu sugas parādniekiem – smagsvariem, gan ir interesanti. Kāds savu biznesa plānu kavē jau divus gadus un soda naudā ir samaksājis ādas dīvāna tiesu, cits – nezin pat priekšmeta nosaukumu, bet naivi cer, ka pasniedzējs ar pildspalvu ielīmēs viņa grāmatiņā 4 kā Ziemassvētku dāvanu. Brīnumi taču notiek, it kā. Šis ir brīnumu laiks.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru