Kāds ir slims ar datorspēlēm, cits ar cūku gripu, bet es ar skriešanu. Tieši vakaros, kad cukurfabrikas meitenes kāpj uz augstpapēžu kurpēm, mērcē snuķus tonālajos krēmos un paver mēnesgaismai plašāk savus dekoltē izgriezumus, es pucējos skriešanai. Vasarās ir viegli, pieturos pie teiciena: „Less is more” – apsievoju kājas ar sporta pastalām un ietinos īsos, apspīlētos skrējēju šortiņos, bet ziemās, tad ir grūtāk.
Vakar termometra stabiņam lūpas bija stipri sasprēgājušas no sala– viņš trīcēdams kā mana vecā veļasmašīna lika noprast, ka sala muskuļi ir tieši 17 cm lieli. Šāds aukstums nav tīkams arī man, tāpēc stipri piedomāju kā pareizi saģērbties.
Esmu dzirdējis, ka nopietnie skrējēji ziemā „šņauc” windstoper bikses un skrien tikai speciālās kurpes ar šipiem, kas ledū ieķeras kā nogribējušies pusaudži modelēs, bet man, protams, nekas tāds nav. Un nevajag ar, es taču neskrienu tik ātri kā viņi, man pretvējš netriecas pretī kā ātrvilciens uz Maskavu. Skrienu vidēji 5 min/km, ja pretī nāk kāds pazīstams, tad varbūt ātrāk.
Tad nu apraudzījis termometra stabiņu devos uz savu drēbju skapi, lai vilktu virsū visu, kas tur ir. „Iepirkšanās” beidzās ar 3 apspīlēto bikšu pāru, 2 T-kreklu, nike džempera un jakas, kā arī šalles un cimdu iegūšanu savā īpašumā. Jutos kā saģērbies priekš pokerspēles uz izģērbšanos.
Pirms pametu istabu, atcerējos kāda vieda skrējēja vārdus: „Auksts nav tik auksts, ja Tu esi silts”, respektīvi, nedaudz jāiesildās pirms skriešanas, lai 1)neizvarotu savas kāju saites; 2)paaugstinātu savu muskuļu darba spējas.
Izvicināju kājas, izstiepu augšstilbus, apakšstilbus un devos sala apskāvienos. Sākums likās viegls, pat pārāk viegls kā dabūt SMS kredītu. Pirmo kilometru speciāli skrēju lēnāk, lai pāragri man muskuļos nenoplūstu ļaunā pienskābe.
Otrais līdz piektais kilometrs joprojām ražoja tikai laimes hormonus- endorfīnus, bet sestajā kilometrā sākās problēmas. Man parādījās akūta nepieciešamība pēc tām windstoper biksēm, jo citādāk, sapratu, ka varu palikt arī bez mantiniekiem. To nu es pavisam negribu, tāpēc metu bravurību sniega kupenās un ar pirmo reisu laidos pa taisno uz mājām. Atpakaļceļā sāka nedaudz aizsarmot filma.
Pēc 7 km skrējiena vaigi bija zemeņsārti, lūpas melleņzilas, smaids līdz ausīm, bet prieks par padarīto līdz grieztiem. Neizskatās, ka es tik drīz izārstēšos no šīs „slimības”. Es noteikti skriešu šoziem vēl, jo man patīk skriet.
Vakar termometra stabiņam lūpas bija stipri sasprēgājušas no sala– viņš trīcēdams kā mana vecā veļasmašīna lika noprast, ka sala muskuļi ir tieši 17 cm lieli. Šāds aukstums nav tīkams arī man, tāpēc stipri piedomāju kā pareizi saģērbties.
Esmu dzirdējis, ka nopietnie skrējēji ziemā „šņauc” windstoper bikses un skrien tikai speciālās kurpes ar šipiem, kas ledū ieķeras kā nogribējušies pusaudži modelēs, bet man, protams, nekas tāds nav. Un nevajag ar, es taču neskrienu tik ātri kā viņi, man pretvējš netriecas pretī kā ātrvilciens uz Maskavu. Skrienu vidēji 5 min/km, ja pretī nāk kāds pazīstams, tad varbūt ātrāk.
Tad nu apraudzījis termometra stabiņu devos uz savu drēbju skapi, lai vilktu virsū visu, kas tur ir. „Iepirkšanās” beidzās ar 3 apspīlēto bikšu pāru, 2 T-kreklu, nike džempera un jakas, kā arī šalles un cimdu iegūšanu savā īpašumā. Jutos kā saģērbies priekš pokerspēles uz izģērbšanos.
Pirms pametu istabu, atcerējos kāda vieda skrējēja vārdus: „Auksts nav tik auksts, ja Tu esi silts”, respektīvi, nedaudz jāiesildās pirms skriešanas, lai 1)neizvarotu savas kāju saites; 2)paaugstinātu savu muskuļu darba spējas.
Izvicināju kājas, izstiepu augšstilbus, apakšstilbus un devos sala apskāvienos. Sākums likās viegls, pat pārāk viegls kā dabūt SMS kredītu. Pirmo kilometru speciāli skrēju lēnāk, lai pāragri man muskuļos nenoplūstu ļaunā pienskābe.
Otrais līdz piektais kilometrs joprojām ražoja tikai laimes hormonus- endorfīnus, bet sestajā kilometrā sākās problēmas. Man parādījās akūta nepieciešamība pēc tām windstoper biksēm, jo citādāk, sapratu, ka varu palikt arī bez mantiniekiem. To nu es pavisam negribu, tāpēc metu bravurību sniega kupenās un ar pirmo reisu laidos pa taisno uz mājām. Atpakaļceļā sāka nedaudz aizsarmot filma.
Pēc 7 km skrējiena vaigi bija zemeņsārti, lūpas melleņzilas, smaids līdz ausīm, bet prieks par padarīto līdz grieztiem. Neizskatās, ka es tik drīz izārstēšos no šīs „slimības”. Es noteikti skriešu šoziem vēl, jo man patīk skriet.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru