otrdiena, 2009. gada 29. decembris

Ziemassvētku pasaka

Vakar izlasīju šajā blogā kādu Ziemassvētku pasaku, kurai pati bloga autore ir devusi savu nobeigumu. Man ļoti sagribējās būt par likteņupi, tāpēc sacerēju arī savu nobeiguma variantu šai pasakai.

Sākums:

"Katram enģelim Ziemassvētkos tiek iedalīta kāda ģimene, kuras eglīti tiem jāizrotā. Un kādam enģelītim, kam šī bija pirmā egles rotāšana, gadījās kāda nabadzīga ģimene, patiesībā - māte un meita, kas dzīvoja mazā koka būdiņā, kur bija tikai viena istaba, un māte, kas pelnīja sev un meitai maizi, bija uz nāvi slima, bet mazajai meitenītei, kurai nebija vairāk kā piecu gadu, viņa bija vienīgais tuvinieks. Visi enģeļi jau mēnešus divus iepriekš sāka gādāt zvārgulīšus un mantiņas, bet mazais enģelīts tikai spēlējās ar mākoņu smiltīm un bezrūpīgi smējās.Taču Ziemassvētku vakarā enģelītis attapās. Visās mājās priecīgi dega uguns un ļaudis bija līksmi, bet nabagu būdiņā dega viena vienīga svece, egle stāvēja istabas vidū pamesta un kaila. Istabā bez egles bija vien slimās mātes gulta, kur pašai mātei blakus, zem caurās, plānās segas, gulēja meitiņa. Pat tā vienīgā svece stāvēja uz grīdas."

Mans nobeigums:

Eņģeļu priekšnieks redzot, ka jaunais spārnu kunkulis nav bijis nopietns pret sev uzticēto darbu, atņēma viņam spārnus. Jaunais eņģelīts, nespēdams vairs palidot, sāka krist un pārvērtās par krītošu zvaigzni. Slimā māte to ievēroja un izteica klusiņām pie sevis vēlēšanos kā jau visi dara, kad redz krītošu zvaigzni. Viņa vēlējās, lai viņas ģimeni pamestu slimības un tajā kā šampanieša burbuļi dzirkstītu veselīgi smiekli. Krītošā zvaigzne iekrita pa caurumoto jumtu nabadzīgās ģimenes istabā un palika tieši uz kailās eglītes gala, kur mirdzēja tik spoži, ka visa istaba pielija ar siltu gaismu. Tas no sirds iepriecināja kā māti tā meitu. Mazā princese izleca no gultas un plati smaidot, dejoja ap eglīti un smēja lipīgus smieklus. Māti tas aizkustināja tik dziļi, ka viņa sāka liet prieka asaras, kas līdzi izvadīja arī slimības sārņus.
Kopš tās dienas viss gāja tikai ar labo kāju - māte tapa vesela, meita ik dienas kļuva arvien skaistāka un gudrāka, istabā ienāca turība.
Tagad katrus Ziemassvētkus eglīte tiek skaisti saģērbta, tai vienmēr ir jauna pašdarināta kleita, vienīgi cepure nekad nemainās – allaž tā pati eņģeļzvaigzne.
Šis neapdomīgais eņģelītis tagad jau ir leģenda debesīs un katrus Ziemassvētkus daļa citu eņģeļu nomet savus spārnus, lai kļūtu par laimi nesošām zvaigznēm. Ja redzi zvaigžņu lietu, tad zini – pasaule kļūst labāka.

2 komentāri:

Anonīms teica...

Nu Ziemassvētki tgd garām, bet palsīju te šo to.. : ]

ārprāc` cik mīļi ! Kko tik skumīgu padarīt tik priecīgu ! : D

Ļoti patīk : ]]

Romeo teica...

Prieks, ka patika. *paklanos*