Meitene pie blakus galdiņa

„Man lūdzu ceptu lasi krējuma mērcē ar frī, kartupeļu pankūkas ar lasi, vienu soļanku ar trīs maizes šķēlēm, ogu desertu un 0,5 glāzi kvasu.” – tādu pasūtījumu šodien kafejnīcā pieprasīja meitene pie blakusgaldiņa, kura kā termometrs bija cieši iespiedusies savam puisim labajā padusē. Meitene kā meitene, smuka meitene, bet apetīte gan kā mežcirtējam. Tas mani izbrīnīja. Mans pasūtījums bija „nedaudz” plānāks – „Man lūdzu vistu kotletes ar vārītiem kartupeļiem. Pusīti” Porcijas tur lielas, nezinu kā viņa to visu dabūs iekšā. Nesakiet, ka dalīsies ar savu puisi, jo viņš arī veica pasūtījumu. Līdzīgu manējam. Vienīgi vēl dzeramo pieķēra klāt.
Pēc viņas pasūtījuma es nedaudz iegrimu atmiņās. Manā priekšā uzzibsnīja vecs psiholoģiskais tests, kuru aizpildīju pagājušogad. Viens no tā jautājumiem bija: „Kādu mājdzīvnieciņu Tu vēlētos? Kāpēc?”. Es uzrakstīju, ka trusīti. Jo viņš ir mīļš, aizņem maz vietas un maz ēd. Kad tests bija aizpildīts, man izskaidroja, ka mājdzīvnieciņš esot mana sapņu meitene, respektīvi, es vēlos meiteni, kas ir mīļa, aizņem maz vietas un maz ēd. Toreiz es skaļi smējos par šo, bet tagad dzirdot blakus galdiņa meitenes pasūtījumu, sapratu, ka tam testam tomēr sava taisnība vien būs.

Meitenes sapnis

Meitene vēlējās, lai kāds uzraksta grāmatu par viņu. Puisis teica, ka varētu uzrakstīt stāstu par viņu. Meitene teica, ka tas ir viens no viņas sapņiem. Puisis teica, ka var piepildīt viņas sapni. Meitene pasmaidīja. Puisis uzrakstīja stāstu par viņu. Meitenes sapnis beidzot ir īstenots, bet viņa pati to nezin. Puisis tagad nēsā smaidu uz lūpām, jo zin, ka sapņotājas sapnis ir piepildījies, bet sapņotāja vēl joprojām sapņo par to. Puisis viņu nepiecels ar savu stāstu, jo sapņojot viņa izskatās tik skaista.

Tusētāja grafiks

Tieši tā es saucu savu jaunā semestra lekciju grafiku, jo piektdienas man vienmēr ir brīvas, bet pārējās darba dienās nekas ātrāk par 10:15 nesākas. Vēl jo vairāk – ceturtdienās zinību uzsūkšanās plāksteri tiek līmēti tikai no 14:30, tātad tās, visticamāk, būs dienas, kad no rītiem skriešu kardiotreniņus.
Nedaudz bēdīgs esmu, ka šogad nepietiek tikai ar rokām (rakstīšana), smadzenēm (domāšana) un muti,(diskutēšana) bet ir vajadzīgas arī kājas – lekcijas ir izmētātas pa Daugavas abiem krastiem, tāpēc dažkārt sanāk iejusties Kolumba ādā un burot uz jaunām teritorijām.
Priecīgs gan esmu par to, ka man beidzot ir pasniedzēji-vīrieši, kuri savos priekšmetos kā piemērus izmanto, piemēram, BMW rūpnīcu Kaļiņingradā, nevis zeķubikses ar skaistām mežģīnēm no Domina Shopping.
Pirmais iespaids par šo semestri kopumā ir labs. Varētu pat teikt, ka esmu iemīlējies, ja vien nebūtu jau uzgrūsti tie četri (vai pat pieci) studiju darbi. Nāksies shēmot kā atgrūsties.
P.s. Nobeigumā pacienāšu Jūs ar šīs nedēļas 2 spilgtākajiem pasniedzēju citātiem: (vārds vārdā, protams, neatceros, bet doma nemainās)
Ekoloģijas vadīšanā: „Latviju pēta NASA. Līdz mums vairākas reizes ir nākuši drūmākie cikloni, kas draud ar pamatīgiem plūdiem, bet vienmēr apstājušies tieši pie robežas. Tas ir kāds fenomens, ko lielās valstis cenšas izpētīt.”
Starptautiskie ekonomiskie sakari: „Tas, ka SIA „Spilva” pieder dāņiem, vēl nebūtu nekas, bet tas, ka 8% marinēto gurķīšu tiek izaudzēti Indijā, salikti burkās Turcijā un tad Latvijā saštampēti ar „ražots Latvijā” gan ir interesanti.”

Loterijas

*rāda "Zelta drudzi"*

Es: Eu, piedalies Tu ar. Paskaties, var laimēt 20 000 Ls.
Brālis: (smejas) Tur nereāli vinnēt.
Es: Kāpēc nereāli? Tev tikai jāuzmin četrciparu skaitlis, tātad varbūtība ir „10” ceturtajā pakāpē jeb 1 pret 10 000. (neņemot vērā faktu, ka Tavā vietā var sazvanīt kādu citu)
Brālis: Tikai? Tas taču ir nereāli!!!
Es: Nav nereāli, pie tam vari taču uzreiz atskaitīt tādus skaitļus kā 0000, 1111, 2222, 3333...Tādi parasti nekad neizkrīt. Tas riktīgi atvieglo dzīvi.
Brālis: Jā, tātad paliek tikai 9 990 varianti. (smejas)
Es: Zvanīsi?

Brālis nepiezvanīja. Labi, ka tā. Manī tiešām nevajag klausīties, jo loterijās esmu galīgs iesācējs. Mans lielākais naudas laimests līdz šim ir no „Bagātību salas” - 5 Ls. Tas bija vēl pamatskolā, kad loterijas bija mans diētas veids. (starp citu, ļoti efektīva metode. Es nepirku saldumus, bet loterijas biļetes, tādējādi reducējot savus saldumu ieņēmumus par ~90%) Iztērēju gan loterijas biļetēs vismaz 20 Ls, bet kurš tad skaita. Vēlāk skolā mācīja varbūtības teoriju un kopš tās reizes loterijās vairs nepiedalos, pat tajās, kur nav jāmaksā, tikai jāatstāj savi kontakti. (bezmaksas sieru dabūn tikai otrā pele (c))

P.s. Šādus divus apgalvojumus esmu dzirdējis saistībā ar loterijām:
1)Tas, ka Tev iespers zibens ir 10 reizes reālāk nekā tas, ka laimēsi loterijā 1 miljonu.
2)Lielāka iespēja ir nomirt pa ceļam ejot pirkt biļeti, nekā uzvarēt pašā loterijā.

4 santīmu dēļ zaudēta draudzība

Nauda cilvēkiem aptumšo prātus. Šovakar vietējā garāžu kooperatīva sapulcē tika izskatīti vairāki lēmumi, tai skaitā arī manas apakšējās dzīvokļu kaimiņienes iesniegums par 15 Ls kompensācijas piešķiršanu. Rūpīgi izskatot iesniegumu, Vox Populi jeb tautas balss vienbalsīgi teica „Nē”. Sieviete redzot, ka balsotāji nav lēmuši viņai pa prātam uzreiz aizgāja, pirms tam visus nomētājot ar naidpilniem skatieniem, jo īpaši mani. Šaubos, ka tagad vēl tikšu sveicināts. Ja ņem vērā, ka garāžu kooperatīvā ir ~ 450 biedri, tad manai ģimenei viņai labvēlīgs balsojums būtu izmaksājis apmēram 4 santīmus.
Tieši šādas summas dēļ es iespējams esmu zaudējis visus tos „labrīt”, „labdien”, utt. Stulbi.
Tomēr savādāk balsot es nevarēju, šoreiz viņai tiešām nebija taisnība.

They can all get fucked, just stay true to you. (Eminem)

Veselīgs uzturs

Mans un mana brāļa uzturs ir kā diena pret nakti. Viņš ēd normāli (ar „normāli” es domāju „kā vairākums”), bet es veselīgi. Ja brālis brokastis neuzskata par ēdienreizi, tad es pucēju iekšā auzu pārslu putru. Ja pusdienās viņš kuņģa skābi nogalina ar coca- colu, tad es iznīcinu rīsus ar sautētu vistas fileju. Ja bračka uz nakti vēdera bankā nogulda puskilogramu eļļā slīcinātus kartupeļus, tad es tur novietoju 150 gramus biezpienu. Ja viņš ēd dienā 3 reizes, tad es divreiz biežāk. Ja man nereti sāp vēders, tad viņam gandrīz nekad.

Secinājums: Ēst veselīgi vēl nenozīmē būt veselīgam.

Anita

Vēl šorīt atstājot savu sili, es biju visā garumā pārliecināts, ka vakarā Jūs terorizēšu ar saviem sesijas varoņstāstiem, lielīšos par eksāmenos iegūtajām atzīmēm (es tīšām nepieminēju vārdu „labajām”) un ap portatīvo datoru dejojot Uzvarētāja deju, līksmošu par nopelnītajām pāris brīvajām dienām pirms jaunā semestra sākuma. Tomēr nē, šoreiz par skolu nestāstīšu. Šoreiz es Jūs iepazīstināšu ar Anitu, meiteni, kuru šodien satiku.
Anitu es zinu nepilnus 2 gadus. Zinu, ne pazīstu! Es zinu, ka viņa tirgo mobilos telefonus. Es zinu, ka viņa ir agrāk spēlējusi basketbolu. Es zinu, ka viņa ir komunikabla un lieliski prot uzstāties publikas priekšā. Es zinu, ka viņa ir vecāka par mani. Es gaužām maz zinu par Anitu.
Kāpēc tad es par viņu stāstu, ja neko daudz nezinu? Tāpēc, ka viņai ir neaizmirstamas acis. Tās vienmēr ir ģērbušās sēru drānās. Tās vienmēr izskatās noskumušas, pat tad, kad Anita ir priecīga.
Šodien Anita eksāmenā dabūja „9” un iznākot no kabineta viss viņas ķermenis dzirkstīja priekā, izņemot acis. Tās atkal bija noskumušas.
Kāpēc tā?
Es tiešām nezinu. Tas ir Anitas noslēpums un puišiem patīk meitenes ar noslēpumu.