piektdiena, 2010. gada 30. aprīlis

Mans pirmais 32 km skrējiens

Aizņemoties foršā Liepājas Edgara ideju, piedāvāju jums iepazīties ar sava nesen noskrietā pirmā 32 km skrējiena izsaucieniem pa kilometriem.
Es vēl mēnesi atpakaļ vidēji nedēļā skrēju 30 km, tāpēc būtu lieki piebilst, ka vienā reizē noskriet uzreiz visu nedēļas tiesu man bija LIELS pārbaudījums. Bet netaisīsim te drāmu, labāk sākam!

1. km – „Skriesim šodien 32 km. Tas ir kā no Rīgas līdz.. Ai, labāk nedomāt cik tas ir, bet vienkārši skriet.”
2. km – „Gar kapiem skriet ir tik jocīgi. Neviens jau it kā neskatās, bet sajūta tomēr tāda, ka skatās.”
3. km – „Pirmais stāvais kalniņš. Ideāli, uzskriešu sprintu tajā. Rīgas Nordea maratonā man taču būs jāpievārē Vanšu tilts 6 reizes. ”
4. km – „Vismaz šodien suņu šajā galā nav. Prieks arī manā dārziņā.” *pasmaida*
5. km – „Tā, iesildījies esmu – kāpinām tempu.” *sāk skriet ātrāk*
6. km – Dzied - „Man visi radi ārzemēs, es šajā zemē skrējējs viens pats...”
7. km – „Jāsāk dzerstīties!” *iedzer sāļu dzērienu*
8. km – „Re, vēl viens kalniņš. Nekur tu nespruksi!” *uzskrien kalniņā*
9. km – „O, saulīte smaida! Jau tagad paredzu, ka meitenes rīt skolā prasīs vai esmu bijis solārijā.”
10. km – „Kur šodien visi skrējēji palikuši?”
11. km – „Jau trešdaļu esmu noskrējis. *Uzsit sev ar labās rokas dūri 2 reizes pa krūtīm, tā uzmundrinot sevi*
12. km – „Dzert un braukt nedrīkst, bet dzert un skriet – drīkst!” *iedzer sāļu dzērienu*
13. km – „Varbūt šodien noskriet pilno maratonu?”
14. km – „Šitā skrienot, es līdz Ķīnai varētu aizskriet!”
15. km – „Tā, kreisais apakšstilbs paliek smagāks. Nākamreiz vairāk pastaipīšu to pirms skrējiena.”
16. km – „Puse jau noēsta. 32 km nevajadzētu būt lielai problēmai šodien.”
17. km –„ Jāapslapina vēl lūpas ar dzērienu.” *iešķidrinās*
18. km - „Galvenais, lai ceļi nesāk sāpēt!”
19. km – „Nogurums, atšujies!”
20. km – „Nē, maratonu šodien neskriešu! Paliksim pie 32 km.”
21. km – „Pusmaratons! Rīgā man būs jāskrien divtik?” *saskābst*
22. km – „Jauki, tagad smaga ir arī labā kāja. Uz bēdām iedzersim!” *norij pāris malkus sāļu dzēriena*
23. km – „Jāsamazina temps, savādāk līdz galam netikšu” *skrien lēnāk*
24. km – *Patausta ar pirkstiem sausās lūpas*
25. km – „Tik jauki būtu tagad nopeldēties. Mājās noteikti iešu aukstā vannā.”
26. km – „Es teicu – līdz Ķīnai?!!! Labi, ja es tagad līdz mājām vispār tikšu.”
27. km – „Tikai neapstāties! Savādāk atsākt skriet vairs nespēšu. Sasodīts, cik grūti!”
28. km – „Par 1l paku auksta piena es tagad būtu gatavs maksāt vismaz 3 Ls”
29. km – „Man kājas „made in China”? Galīgi vairs neklausa!”
30. km – „Kur man bija prāts, kad pierakstījos uz pilno maratonu?”
31. km – „Pēdējais malks no pudeles izdzerts. Saņemies, vēl tikai nedaudz!”
32. km – „Es esmu varonis! Bet man galva reibst un gribas DZERT!!!”

Pēc 32 km skrējiena atnākot mājās ievēlos virtuvē un pielipu pie ūdens krāna. Izdzēru pāris okeānus. Pēc tam aizvilkos uz istabu un vienkārši apgūlos uz plikas grīdas. Es tā gulēju vismaz 10 minūtes un man bija pavisam ērti. Tad vēlreiz virtuvē „skūpstījos” ar ūdenskrānu. Piedzēries sāku just, ka man salst. Sajūtas līdzīgas kā tad, kad ir gripa. Uzliekot plaukstu uz vēdera, varēju skaitīt kubikus, jo taukus tur sataustīt vairs nevarēja. „Šis skrējiens maniem taukiem bijis īsts Holokausts,” es iesmējos un devos uz istabu, kur gultā bezspēkā izslēdzos uz pāris stundām.

sestdiena, 2010. gada 24. aprīlis

Cēsu pavasaris

Šodien Cēsīs fotogrāfēju skrējējus (puiši lasiet: braucu novākt meiteņu telefona numuru ražu). Skrējiens bija visai padrūms (puiši lasiet: nevienu telefona numuru nedabūju).
Skriešanas sacensībām dotais poētiskais nosaukums - „Cēsu pavasaris” realitātē gan vairāk atgādināja: „Cēsu slapdraņķi”, jo pa zemi nestaigāja īsi svārciņi un no gaisa nekrita pavasarīga putnu čivināšana, bet tā vietā apkārt klejoja ziemīgs vēsums bruņojies ar ūdenspistolēm. Laikam tādēļ es ik pa laikam pie sevis atkārtoju "Tio" saukli - "Vēsi!"
„Mūsdienās tālu var tikt ar dzelzs elkoņiem un gumijas sirdsapziņu” – raksta Remarks „Melnajā obeliskā” un tieši tādos vārdos es vēlētos ietērpt savu šodienas mīļāko fotogrāfiju.

Vēl tik gribētu piebilst, ka 232. un 225. numura īpašnieki nav siāmas dvīņi. Viņi ir sīvākie konkurenti, tāpat tumši blondais puisis uzreiz pa labi no viņiem nav piedzimis ar tādu ģīmi, bet svaigi dabūjis ar elkoni pa vēderu. Un vispār katrs skrējējs tajā bildē ir ievērības cienīgs.

sestdiena, 2010. gada 17. aprīlis

Tā ir mīlestība!



ceturtdiena, 2010. gada 15. aprīlis

Mana balles kleita Nordea Rīgas maratonam

Nezinu gan, ko laika ziņu Māris pareģos, bet, visticamāk, ja 23. maijā būs +20 grādi vai vairāk, tad es varētu uz maratona mēles parādīties šādā kleitā. Tas tā, ja Jūs gadienā tajā dienā tīšām / netīšām ieklīstat atbalstītāju pulkā un nevarat izlemt, kuram sūtīt gaisa skūpstus.

sestdiena, 2010. gada 10. aprīlis

Fotogrāfēšana – vieglākais veids, kā iegūt meiteņu telefona numurus.

Šodien aizbraucu draugam līdzi uz skriešanas sacensībām. Pats neskrēju, bet tā vietā spēlēju karsējmeitenes lomu – stāvēju malā, centos labi izskatīties un ritmiski sitot plaukstas, lellīgā balsī viņu uzmundrināju ar vārdiem: „Sarauj! Tu esi mans varonis!” Vēl es fotografēju. Bildes var apskatīt TE.
Jā, starp citu, ar fotografēšanu es ieteiktu sākt nodarboties ikvienam puisim, kurš nemāk aizrunāties ar meitenēm līdz viņu telefona numuriem. Kāpēc? Jo ar fotoaparāta palīdzību tos numurus iegūt ir pavisam vienkārši – aizej uz skriešanas sacensībām, bildē visas meitenes, kuras tur piedalās un pēc finiša uzreiz nepazūdi. Viņas pašas Tevi uzmeklēs un koķeti smaidot dos savus telefona numurus, lai tik Tu ar viņām sazinātos un nosūtītu bildes. Kur nu vēl vieglāk?

svētdiena, 2010. gada 4. aprīlis

Romeo uzturs pirms maratona

Šoreiz būs raksts iz sērijas „Kas lācītim Romeo pašlaik vēderā?”: Iepazīstināšu Jūs ar maratona „tumšo” pusi jeb izmaiņām manā uzturā, kas radušās saistībā ar gatavošanos Nordea Rīgas maratona 42 km 195m.
1) Ēdu 5 reizes dienā, iepriekšējo 3 reižu vietā, pa mazām porcijām, lai pēc iespējas retāk būtu situācija, kad kuņģis ir vairākas stundas tukšs un tāpēc organisms iebrauc rezervēs. Ja tās rezerves man būtu daudz, tad es par šo nesprēgātu, bet kopš es aktīvāk skrienu, man tās rezerves ir tik pat „daudz” cik Ģirtam Ķesterim mati uz galvas, tāpēc esmu īpaši piesardzīgs. Šāda ēšana gan nav uzskatāma par „tumšu”, bet nepieminēt to nevarēju, jo tā sāku ēst speciāli gatavojoties maratonam.
2) Pēc treniņiem lietoju ~ 40 gr. vīnogu cukuru jeb glikozi samaisītu ar ūdeni. Vīnogu cukuru pērku Stockmann, atpogāju 91 santīmu par vienu paku. Glikoze (100 gr satur 91,5 gr ogļhidrātu) ir ideāls enerģijas avots, turklāt ļoti ātrs. Es to lietoju ne tāpēc, ka pēc treniņiem man ir bezspēks, bet tāpēc, ka savādāk cietīs manas rezerves. Pie tam uz tās pakas pat ir uztetovēta skrienoša meitene, tātad domāts skrējējiem. Zinu, ka ari hanteļu apskāvēji šo mēdz lietot. Viena paka man izdilst ~ 1 mēnesī.
3) Skriet = svīst = pazaudēt sāļus. Organismā sāļi ir tik cik tie ir un ja tu tos vairāk tērē nekā uzņem, tad kaut kad tie arī beigsies, un tad kad tie beigsies, tad beigsies arī skriešana. Es pagājušogad izbaudīju uz saviem ceļiem šo procesu. Neiesaku. Atkopšanās noris vairāku mēnešu garumā. Turklāt klibie meitenēm nepatīk. Mans „prezervatīvs” pret šo kaiti - Active Mineral Light, pirkts veikalā „Gigants”. Pārdevējs, kuram rokas bija kā man kājas pārdeva to paku par 7.50Ls. Jaucu vienu tējkaroti pulvera uz 0,5l ūdens un iemasēju iekšā savā Adidas „Impossible is nothing” pudelē, kuru ņemu līdzi tikai uz 10+ km skrējieniem. Ja naftas cenas pasaulē strauji nemainīsies, tad tā sāļu paka man izies 3 – 4 mēnešos.
4) Kas kopīgs pensionāriem un garo gabalu skrējējiem? Sāpošas locītavas! Lai manu ceļu skrimšļi pēc iespējas ātrāk atjaunotos, es lietoju glikozamīna kapsulas. Tā kā esmu nedaudz pasists arī uz blondīnēm, tad klāt vēl paņēmu blondas omega-3 draudzenes. Paka maksā 13 Ls, izgaist vienā mēnesī.
5) Pēc 20+ km skrējieniem vai sacensībām apēdu 2 stop cramp tabletes, kuras palīdz kāju muskuļus pierunāt Tevi atkal mīlēt. Tabletēs ir daudz magnija, kas samazina noguruma sajūtu muskuļos un veicina to atlabšanu. Tablešu mājiņa maksāja 6,95 Ls. Šaubos, ka pilnībā visi tās iemītnieki kādreiz pametīs mājiņu, jo līdz Rīgas maratonam man iztērēsies apmēram puse, bet pēc tam man tās vairs nebūs vajadzīgas. Tomēr nekad nesaki nekad.
Būtībā es pašlaik jūtos tā, ka visu laiku rītu ripas, bet riskēt tās nelietot es arī neuzdrošinos. Būšu ļoti priecīgs, ja noskriešu Rīgā maratonu zem 4 stundām, tad pārstāšu tik aktīvi skriet garos gabalus un "skriešanas tabletes" vairs nelietošu.
P.s. Es NEKĀDĀ gadījumā neiesaku Jums pirkt/lietot jebko no tā, ko es savā rakstā iekļāvu, mans mērķis bija tikai parādīt, cik „nekaitīgs” ir maratons.