Iedvesma maratonam

Ja mazu bērnu gandrīz vienmēr apēst rīta putru iedvesmo iespēja tikt pie saldumiem, tad mani pilnīgi vienmēr skriet iedvesmo šis video. Vienalga vai ārā ir -20 grādi vai gāž kā ar spaiņiem, man atliek tikai to noskatīties un es jau bez 5 minūtēm esmu skriešanas apavos. Skriešana tiešām man spēj sagādāt baudu!
Maratons - tā ir atkarība. Daudziem tā ir diagnoze, bet man vēl nepiepildīts sapnis. Rīgā pēdējos 3 gadus esmu skrējis pusmaratonu un 90%, ka šogad skriešu atkal. Pusmaratons man liek sajusties dzīvam, kļūt par cilvēku, kurš ir spēcīgs, varošs un mērķtiecīgs, cilvēks, kurš man patīk. Skriešana noteikti spēj mainīt cilvēku dzīves.

Pirms starta: Tev priekšā stāv nenosakāma vecuma kenijietis īsās biksītēs, kas ir gandrīz tik mazas kā stringi, pa labi vairākās nike lupatu kārtās ietinies pusaudzis, pa kreisi nenoskuvies vīrietis džīnās, caurumainā T-kreklā un tenisčībās, bet aizmugurē pensionārs naktskreklā. Startā ir vairāki simti cilvēku, katram ir sava gadu nasta un veselības stāvoklis, katram ir sava noskrieto kilometru bagāža un pieredze, katram ir savs mērķis. Cilvēki ir tik dažādi un tajā pašā laikā vienādi. Visiem ir iespēja uzvarēt. Teorētiski.
Starts: Atskan starta šautenes/taures kliedziens un skrējēju masa kā preču vilciens sāk lēnām uzņemt ātrumu. Skrējēju soļi sit ritmu, kura vokālu papildina atsevišķi izsaucieni „Lai veicas!” un „Tiksimies finišā!”. Atbalstītāji apkārt aplaudē, bet skrējēji galvas nokāruši skatās zem kājām, lai neuzmītu viens otram uz kurpēm. Vienmēr atrodas kāds, kurš skaita maratonista himnu „es-to-varu-es-to-varu”.
Pats skrējiens pusmaratonam un maratonam noteikti stipri atšķiras, tāpēc nespēšu aprakstīt tos notikumus un sajūtas, kas piezogas maratona laikā, tomēr varu padalīties ar saviem novērojumiem, kas ir piefiksēti redzot finišējam citus maratonistus: Sākumā, protams, nāk elite, iesauļotie, kas atgādina Mikelandželo akmens skulptūras, kurām ir noņemts viss liekais. Viņos ir kas dzīvniecisks, pārcilvēcisks. Dīvaini, bet uzvarētāji Latvijas maratonos parasti nav tie, kas priecājas visvairāk par savu rezultātu. Visemocionālākie ir tieši tie, kas skrien savu pirmo maratonu. No viņiem emocijas finišā gāžas kā ūdens no pārplūduša dambja. Viņu sejās ir absolūtas laimes sajūta. Līdzīga kā sievietēm, kad tām parāda viņu tikko piedzimušo bērniņu. Šie cilvēki ir pilnīgi bez spēka un pilnīgi laimīgi. Skaists skats. Tomēr vislielāko apbrīnu izsauc tie skrējēji, kuri burtiski iegāžas, nevis ieskrien finišā. (video 0:56 – 1:00). Viņi saļimst aiz finiša līnijas. Viņiem ir grūti paelpot, kur ne vēl parunāt, bet viņu seja pauž lepnumu par sevi. Šādi skrējēji mani iedvesmo visvairāk un liek noliekt galvu viņu priekšā. Viņi ir traki, bet trakajiem taču pieder pasaule.

P.s. Ja arī Tu vēlies izbaudīt, ko nozīmē skriet starp simtiem citu skrējēju, tad iesaku piedalīties š.g. 23. maijā Nordea Rīgas maratonā. Tev nav obligāti jāskrien pilnais maratons, vari sākt, piemēram, ar minimaratonu (5km). Tomēr ja vēlies kārtīgi izbaudīt garo distanču skrējienu emociju spektru, tad labāk iesaku šos 3 mēnešus regulāri patrenēties un paņemt uz zoba pusmaratonu. Tas ir tā vērts.

Novērtējiet savus tuvākos

-Pūk! – viņš čukstēja.
-Jā, Sivēn?
-Nekas, - teica Sivēns, pieķerdamies Pūka ķepai.
-Es tikai gribēju zināt, vai tu te esi.*

Neaizmirstiet novērtēt savus tuvākos, jo savādāk var pienākt diena, kad nebūs ķepas, kurai pieķerties grūtā brīdī. Samīļojiet viņus, kad tie kļūdās, jo tās nav zāģu skaidas, bet mīlestība, kas dara tos aklus.

*fragments no A. A Milns „Vinnijs Pūks un viņa draugi”.

Mana dāvana meitenēm Valentīndienā. Stāsts par Kārli.

Kārlis jau vairākus gadus meklēja savu īsto un vienīgo. Viņa prasības bija tikai divas un daudzi teiktu, ka visai demokrātiskas: pirmā - sievietei ir jāizskatās pēc sievietes, respektīvi, pie kaimiņa tika sūtītas visas svarcēlājas ar ūsām, kā arī lodgrūdējas ar Hērakla pleciem, un otrā – liktenim, nevis iepazīšanās portāliem, viņus jāsaved kopā. Ja sievietes bez virslūpu pūku rotas un ar sievišķīgu auguma bagāžu bija neskaitāmi daudz, tad liktenis, šķiet, gulēja, jo jaukas blondīnes viņu uz ceļa nekad netaranēja un liftos Kārlis ar daiļā dzimuma pārstāvēm arī nesprūda. Puisis jutās izmisis un izskatījās pavisam sašļucis. Draugi gan centās viņu mierināt, ka labs nāk ar gaidīšanu un viņš būšot tikai ieguvējs, jo gan jau, ka viņa izredzētā visus šos gadus mācās Hārvarda universitātē un tikai tāpēc vēl nav piekāpusi, bet Kārlis tam lāgā neticēja. Viņš vispār reti kam ticēja. Un pats vainīgs, jo tajā liktenīgajā svētdienā, 14. februārī, veiksme varēja pavērst Kārlim savu labo vaigu, ja vien viņš būtu savlaicīgi izdarījis visus mājasdarbus.

Tā bija Valentīndiena. Todien ārā kā ar dzelzs rīvi miesās griezās sals, ziema sedzās zem bieza sniega ādas kažoka, bet debess televizorā rādija vienīgi garlaicīgi zilās krāsas kanālu, pat sniedziņu nevarēja saskatīt. Kārlis tik tikko bija izkāpis no autobusa Rīgā pie Zinātņu akadēmijas, lai pa gājēju kurpju izgrauzto lokano taciņu virzītos uz tirgus pusi. Vasarā tik viegli caurejamais celiņš tagad vairs nebija tik viegli iekarojams, tas biezās sniega segas dēļ atgādināja diabētiķa sašaurināto artēriju, pa kuru no autobusa izkāpušie asins ķermenīši ar grūtībām spēja plūst uz priekšu. Pa mazam pie vainas varēja saukt arī mezolīta laikmetā dzimušos onkuļus un tantes, kuri karavānas priekšpusē kavēja pagastu, pirms katra manevra, vispirms, septiņas reizes nomērot un tikai tad griežot sniega segu ar saviem īsajiem soļiem. Kārlis vairākas reizes gribēja veikt apdzīšanu, bet tas nebija kulturāli iespējams, jo artērija sastāvēja tikai no vienas braukšanas joslas. To redzot, viņš pie sevis skaļi pukojās, domādams, ka ar vārdiem spēs palielināt priekšā bremzējošo ātrumu par dažiem mezgliem, bet veltīgi. Nekas krasi nemainījās. Visbeidzot, puiša pacietības balons pārsprāga - Kārlis ar asu kustību spēra soli pa kreisi, lai ielēktu sniega kupenā un tālāk bristu pa to, bet par brīnumu viņam kupena iekliedzās: „Au, skaties, kur sper kāju!” – Tā nebija kupena, bet apmēram 170 cm gara simpātiska brunete ar smalkiem vaigu kauliem, pilnīgām lūpām un pavisam mazītiņu dzimumzīmīti pie kreisās acs. Izrādās, ka Kārlis nebija vienīgais bridējs šajos platuma grādos.

„Piedod, es neparādīju kreiso pagriezienu un nepaskatījos atpakaļskata spogulītī. Mana vaina. Būsi dzīvotāja?” – ar Kārļa muti runāja pati nopietnība. Viņš jutās neveikli. „Ja vien tu netaisies izdarīt vēl kādu kontrolspērienu” – no sievietes vārdiem vēdīja nedaudz žults, tomēr viņa neizskatījās ļauna. Viņa pieliecās, lai notīrītu savas kurpes. „Kā jau teicu, mana vaina. Rakstam saskaņoto?” – Kārlis darīja to, ko parasti, kad bija iekāpis slikti smakojošās situācijās – centās visu pārvērst jokā. „Būs jau labi, tu pamanījies noskrāpēt tikai nedaudz vienu no maniem riteņa diskiem,” – to sakot viņa skatījās uz savām glamūrīgajām kurpītēm kādas ir katrai īstai lēdijai. „Labi, ka neesi Hammers,” – sieviete smejoties pavēra skatienu pret Kārli, kurš to dzirdot, arī sāka smieties. „Klau, starp citu, varbūt tomēr no tevis ir arī kāda jēga. Kur ir Mārstaļu iela?” – tīra interese plūda pār daiļavas lūpām. Kārlis apmulsa. „Em, nezināšu gan. Diemžēl esmu ielu analfabēts. Zinu tikai divas ielas – uz kuras es dzīvoju un tā tur.. Nē, vispār zinu tikai vienu ielu,” – puiša vaigos uzdīga pāris sārtas zemenes, viņš nosarka. „Tad nekā. Meklēšu sev citu, gudrāku pavadoni. Nemācījos jau ASV, lai tagad sasietos te, Latvijā, ar pirmo virsūkāpēju. Visu labu,” – meitene piecēlās stāvus un veiklā solī sāka brist pa kupenu pauguriem. Kārlis bija mēms. Viņš spēja tikai visu to, ko statujas – stāvēt nekustīgi. Viņš stāvēja un stāvēja. Sieviete pa to laiku izkusa apvārsnī. Vārds „ASV” bija izsitis viņu no sliedēm jeb šajā gadījumā – no kupenas. Tikai pēc vairākām minūtēm, viņš apjauta, ka tā sieviete, kuras vārdu viņš tā arī neuzzināja, iespējams, bija tā īstā un vienīgā. Viņa labi izskatījās un te noteikti varēja sajust likteņa rokas mērķtiecīgo grūdienu. Pie tam viņa teica, ka ir izglītojusies ASV un Harvarda jau atrodas ASV. Protams, tur ir daudz skolas, bet vai nav vienalga, viņa taču bija arī jautra. „Sasodīts!” - Kārlis sarūga. Viņš visus šos gadus bija domājis tikai par savām prasībām, bet bija aizmirsis to, ka arī viņa izredzētajai būs savas prasības.

Es šovakar atkal skrēju!

Es šovakar atkal skrēju. Graciozi kā tāds pāvs, lēni un izjusti ar baudu lidinājos pār vizuļojoši balto ziemas paklāju. Kājas pašas cēlās uz augšu, vieglas kā pūkas tās mani pārcēla pār visām ledus brillēm un kupenu barjerām. Es šovakar atkal skrēju. Blondīne man smaidīja, viņas suns norēja, bet blakus stāvošās gājēju ceļu lampas aplēja ar mākslīgu gaismu. Gaiss bija dzestrs un patīkams, bet vējiņš draudzīgs un laipns. Es šovakar atkal skrēju. Ar gardu muti noēdu tos 7 km sniega maizes, saģērbies kā Kenijs no Dienvidparka. Es šovakar atkal skrēju!

Meitene pie blakus galdiņa

„Man lūdzu ceptu lasi krējuma mērcē ar frī, kartupeļu pankūkas ar lasi, vienu soļanku ar trīs maizes šķēlēm, ogu desertu un 0,5 glāzi kvasu.” – tādu pasūtījumu šodien kafejnīcā pieprasīja meitene pie blakusgaldiņa, kura kā termometrs bija cieši iespiedusies savam puisim labajā padusē. Meitene kā meitene, smuka meitene, bet apetīte gan kā mežcirtējam. Tas mani izbrīnīja. Mans pasūtījums bija „nedaudz” plānāks – „Man lūdzu vistu kotletes ar vārītiem kartupeļiem. Pusīti” Porcijas tur lielas, nezinu kā viņa to visu dabūs iekšā. Nesakiet, ka dalīsies ar savu puisi, jo viņš arī veica pasūtījumu. Līdzīgu manējam. Vienīgi vēl dzeramo pieķēra klāt.
Pēc viņas pasūtījuma es nedaudz iegrimu atmiņās. Manā priekšā uzzibsnīja vecs psiholoģiskais tests, kuru aizpildīju pagājušogad. Viens no tā jautājumiem bija: „Kādu mājdzīvnieciņu Tu vēlētos? Kāpēc?”. Es uzrakstīju, ka trusīti. Jo viņš ir mīļš, aizņem maz vietas un maz ēd. Kad tests bija aizpildīts, man izskaidroja, ka mājdzīvnieciņš esot mana sapņu meitene, respektīvi, es vēlos meiteni, kas ir mīļa, aizņem maz vietas un maz ēd. Toreiz es skaļi smējos par šo, bet tagad dzirdot blakus galdiņa meitenes pasūtījumu, sapratu, ka tam testam tomēr sava taisnība vien būs.

Meitenes sapnis

Meitene vēlējās, lai kāds uzraksta grāmatu par viņu. Puisis teica, ka varētu uzrakstīt stāstu par viņu. Meitene teica, ka tas ir viens no viņas sapņiem. Puisis teica, ka var piepildīt viņas sapni. Meitene pasmaidīja. Puisis uzrakstīja stāstu par viņu. Meitenes sapnis beidzot ir īstenots, bet viņa pati to nezin. Puisis tagad nēsā smaidu uz lūpām, jo zin, ka sapņotājas sapnis ir piepildījies, bet sapņotāja vēl joprojām sapņo par to. Puisis viņu nepiecels ar savu stāstu, jo sapņojot viņa izskatās tik skaista.

Tusētāja grafiks

Tieši tā es saucu savu jaunā semestra lekciju grafiku, jo piektdienas man vienmēr ir brīvas, bet pārējās darba dienās nekas ātrāk par 10:15 nesākas. Vēl jo vairāk – ceturtdienās zinību uzsūkšanās plāksteri tiek līmēti tikai no 14:30, tātad tās, visticamāk, būs dienas, kad no rītiem skriešu kardiotreniņus.
Nedaudz bēdīgs esmu, ka šogad nepietiek tikai ar rokām (rakstīšana), smadzenēm (domāšana) un muti,(diskutēšana) bet ir vajadzīgas arī kājas – lekcijas ir izmētātas pa Daugavas abiem krastiem, tāpēc dažkārt sanāk iejusties Kolumba ādā un burot uz jaunām teritorijām.
Priecīgs gan esmu par to, ka man beidzot ir pasniedzēji-vīrieši, kuri savos priekšmetos kā piemērus izmanto, piemēram, BMW rūpnīcu Kaļiņingradā, nevis zeķubikses ar skaistām mežģīnēm no Domina Shopping.
Pirmais iespaids par šo semestri kopumā ir labs. Varētu pat teikt, ka esmu iemīlējies, ja vien nebūtu jau uzgrūsti tie četri (vai pat pieci) studiju darbi. Nāksies shēmot kā atgrūsties.
P.s. Nobeigumā pacienāšu Jūs ar šīs nedēļas 2 spilgtākajiem pasniedzēju citātiem: (vārds vārdā, protams, neatceros, bet doma nemainās)
Ekoloģijas vadīšanā: „Latviju pēta NASA. Līdz mums vairākas reizes ir nākuši drūmākie cikloni, kas draud ar pamatīgiem plūdiem, bet vienmēr apstājušies tieši pie robežas. Tas ir kāds fenomens, ko lielās valstis cenšas izpētīt.”
Starptautiskie ekonomiskie sakari: „Tas, ka SIA „Spilva” pieder dāņiem, vēl nebūtu nekas, bet tas, ka 8% marinēto gurķīšu tiek izaudzēti Indijā, salikti burkās Turcijā un tad Latvijā saštampēti ar „ražots Latvijā” gan ir interesanti.”