piektdiena, 2010. gada 12. februāris

Mana dāvana meitenēm Valentīndienā. Stāsts par Kārli.

Kārlis jau vairākus gadus meklēja savu īsto un vienīgo. Viņa prasības bija tikai divas un daudzi teiktu, ka visai demokrātiskas: pirmā - sievietei ir jāizskatās pēc sievietes, respektīvi, pie kaimiņa tika sūtītas visas svarcēlājas ar ūsām, kā arī lodgrūdējas ar Hērakla pleciem, un otrā – liktenim, nevis iepazīšanās portāliem, viņus jāsaved kopā. Ja sievietes bez virslūpu pūku rotas un ar sievišķīgu auguma bagāžu bija neskaitāmi daudz, tad liktenis, šķiet, gulēja, jo jaukas blondīnes viņu uz ceļa nekad netaranēja un liftos Kārlis ar daiļā dzimuma pārstāvēm arī nesprūda. Puisis jutās izmisis un izskatījās pavisam sašļucis. Draugi gan centās viņu mierināt, ka labs nāk ar gaidīšanu un viņš būšot tikai ieguvējs, jo gan jau, ka viņa izredzētā visus šos gadus mācās Hārvarda universitātē un tikai tāpēc vēl nav piekāpusi, bet Kārlis tam lāgā neticēja. Viņš vispār reti kam ticēja. Un pats vainīgs, jo tajā liktenīgajā svētdienā, 14. februārī, veiksme varēja pavērst Kārlim savu labo vaigu, ja vien viņš būtu savlaicīgi izdarījis visus mājasdarbus.

Tā bija Valentīndiena. Todien ārā kā ar dzelzs rīvi miesās griezās sals, ziema sedzās zem bieza sniega ādas kažoka, bet debess televizorā rādija vienīgi garlaicīgi zilās krāsas kanālu, pat sniedziņu nevarēja saskatīt. Kārlis tik tikko bija izkāpis no autobusa Rīgā pie Zinātņu akadēmijas, lai pa gājēju kurpju izgrauzto lokano taciņu virzītos uz tirgus pusi. Vasarā tik viegli caurejamais celiņš tagad vairs nebija tik viegli iekarojams, tas biezās sniega segas dēļ atgādināja diabētiķa sašaurināto artēriju, pa kuru no autobusa izkāpušie asins ķermenīši ar grūtībām spēja plūst uz priekšu. Pa mazam pie vainas varēja saukt arī mezolīta laikmetā dzimušos onkuļus un tantes, kuri karavānas priekšpusē kavēja pagastu, pirms katra manevra, vispirms, septiņas reizes nomērot un tikai tad griežot sniega segu ar saviem īsajiem soļiem. Kārlis vairākas reizes gribēja veikt apdzīšanu, bet tas nebija kulturāli iespējams, jo artērija sastāvēja tikai no vienas braukšanas joslas. To redzot, viņš pie sevis skaļi pukojās, domādams, ka ar vārdiem spēs palielināt priekšā bremzējošo ātrumu par dažiem mezgliem, bet veltīgi. Nekas krasi nemainījās. Visbeidzot, puiša pacietības balons pārsprāga - Kārlis ar asu kustību spēra soli pa kreisi, lai ielēktu sniega kupenā un tālāk bristu pa to, bet par brīnumu viņam kupena iekliedzās: „Au, skaties, kur sper kāju!” – Tā nebija kupena, bet apmēram 170 cm gara simpātiska brunete ar smalkiem vaigu kauliem, pilnīgām lūpām un pavisam mazītiņu dzimumzīmīti pie kreisās acs. Izrādās, ka Kārlis nebija vienīgais bridējs šajos platuma grādos.

„Piedod, es neparādīju kreiso pagriezienu un nepaskatījos atpakaļskata spogulītī. Mana vaina. Būsi dzīvotāja?” – ar Kārļa muti runāja pati nopietnība. Viņš jutās neveikli. „Ja vien tu netaisies izdarīt vēl kādu kontrolspērienu” – no sievietes vārdiem vēdīja nedaudz žults, tomēr viņa neizskatījās ļauna. Viņa pieliecās, lai notīrītu savas kurpes. „Kā jau teicu, mana vaina. Rakstam saskaņoto?” – Kārlis darīja to, ko parasti, kad bija iekāpis slikti smakojošās situācijās – centās visu pārvērst jokā. „Būs jau labi, tu pamanījies noskrāpēt tikai nedaudz vienu no maniem riteņa diskiem,” – to sakot viņa skatījās uz savām glamūrīgajām kurpītēm kādas ir katrai īstai lēdijai. „Labi, ka neesi Hammers,” – sieviete smejoties pavēra skatienu pret Kārli, kurš to dzirdot, arī sāka smieties. „Klau, starp citu, varbūt tomēr no tevis ir arī kāda jēga. Kur ir Mārstaļu iela?” – tīra interese plūda pār daiļavas lūpām. Kārlis apmulsa. „Em, nezināšu gan. Diemžēl esmu ielu analfabēts. Zinu tikai divas ielas – uz kuras es dzīvoju un tā tur.. Nē, vispār zinu tikai vienu ielu,” – puiša vaigos uzdīga pāris sārtas zemenes, viņš nosarka. „Tad nekā. Meklēšu sev citu, gudrāku pavadoni. Nemācījos jau ASV, lai tagad sasietos te, Latvijā, ar pirmo virsūkāpēju. Visu labu,” – meitene piecēlās stāvus un veiklā solī sāka brist pa kupenu pauguriem. Kārlis bija mēms. Viņš spēja tikai visu to, ko statujas – stāvēt nekustīgi. Viņš stāvēja un stāvēja. Sieviete pa to laiku izkusa apvārsnī. Vārds „ASV” bija izsitis viņu no sliedēm jeb šajā gadījumā – no kupenas. Tikai pēc vairākām minūtēm, viņš apjauta, ka tā sieviete, kuras vārdu viņš tā arī neuzzināja, iespējams, bija tā īstā un vienīgā. Viņa labi izskatījās un te noteikti varēja sajust likteņa rokas mērķtiecīgo grūdienu. Pie tam viņa teica, ka ir izglītojusies ASV un Harvarda jau atrodas ASV. Protams, tur ir daudz skolas, bet vai nav vienalga, viņa taču bija arī jautra. „Sasodīts!” - Kārlis sarūga. Viņš visus šos gadus bija domājis tikai par savām prasībām, bet bija aizmirsis to, ka arī viņa izredzētajai būs savas prasības.

8 komentāri:

LeTigerGirl teica...

wow. tik daudz visādu epitetu.. īpaš` iepatikās tas par asinsķermenīšiem : ]
kā tu to visu spēj izdomāt? : D

Romeo teica...

Tie epiteti atrod mani, nevis es viņus. Man tikai atliek tā pavairāk pavazāties pa āru, lai viņiem būtu vieglāk mani atrast =)
Prieks, ka patika.

Krabe teica...

Man patīk, kā tu spēj garīgi pabarot ar saviem rakstiem. Iedvesma neatrod kuru katru, tikai tos, kuri to prot izmantot. :) he.

Romeo teica...

Nu tu man sasmērēji cukuru ausīs, bet, protams, patīkami. :)

Krabe teica...

ai, tu tikai saki, ka par daudz laba. es taču tevi nepazīstu, vnk patīkami lasīt. tev sanāk! ;)

Romeo teica...

Šoreiz nelikšu padenes tavam viedoklim - esmu tak ieinteresētā persona :)

Anonīms teica...

mmm, laikam jau šis teksts ir iedvesmas avots, nevis patiess stāsts. Bet tam jau laikam nav nozīmes - jo tas ir tik reālistisks un pat pamācošs, ka beigās bija patiešām žēl šī Kārļa, kurš tik ļoti paļāvās uz likteni, ka tajā pašā vienīgajā reizē to spēja nopūdelēt, jo nebija sagatavojies. Tas tikai pierāda, ka liktens ir labvēlīgs tikai tad, kad Tu pats maksimāli visu izdari, lai spētu pieņemt likteņa pasviesto iespēju!

Romeo teica...

Anonīms, eksāmens nolikts. Vari dot ieskaišu grāmatiņu ;)