pirmdiena, 2010. gada 15. februāris

Iedvesma maratonam



Ja mazu bērnu gandrīz vienmēr apēst rīta putru iedvesmo iespēja tikt pie saldumiem, tad mani pilnīgi vienmēr skriet iedvesmo šis video. Vienalga vai ārā ir -20 grādi vai gāž kā ar spaiņiem, man atliek tikai to noskatīties un es jau bez 5 minūtēm esmu skriešanas apavos. Skriešana tiešām man spēj sagādāt baudu!
Maratons - tā ir atkarība. Daudziem tā ir diagnoze, bet man vēl nepiepildīts sapnis. Rīgā pēdējos 3 gadus esmu skrējis pusmaratonu un 90%, ka šogad skriešu atkal. Pusmaratons man liek sajusties dzīvam, kļūt par cilvēku, kurš ir spēcīgs, varošs un mērķtiecīgs, cilvēks, kurš man patīk. Skriešana noteikti spēj mainīt cilvēku dzīves.

Pirms starta: Tev priekšā stāv nenosakāma vecuma kenijietis īsās biksītēs, kas ir gandrīz tik mazas kā stringi, pa labi vairākās nike lupatu kārtās ietinies pusaudzis, pa kreisi nenoskuvies vīrietis džīnās, caurumainā T-kreklā un tenisčībās, bet aizmugurē pensionārs naktskreklā. Startā ir vairāki simti cilvēku, katram ir sava gadu nasta un veselības stāvoklis, katram ir sava noskrieto kilometru bagāža un pieredze, katram ir savs mērķis. Cilvēki ir tik dažādi un tajā pašā laikā vienādi. Visiem ir iespēja uzvarēt. Teorētiski.
Starts: Atskan starta šautenes/taures kliedziens un skrējēju masa kā preču vilciens sāk lēnām uzņemt ātrumu. Skrējēju soļi sit ritmu, kura vokālu papildina atsevišķi izsaucieni „Lai veicas!” un „Tiksimies finišā!”. Atbalstītāji apkārt aplaudē, bet skrējēji galvas nokāruši skatās zem kājām, lai neuzmītu viens otram uz kurpēm. Vienmēr atrodas kāds, kurš skaita maratonista himnu „es-to-varu-es-to-varu”.
Pats skrējiens pusmaratonam un maratonam noteikti stipri atšķiras, tāpēc nespēšu aprakstīt tos notikumus un sajūtas, kas piezogas maratona laikā, tomēr varu padalīties ar saviem novērojumiem, kas ir piefiksēti redzot finišējam citus maratonistus: Sākumā, protams, nāk elite, iesauļotie, kas atgādina Mikelandželo akmens skulptūras, kurām ir noņemts viss liekais. Viņos ir kas dzīvniecisks, pārcilvēcisks. Dīvaini, bet uzvarētāji Latvijas maratonos parasti nav tie, kas priecājas visvairāk par savu rezultātu. Visemocionālākie ir tieši tie, kas skrien savu pirmo maratonu. No viņiem emocijas finišā gāžas kā ūdens no pārplūduša dambja. Viņu sejās ir absolūtas laimes sajūta. Līdzīga kā sievietēm, kad tām parāda viņu tikko piedzimušo bērniņu. Šie cilvēki ir pilnīgi bez spēka un pilnīgi laimīgi. Skaists skats. Tomēr vislielāko apbrīnu izsauc tie skrējēji, kuri burtiski iegāžas, nevis ieskrien finišā. (video 0:56 – 1:00). Viņi saļimst aiz finiša līnijas. Viņiem ir grūti paelpot, kur ne vēl parunāt, bet viņu seja pauž lepnumu par sevi. Šādi skrējēji mani iedvesmo visvairāk un liek noliekt galvu viņu priekšā. Viņi ir traki, bet trakajiem taču pieder pasaule.

P.s. Ja arī Tu vēlies izbaudīt, ko nozīmē skriet starp simtiem citu skrējēju, tad iesaku piedalīties š.g. 23. maijā Nordea Rīgas maratonā. Tev nav obligāti jāskrien pilnais maratons, vari sākt, piemēram, ar minimaratonu (5km). Tomēr ja vēlies kārtīgi izbaudīt garo distanču skrējienu emociju spektru, tad labāk iesaku šos 3 mēnešus regulāri patrenēties un paņemt uz zoba pusmaratonu. Tas ir tā vērts.

0 komentāri: