Kā vienmēr par vēlu.

Vakars, liels un varens, apskāvis mūsu augumus, nedaudz saldēja. Pilsētas elpa skaņi vēdīja pēc izplūdes gāzēm un vieglām promilēm. Viņa gāja man blakus ar saviem īsajiem, vieglajiem soļu slīdējumiem un lēja maģisku vizmu zem spulgajām laternu gaismām. Mana roka kā glābšanas peldriņķis bija cieši apsedzis viņas atlaidenos plecus, bet skatiens – pielipis meitenes aprikožu vaigiem. Klusums.
„Muļķīt, neskaties uz mani tik daudz. Savādāk vēl iemīlēsies,” viņa pamācīja, bet bija jau par vēlu. Kā vienmēr par vēlu.

Rīgas Satiksmes jaunā sodu sistēma.

Jo vairāk es braucu pa Rīgu, jo vairāk man liekas, ka Rīgas Satiksmei patīk mūs visus ik pa laikam „iepriecināt” ar visādiem jauniem einšteinojumiem. Piemēram, šodien pat iepazinos ar viņu jauno sodu sistēmu, kura jāsaka, ka ir visai skarba.
Tātad, nedaudz attinam filmu atpakaļ uz pulksten 12:xx.
Es atrodos 4. tramvajā, otrajā vagonā pie aizmugurējām durvīm. Braucam uz Pārdaugavu. Tramvaja kuņģis ir pustukšs. Viņš apstājas starp Slokas ielu un A. Grīna bulvāri. Durvis atveras un pa tām iekāpj kontrole. Ne vairs tās kartona tantes, kas krāj naudu dekoderim, šoreiz riktīgi Rīgas Centrāltirgus miesnieki – neskuvušies vīri ar tēraudcietām sejām. Es izvelku personalizēto mēnešbiļeti, mani akceptē par labu esam. Pārējie dara tāpat, izņemot kādu vīrieti, kurš pagriež muguru pret kontroli un ar acīm pielīp pie loga.
Kontrolieris: Biļetīti.
Vīrietis: (nekādas reakcijas)
Kontrolieris: Biļetīti!
Vīrietis: Nav.
Kontrolieris: Būs jāmaksā sods.
Vīrietis: Nav.
Kontrolieris: Vismaz pameklējiet.
Vīrietis: (nekādas reakcijas)
Atveras durvis, bet bezbiļetnieks ārā nekāpj. Kontrole viņam „palīdz” izkāpt, viegli pagrūžot mugurā (tiešām viegli, hokejā 2 minūtes par tādu grūdienu nedotu). Vīrietis paliek tramīgs, uzmet žiglu skatienu pa kreisi, bet saprot, ka tur nebūs tā labākā vieta, lai bēgtu, jo citi no kontroles jau tur priekšā ar savām „otrajām pusītēm”. Vīrietis izvēlas skriet pa labi. Kontrole viņu saķer aiz rokas. Mana tramvaja durvis aizveras un sākas kustība. Kustība turpinās arī ārā - vīrietis pagrūž kontrolieri. Aiziet gaiļu cīņas: kontrolieris viņu nogāž zemē. Turpinājumā asas vārdu (precīzāk laikam būtu teikt kāju) pārmaiņas - vīrietis guļot uz zemes, izdara sitienu ar kāju kontrolierim, kontrolieris atmaksā ar procentiem. Pārējā kontrole nāk palīgā. Tālāk neko nevar redzēt, jo tramvajs mani aizved prom no gladiatoru arēnas.
Happy End!

Kur Romeo skrien? (FOTO)

Šodien ārā ir labs laiks, daba pilnīgi mirdz, tāpēc nedaudz pastāstīšu par savu apkārtni. Ja Jūs apskatītos manus treniņus, tad ievērotu, ka viena no populārākajām distancēm ir 4,7 km gara. Uzreiz jāsaka - tam nav nekāds sakars ar to, ka Apinītim gaišajam ir 4,7 promiles, tik garš vienkārši ir mans mīļākais skriešanas aplis. Un šodien es Jūs ar viņu iepazīstināšu.

Izskrienot no mājas, man priekšā paveras ietiepīgi taisns ceļš. Skaists ceļš. Pieredzējuši vīri saka, ka pirmo kilometru vajag skriet lēnām un mana šī pirmā taisne kā tieši ir 1 km gara. Pie tam cilvēku tur gandrīz nekad nav (nesaprotu, kāpēc tieši šoreiz tur uzradās tas Breds Pits), jo tas ceļš ved uz biezo rajonu, kur visi kā minimums brauc ar BMW X5 un kājas nekad neizmanto. Pa šo taisni es velkos kā gliemezis.

Pēc iesildošās 1. km taisnes nāk 90 grādu pagrieziens pa kreisi (pagriežoties var redzēt šādu skatu), kur paskrienot 50 metrus uz priekšu, es liecos pa labi.
Redzat to balto māju, labajā pusē? Tieši pie tās mājas beidzās asfalts un tieši tajā mājā dzīvoja vietējā ciema deputāts, kad to asfaltu lēja. Kāda sagadīšanās!

Pagriežoties pa labi, sākas pirmā bīstamā zona. Nezinu kāpēc, bet ja es ziemā krītu, tad krītu tieši šajā vietā. Vismaz 80% no visiem dibena piezemējumiem ir ierakstījušies tieši šeit. Iespējams, ka tas saistīts ar ātruma kāpināšanu pēc iesildošā kilometra, bet citādādāk – mistika.
Galā griežos pa kreisi.

Pagriežoties pa kreisi, var redzēt šādu pasakainu ceļu. Šīs taisnes galā dzīvo mans draugs, kuru šad tad skrienot satieku (apmaināmies ar rokasspiedieniem). Viņš ir baigais dēļu pavēlnieks, māk pārākos trikus ar skeitu un snowbordu. Vienmēr esmu skatījies uz tiem ar vaļēju muti, jo pats pat palekties ar dēli nemāku.
Esot ceļa galā, es vienlaicīgi esmu arī šī apļa vistālākajā punktā no savām mājām. Ja skrējiena laikā sāk stipri līt vai gāzt krusa, tad gandrīz vienmēr startē tieši tur. (Mērfija likums?)

Un tad seko mana mīļākā daļa, skrējiens meža aizā. Es šo vietu saucu par zooloģisko dārzu, jo bieži vien te satieku meža zvērus: stirnas, lapsas un zaķus. Ja šie dzīvnieki prastu runāt, viņi Jums noteikti pastāstītu, ka es skrienot cauri mežam mēdzu pusbalsī dziedāt. (es – bez komentāriem, runājiet ar manu advokātu). Bet tā šeit gandrīz nekad nekas nenotiek, vienīgi dažkārt skrienot pa tumsu, var redzēt kā nezināmas izcelsmes vīri sper mežā kokus un vēl vienu reizi es neapzināti iztraucēju diviem taisīt trešo. Savādāk – kapa klusums.
„Paradīzes” galā ir vietējiem ļoti labi zināma ceļu policijas ligzdošanas vieta. Viņi tur slēpjas aiz baltās ceļazīmes, kas norāda uz pilsētas sākumu un gaida mašīnas, kuras nemāk braukt lēnāk par 70 km/h.

Izskrienot no meža, nonāku uz lielās šosejas, kur jābūt īpaši uzmanīgam (kāds es arī esmu. Bombonga par to būs?), lai nekļūtu par kāda autovadītāja priekšēja stikla dekoru. Tieši tāpēc vienmēr izvēlos ceļa kreiso pusi. Tā drošāk! Labajā pusē toties Jūs varat redzēt siltumtrubas, uz kurām vasarā bieži vien sēž malaļetkas un ar mutēm iznīcina cigaretes. Pagājušovasar pat viena mani apvainoja par „krasavčiku”. Ja es mācētu krievu valodu un saprastu, ko viņa teica, tad noteikti pretī izšautu arī kādu stingrāku vārdu.

Noskrienot no šosejas, lielceļa „bieds” iebrien civilizācijā. Te jau cilvēku ir daudz vairāk. Vienmēr kāds suns mani aprej vai veca tante uzmet ļaunu aci. Galīgi nesimpatizē šī vieta.
Vienīgais skaistums - vienā no tām mājām, kas redzamas labajā pusē, dzīvo kāda ļoti daiļa meitene. Krieviete ar īpaši pievilcīgu aizmugurējo bamperi. Nekad ar viņu neesmu runājis, vienīgi pāris reizes sasmaidījies.
Taisnes galā griežos pa kreisi.

Un te mēs nonākam arī pie beigu posma. Šis gabals manī izraisa smaidu, jo 600m garā posmā te ir 3 autobusa pieturas. Un pat tad vēl nereti uzrodas kāds, kam vajag speciāli pieturēt starp kādām no tām pieturām. (viņiem vajag nevis pieturēt, bet atņemt tās TV pultis. Staigājiet, tauta!!!)
Finišā, protams, es mēdzu skriet arī ātrāk. Pazīstami brunči taču tur dzīvo, paši saprotiet.

Satelīts to visu varētu redzēt apmēram šādi:

Lūk, tāds ir mans mīļākais skriešanas aplis. Ja arī kāds no Jums izdomā tādā pašā veidā pastāstīt par savu iezīmēto (es domāju ieskrieto, nevis apčurāto) zonu, tad es to neuzskatīšu par plaģiātismu, bet interesantu lasāmvielu.
Jauku dienu!

*lai kāds vēl neapvainojas, tad tas gliemis ir ņemts no šejienes. Pārējie, domāju, ka sapratīs.

Romeo skries Rīgā pilno maratonu - 42 km 195m

J: Kāpēc nenāc uz basketbola treniņiem?
Es: Skrienu pa vakariem, trenējos Nordea Rīgas maratonam.
J: Da noskriesi pusmaratonu arī bez treniņiem, tev jau tas viegli.
Es: Kurš teica, ka es skriešu pusmaratonu?
J: Tu! A, ko? Skriesi maratonu? (viltīgs smaids)
Es: Jā, skriešu maratonu.
J: Tu esi traks!

Tieši šodien „trakais” pierakstījās Nordea Rīgas maratona pilnajai distancei un tieši šodien viņš kā Tālavas taurētājs sāka to visiem bazūnēt apkārt, lai vairs nebūtu atpakaļceļa. Priecājieties, tagad ir pienākusi Jūsu kārta klausīties.
Kāpēc izlēmu par labu maratonam? Īsais variants: Nesāp ceļi. Garais variants: Jo pagājušā gada Rīgas pusmaratona personisko rekordu šogad neizskatās, ka pārkodīšu un tādā gadījumā pusmaratons mani vairs nevilina. Pie tam mans brālis, kurš vispār netrenējas un nodarbojas tikai ar lielās-karotes-bildingu, var to noskriet. Nevar būt, ka mums jāspēlē vienā līgā.
Runājot par mērķiem, to ir trīs, sadalīju pat pēc svarīguma pakāpes:
Pirmais, vissvarīgākais, neatkārtot to, ko izdarīja tas nabaga puisis leģendā, skrienot maratonu uz Atēnām, respektīvi – nenomirt.
Otrs mērķis, vienkārši svarīgs, noskriet līdz galam. Ar ievelšanos, ierāpošanu finišā, vienalga kā, galvenais, ka netieku diskvalificēts un šķērsoju gala finiša līniju.
Un trešais, kurš vairs nav obligāts, tomēr manai vīrietībai būtisks – paskriet zem 4 stundām. Par pārējo jau var tirgoties. Esmu elastīgs kā pieprasījuma līkne.

Blogeris

„Meklējam blogeri, kam garšo picas. Ja tu mīli picas un tev patīk rakstīt. Tad tu varētu būt tieši tas ko meklējam. Tas, ko gaidām no tevis ir CV un eseja par to, kāpēc tu mīli picu un kāpēc tu vēlētos blogot par picām,” – šādu sludinājumu es pirms apmēram mēneša uzgāju ss.lv.
Toreiz manī iedegās tas jaunieša maksimālisms, kuram vajag būt visur un uzreiz: Es nekavējoties piesēdos pie baltas A4 lapas un skatoties baltajos grieztu mākoņos sāku perēt eseju, kurā atzīstos picām mīlestībā.

Lūk, mazs fragments no manas iesūtītās esejas „Kāpēc es mīlu picas?”:

„Picas nav izlutinātas princeses, kuras satiekas tikai ar izredzētajiem, tās drīzāk ir labākie draugi, kuri ir klāt pēc īsa telefona zvana un ir gatavi pavadīt ar Tevi visu vakaru, lai tikai Tu sajustos labāk. Tām ir vienalga kā Tu izskaties, tās atdod sevi visu, ja vienīgi Tu to vēlies. Picas vienmēr uzmanīgi klausās, kad Tu runā, tas nekad neatsaka Tev kopīgu pasēdēšanu un vienmēr prot sasildīt. Picas nespēj apnikt, jo raksturos ir tik atšķirīgas, tās var būt vieglas un maigas, bet tikpat labi arī pikantas un asas. Tās vienmēr seko līdzi modei – dažas tērpjas klasiskos siera uzvalkos, bet citas greznās siera kleitās ar garneļu krellēm....”

Un, ziniet ko? Es tiku izvēlēts nākamajai kārtai. Otrais randiņš gan izskatās, ka mums nesanāks (šoreiz atļaušos nepaskaidrot), tomēr tik un tā patīkami, ja Tevi kāds izvēlas.
Bet vēl patīkamāk taču ir ja Tevi izvēlas divreiz. Un, ziniet ko? Mani izvēlējās divreiz: pāris dienas pēc vēstules saņemšanas no picu pavēlniekiem, mani uzmeklēja kāda ļoti harizmātiska sieviete, pie kuras esmu strādājis jau agrāk. Viņai vajadzēja blogeri uz vienu projektu un tikai 30 minūtes, lai es būtu viņas (es domāju darbinieks, a ko jūs padomājāt?)

Un tā es jau pāris dienas piestrādāju kā blogeris. Vispār interesanti vai ar mani nebūs tāpat kā ar tiem pavāriem, kuri darbā taisa jūrasasara karpačo, kārtotus piramīdā uz rozā greipfrūtiem ar eruku un baziliku, bet mājās neko jaudīgāku par ceptām olām neatļaujas.

Skriešanai atkusnī ir savs šarms

Ieva: Iepirkies? (skatās uz manu zaļo celofāna maisiņu)

Es: Jā, pāris kilogrami vitamīnu – burkāni, brokoļi. Daudz sanāk pēdējā laikā skriet, tādēļ vajag daudz vitamīnus.

Ieva: Tu šādā laikā skrien? Es pat paiet nevaru.

Es: Es jau arī nevaru paiet, tāpēc arī skrienu.

Ja godīgi, tad man ļoti patīk skriet šādā laikā, jo atkusnim ir savs unikāls šarms. Tikai atkušņa skrējieni liek nemitīgi koncentrēties uz ceļa segumu un vienmēr iekļauj dažādas bērnības spēles.

1) Skrienot pa gājēju celiņu, vienmēr sanāk spēlēt klasītes, lai neieknābtu peļķēs.

2) Ja skrien pa lielo šoseju, tad neizbēgami jāpiedalās spēlē „augstāk par zemi” – ik pēc 5 sekundēm jālec iekšā kupenās līdz ceļiem, kas sašķūrētas malās, lai kāds autovadītājs tevi „nenoķertu”.

Tomēr starp spēlēm ir arī daudz mazo pārbaudījumu – piemēram, līkumos obligāti jāatceras, ka ir jānomet ātrums līdz gliemezim, jo pretējā gadījumā fizikas likumi atgādina inerces definīciju un zemes pievilkšanas spēku. Kā arī šur tur savu gultni ir izveidojušas jaunas „Daugavas”, pie kurām pat sāk krāties cilvēku rindas ar domīgām pierēm, kas saka: „Kā pie velna, lai es tieku pāri?”. Un tu parādi kā, jo esi gudrāks par piecklasnieku – ieskrienies cik ātri vien vari un ar lielu, garu leoparda lēcienu pārlido pāri 2 metrus platajai peļķei.

Pēc šiem skrējieniem kājas, protams, vienmēr ir slapjas, bet visas atrakcijas taču kaut ko maksā.

Skrieniet un esiet veseli!

P.s. Šo ierakstu veltu Lilu, iedvesmai.

I Run For Life

"The little girls name is Samantha. She is very sweet and a leukemia survivor. She is what TNT calls an honorary teammate. All Teams with Team In Training are given a survivor they call their honorary teammate. Having an honorary teammate keeps you focused throughout training on the hardships that the survivors have endured, reminding you that what you are going through is nothing compared to chemotherapy and other treatments. This helps people to train hard and fundraise harder."