Nordea Rīgas maratons 2010

Pirms starta: Es stāvu 11. novembra krastmalā, 50 metrus no starta līnijas. Esmu iebarikādēts otrajā „vilnī” – pusprofesionāļos. Elīna Doļģe iespīlētā adidas skrējēju kostīmā lēkā uz skatuves pa labi no manis un cenšas iesildīt skrējējus. Nezinu kā ar meitenēm, bet puiši tiešām paliek mikli. Es situ plaukstas ritmā un klausos fonā skanošo Rammstein.
Tiek dots starta signāls un skrējiens sākas. Mans smadzeņu procesors ātri atgādina manis iepriekš sastādītos laikus pa kilometriem, lai es iekļautos 4 stundās. Dodu sev solījumu, ka skriešu pēc plāna. Pēc 1. km mans Garmin nopīkstas. Nē, viņš nelamājas, bet ziņo par vidējo kilometra ātrumu – 4 min 58 sek/km, kas ir daudz par ātru. Cenšos sev iestāstīt, ka jāskrien lēnāk, bet kājas neklausa. Arī otrais kilometrs ir 25 sekundes par ātru. Ieklausos ķermenī – tas saka, lai tik skrienu. Es paklausu. Turpinu skriet ar 5 min/km (12 km/h). 4. km ar asti dzirdu priekšējos skrējējus sitam plaukstas – viņi aplaudē skrējiena līderim, kuru pavada policijas eskorts. Skrējējs ir melns, noteikti ne ar Latvijas pasi. Viņš skrien jau 7. km un izskatās pavisam svaigs. To pašu gan nevar teikt par operatoriem uz riteņa, kuri slapjām pierēm min pedāļus un cenšas neatpalikt no skrējiena līdera. Mani tas sasmīdina. Es uz mirkli aizmirstu koncentrēties un gandrīz samežģu labās kājas potīti uz nelīdzenās ceļa virsmas, kur smagās mašīnas ir izveidojušas savas „tranšejas”. „Es mājienu sapratu, paldies!” – apsolos turpmāk skatīties zem kājām rūpīgāk. No 5.km līdz Vanšu tiltam (9.km) nekādas emocijas, skrienas viegli, joprojām 12 km/h. Uz Vanšu tilta satieku savas draudzenes – viņas mani padzirda ar sāļu dzērienu un laba vēlējumiem. Es nopriecājos un skrienu tālāk. Trase ieved Vecrīgā, tā iet gar „Galerija Centrs”, kur sastājušās daudzas neizpratnes pilnas sejas. Viena pat saka: „Te kādas sacensības notiek?” Šoreiz laipnību noriju un neatbildējis paskrienu garām. 14. km ar „sīceni” – pirmais aplis ir noslēdzies. (kopā 3 apļi – 42 km 195m) Dzirdu fonā atbalstītāju aplausus, daži pat tiek veltīti man. Otrā apļa sākumā, 17.km, apsteidzu savu vietējā ciema treniņu biedru. Tas liek man justies nedaudz neērti, jo zinu, ka mana gada kilometrāža (~1650 km) ir gandrīz uz pusi mazāka kā viņam, tāpēc nebūtu godīgi, ja es finišētu ātrāk. (Bet ko Tu jaunībai padarīsi?) Viņš man novēl veiksmi un mēs šķiramies – es nedaudz, bet tomēr ar katriem pāris simts metriem atraujos ar vien tālāk. Pie 20. km (blakām Arēnai Rīga) pirmo reizi izmantoju organizatoru sniegtās šķidrās veltes – izdzeru glāzi Gatorade zilās viras. Nezinu vai dzēriens vainīgs, vai karsējmeitenes, kas man uzsauca „sarauj!” – bet kājas paliek ašākas. Es gan speciāli tās piebremzēju, lai neizsistu savu elpošanu no „šūpuļa”. 24. km (Vanšu tilts) sāku just, ka man kājas pielīst ar svinu. Pārvelkot plaukstu pār pieri, sataustu nelielus smilšu graudus – sāļus. 25. km mani draudzenes atkal „apčubina” - sadzirda ar sāļu dzērienu. Es atpērkos ar smaidu un „paldies!”. Vecrīgai izskrienu cauri ātri un tūlītās jau esmu atkal turpat kur sāku, startā, tikai tagad jau ar 28 km bagāžu. Ieskrienot trešajā aplī, ausīs ielīst runveža skaļrunī izteiktie uzslavinājumi Nilam Ušakovam – viņš esot veiksmīgi finišējis pusmaratonā. Es tam nepievērsis lielu uzmanību, turpinu to, ko esmu sācis – skriet maratonu. 30. km temps sāk strauji kristies. Pie tam jūtu, ka nevaru iztaisnot kājas ceļos līdz galam. 31. km paliek arī grūtāk elpot. Es zinu, kas notiek – mani ir apmeklējusi „maratona nāve”, kura visspilgtāk izpaužoties tieši pēc 32. km. „Tūlīt sāksies,” es sevi brīdinu un ilgi tiešām nav jāgaida. Jau 33. km kājas ceļas tikai ar pierunāšanu. Es nolemju sākt sevi mānīt, lai uzlabotu ātrumu – „Re, finišs jau ir tur aiz līkuma, saņemies, vēl tikai nedaudz.” Finišs, protams, aiz līkuma nav. Tāpēc saņemu „administratīvo sodu par mānīšanos” – man atņēma arī kāju ikru atsperīgumu. Nolemju turpmāk mānīšanos taktiku neizmantot. Kājas sāk lipt pie asfalta. 34. km, pie dzeršanas stenda, es pirmo reizi skrējiena laikā apstājos, lai lēnām izdzertu 2 glāzes gatorade un apslapinātu seju ar vēsu ūdeni. Pitstopā pavadījis ~ 10 sekundes, turpinu skriet. Mani atkal uzmundrina karsējmeitenes. Es vārgi atsmaidu, jo spēka ir gaužām maz. Katrs kilometrs tagad liekas kā 14 km aplis iepriekš. Elpot paliek vēl grūtāk, sāk krūšu kurvi spiest. 36. km mani atkal sagaida draudzenes. Šoreiz dzeru negribīgi, jo baidos, ka man tas viss turpat varētu iznākt atpakaļ. Tomēr taipat laikā ļoti priecājos viņas redzēt, jo tas novērš domas no skriešanas. Paskrējis viņām garām, nonāku emocionāli grūtākajā trases posmā – Vanšu tilta pakājē. Skats noteikti nav no labākajiem – daudzi iet, bet tie, kas neiet – klibodami lēni velkas augšā. Visi kā sarunājuši to dara ar nokārtām galvām. Izskatās kā pēc zaudēta kara. Es sakožu zobus un cīnos ar sevi – uzskrienu augšā. 38. km apstājos otro reizi, lai atkal padzertos. Izdzēris 2 gatorade glāzes un ~100 ml negāzēta ūdens, atsāku skriet. Jūtu, ka paliek slikta dūša. „Čabulīt, turies,” kāda meitene man uzsauc. Es atskatos un pamirkšķinu, jo vairāk "tērēties" nevaru atļauties. Vēl pēc 100 metriem piezogas spēcīgas sāpes labajā sānā. Nolemju nomest tempu zemāk, tomēr tas nepalīdz – sāpes sānā tikai pieaug. 40. km apstājos, jo esmu pārliecināts, ka pretējā gadījumā man iekšā kaut kas plīsīs. Es ātrā solī (no malas gan jau izskatījās lēni) noeju 100 metrus. Tad cenšos atsākt skriet. Tas izdodas tikai uz 100 metriem, tad atkal sānā sāk „griezt ar nazi”. (Tik stulba sajūta – tu zini, ka finišs ir tepat, bet nevari paskriet. Vienkārši fiziski nevari. Gribi, bet nevari.) Pāreju ātrā iešanā. Tā noēdot 200 metrus. Tad vēlreiz mēģinu paskriet. Šoreiz izdodas, tiesa gan ļoti lēni, bet tomēr. Izskrienu uz 11. novembra krastmalu un beidzot ieraugu finiša zīmi. Svētlaime apņem mani. Acis iedegas. Es atkal spēju pasmaidīt. Elpot paliek vieglāk. (Laikam sāpošais sāns arī ieraudzīja finišā zīmi). Skatītāji no malas aplaudē. Es finišēju. Laiks iepriecinošs – vairāk kā 10 minūtes zem 4 stundām. Mans mērķis ir sasniegts – maratons ir gāzts.

P.s. Varat atrast mani šajā bildē. Gribat arī mājienu? Esmu sporta tērpā.

P.s.s. NRM trasi varat apskatīt TE