Skriešanai atkusnī ir savs šarms

Ieva: Iepirkies? (skatās uz manu zaļo celofāna maisiņu)

Es: Jā, pāris kilogrami vitamīnu – burkāni, brokoļi. Daudz sanāk pēdējā laikā skriet, tādēļ vajag daudz vitamīnus.

Ieva: Tu šādā laikā skrien? Es pat paiet nevaru.

Es: Es jau arī nevaru paiet, tāpēc arī skrienu.

Ja godīgi, tad man ļoti patīk skriet šādā laikā, jo atkusnim ir savs unikāls šarms. Tikai atkušņa skrējieni liek nemitīgi koncentrēties uz ceļa segumu un vienmēr iekļauj dažādas bērnības spēles.

1) Skrienot pa gājēju celiņu, vienmēr sanāk spēlēt klasītes, lai neieknābtu peļķēs.

2) Ja skrien pa lielo šoseju, tad neizbēgami jāpiedalās spēlē „augstāk par zemi” – ik pēc 5 sekundēm jālec iekšā kupenās līdz ceļiem, kas sašķūrētas malās, lai kāds autovadītājs tevi „nenoķertu”.

Tomēr starp spēlēm ir arī daudz mazo pārbaudījumu – piemēram, līkumos obligāti jāatceras, ka ir jānomet ātrums līdz gliemezim, jo pretējā gadījumā fizikas likumi atgādina inerces definīciju un zemes pievilkšanas spēku. Kā arī šur tur savu gultni ir izveidojušas jaunas „Daugavas”, pie kurām pat sāk krāties cilvēku rindas ar domīgām pierēm, kas saka: „Kā pie velna, lai es tieku pāri?”. Un tu parādi kā, jo esi gudrāks par piecklasnieku – ieskrienies cik ātri vien vari un ar lielu, garu leoparda lēcienu pārlido pāri 2 metrus platajai peļķei.

Pēc šiem skrējieniem kājas, protams, vienmēr ir slapjas, bet visas atrakcijas taču kaut ko maksā.

Skrieniet un esiet veseli!

P.s. Šo ierakstu veltu Lilu, iedvesmai.