Jau 22. februāra pēcpusdienā, iepērkoties Rīgas Centrāltirgū, man radās stipras aizdomas, ka vīriešu dienā netikšu apsveikts. Kāpēc tā? Es pirku 3 kg burkānus savam ikdienas vitamīnu kokteilim un pavisam nepazīstamā pārdevēja mani nosauca par saulīti. Vai tad aizejot gulēt kā saulīte, var jau nākamajā rītā piecelties kā vīrietis? Es šaubos. Un tagad, šo rakstot, domāju, ka pamatoti šaubījos. Neviens mani gaišās dienas laikā tā arī neapsveica ar maskulīno dienu. Neviens. Vakarpusē sapratu, ka mana vienīgā un arī pēdējā cerība ir brālis, jo brālis nozīmē kompāniju, kompānija nozīmē sarunas, bet sarunas, iespējams, nozīmē apsveikumu. Tāpēc pašā vakarā, kad saule jau bija apvilkusi tumsas seģeni, es devos pie viņa pēc „svētības”.
Es: „Apsveicu tevi vīriešu dienā!”
Brālis: Es tevi arī apsveiktu, bet vēl nav 8. marts.”
Es gan biju gaidījis „Paldies. Apsveicu tevi arī,” bet tas taču ir mans brālis un tāda ir brāļu mīlestība. Ja nē, tad nē. Nav jau pēdējā vīriešu diena. Visu gadu tagad uzlikšu sev par pienākumu audzēt krūšu spalvas, varbūt tas nākamgad dos kādus panākumus.
Es: „Apsveicu tevi vīriešu dienā!”
Brālis: Es tevi arī apsveiktu, bet vēl nav 8. marts.”
Es gan biju gaidījis „Paldies. Apsveicu tevi arī,” bet tas taču ir mans brālis un tāda ir brāļu mīlestība. Ja nē, tad nē. Nav jau pēdējā vīriešu diena. Visu gadu tagad uzlikšu sev par pienākumu audzēt krūšu spalvas, varbūt tas nākamgad dos kādus panākumus.
P.s. Ierakstu pabeidzu jau 20:50, bet uzreiz nepublicēju, nolēmu pagaidīt līdz 24:00, lai viss būtu politkorekti. 21:41 man atnāca negaidīts sms ar apsveikumu vīriešu dienā no kādas meitenes. Tas nozīmē, ka varat lasīt ierakstu jau tagad.
2 komentāri:
Sirsnīgs brālis.
Zinu, man ir šausmīgi noveicies ar viņu.
Ierakstīt komentāru