svētdiena, 2010. gada 21. februāris

Viens vienīgs tukšums

Cik zinu, tad Latvijā mūža ieslodzījums nozīmē atsēdēt nedaudz pāri 20 gadiem valsts maizē. Ja nelīmē kožļenes cietuma uzraugiem matos un neapbižo pārējos sērijveida slepkavas, tad noteikti izlaiž atrāk, bet ja pazīst pareizos cilvēkus, tad var sanākt, ka pakrata tikai ar rādītājpirkstu un pasaka: „Fui, slikts puika/meitene!”.
Šķiroties no manis, bijusī meitene vecgada vakarā rakstīja, ka mēs nekad vairs neredzēsimies, jo viņa brauc prom. Pavisam. Tātad neredzēšu visu mūžu. Es jau rēķināju, ka tas tad sanāks ar PVN ap 12 gadi, jo es nepazīstu „pareizos cilvēkus”, bet toties māku labi uzvesties.
Šis mūžs neilga ne divpadsmit, ne piecus, ne pat vienu gadu. Tas ilga vien ~ 50 dienas, jo šodien aizvadot vakara skrējienu es viņu atkal satiku. Es skrēju ar trešo ātrumu un man sejā sitās mazas sniegpārsliņas. Es tikko biju iekāpis septītajā kilometrā, kad manu ceļu šķērsoja negaidīts viņas „Čau!”, smaids un rokas pakratīšana. Es acīm neticēju, bet tomēr ar muti neveselīgu „Čau!” atmetu un neapstājies turpināju savu skrējienu. Es sāku domāt. Apdomājies sapratu, ka manī nav ne naida, ne mīlestības, ne siltuma, ne aukstuma pret viņu. Viens vienīgs tukšums. Man viņa atkal ir sveša.

4 komentāri:

Cristaps teica...

Didzi, tas Tu?

Romeo teica...

Šeit es sevi dēvēju par Romeo, bet vari mani saukt par Didzi,Jāni vai Edgaru. Kā Tev vieglāk.

LeTigerGirl teica...

woj.. kā var izrēķināt.. nū.. kpc ..
ah es vairs neatceros ko gribēju..
sorī par neizdevušos komentāru.. : D

Romeo teica...

Es pieņemšu, ka Tu skaļi domā :)