Kāds ir secinājums?

Pirmā situācija: Es uz lekciju ierodos ar 5 minūšu nokavēšanos (skrējējs baigais, ne?). Gandrīz visas vietas jau ir aizņemtas, izņemot pašas pēdējās rindas. Lai neuzprasītos uz „Ka tik te kādam nav pulkstenis pagriezts uz Berlīnes laiku?” es klusiņām noparkojos tur pat beigās, galīgā Kamčatkā. Tikko esmu pielīmējis savu pēcpusi pie krēsla, meitene vienu solu rindu priekšā sāk aktīvi dīdīties – viņa virpina pirkstus savos matos un ik pa brīdim atmet skatienu atpakaļ pār plecu tieši tāpat kā to dara autovadītāji, lai pārredzētu aklo zonu. Viņa man uzsmaida, es parādā nepalieku. Pēc 3 minūtēm kabinetā klusiņām ielavās vēl viens „berlīnietis” – grupasbiedrene, ar kuru vairumā lekciju sēžu kopā. Kavētāja arī šoreiz apsēžas man blakām. Priekšējās kaimiņienes teātra izrāde beidzas.

Otrā situācija: Universitātes rīmu pulcēšanās zālē nākas stāvēt rindā. Paiet veselas 5 minūtes līdz nonāku pie lielās karotes. Ticis pie varas, lēmumus pieņemu lēni un konstruktīvi. Kamēr manī norisinās iekšējais balsojums par labu vai sliktu atsevišķiem ēdienprojektiem, man apkārt sāk rosīties kāda meitene ar tipisko „nezinu-ko-gribu” sindromu. Viņa paskatās uz salātu stendu, bet neko neņem. Tāpat ar kartupeļiem, rīsiem, griķiem, gaļām. Tikai paskatās, bet neko neņem.
Es: Tu ēd tikai ar acīm?
Viņa: Hmm, jā. (pasmaida)
Es dodos maksāt pie kases. Viņa turpina skatīties uz ēdienu un tagad nedaudz arī uz mani. Joprojām neko neņem. Es sameklēju brīvu galdiņu. Viņu vairāk neredzu. Pēc pāris minūtēm man pievienojas tā pati grupasbiedrene, kas spēlēja „berlīnieti” iepriekšējā īsfilmā. Ēdu lēni, jo laika vēl daudz. Meitene, kas ēd ar acīm, ēdnīcu pamet pirmā - dodoties ārā, viņa izvēlas iet garām manam galdiņam. Sākumā plati smaida, bet tad ieraugot, ka man ir kompanjone, novēršas.

Trešā situācija: Uz lekciju ierodos laikus (es pavisam nopietni). Esmu viens no pirmajiem, kabinetā ir vēl 4 studenti – 3 meitenes un viens puisis. Apsēžos uz beigu galu, vienu rindu pirms puiša. Beidzis savu manevru, ievēroju, ka viena no trīnēm sāk pārcelt savu biznesu tieši man priekšā. Ievākusies man kaimiņos, viņa visu laiku stāv kājās un savu smuko, tvirto dibenu atšāvusi 50 centimetrus no manas sejas, ņemas ar rokām pa savu galdu. Es izbaudu ainavu. Un tad, protams, parādās tā pati prieka maitātāja, kas vienmēr (nu tā „berlīniete”, kura tad cita?) un apsēžas man blakām. Pēc 2 minūtēm mans personīgais priekšā stāvošais porno kanāls pārceļas atpakaļ pie pārējām meitenēm.

Kāds ir secinājums?