Es šovakar atkal skrēju. Graciozi kā tāds pāvs, lēni un izjusti ar baudu lidinājos pār vizuļojoši balto ziemas paklāju. Kājas pašas cēlās uz augšu, vieglas kā pūkas tās mani pārcēla pār visām ledus brillēm un kupenu barjerām. Es šovakar atkal skrēju. Blondīne man smaidīja, viņas suns norēja, bet blakus stāvošās gājēju ceļu lampas aplēja ar mākslīgu gaismu. Gaiss bija dzestrs un patīkams, bet vējiņš draudzīgs un laipns. Es šovakar atkal skrēju. Ar gardu muti noēdu tos 7 km sniega maizes, saģērbies kā Kenijs no Dienvidparka. Es šovakar atkal skrēju!
pirmdiena, 2010. gada 8. februāris
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
3 komentāri:
mja, jocīgi tas tā.. reizēm iesākumā kājas tik smagas it kā pie katras pa svarubumbai., bet metriem pieaugot kājas kļūst vieglākas un tu tik skrien un skrien, un varētu tā ilgi vēl, pavisam viegli un bez piepūles, it kā lidotu pa vējam, ja vien treniņš jau nebeigtos. Domājams, uz tāda enerģijas viļņa maratonu varētu noskriet kā nieku!?
Cik zinu, tad sportisti pirms maratona speciāli samazina kopējo kilometrāžu, lai organisms paliek nogribējies pēc kilometriem un tad sacensībās tiešām ir sajūta, ka lido.
Kā nieku diezvai, bet vieglāk noteikti ir.
heh, tad jau neesmu tālu no patiesības.. :)
Ierakstīt komentāru