Dāvis - sapņu princis?

Dāvis sevi turēja par baigo veci. Viņš no grudaka spieda apaļu simtu un vienmēr apkārt nēsājās ar iespaidīgu muskuļu korseti –rokas un kājas viņam bija kā spartietim, bet presi rotāja smagsvaru zālēs dzīvojošo puišu cienīga sešpaka. Puisis nešaubīgi ticēja, ka var panest jebkuru sava pagasta meitu, pat krīzes laikiem vizuāli tik nepieņemamo kaimiņu Taņu, kura Dāvi vienmēr saukāja par divdurvju skapi viņa vareno gabarītu dēļ. Dāvis gan nesastāvēja tikai no muskuļiem vien, vēl viņa šūpulī tika iebērts maiss ar mīļuma graudiem, kas lika viņa akcijām daudzu meiteņu biržās sacelties tik augstu, ka mākoņiem kutināja vēderus. Viņš lasīja arī daudz grāmatas, īpaši garšoja V. Šekspīra kulinārija – Romeo un Džuljetu pat trīs reizes degustēja. Taņa uzskatīja, ka viņš tik daudz lasa, jo grib iemācīties ievīstīt Džuljetas skaistos vārdos un tādejādi iepatiktos viņām pat nepērkot dārgās veikalu lupatas. Dāvis tam noteikti oponētu. Viņš, protams, piekrita, ka daiļais dzimums neizvēlas konfektes tikai pēc to iepakojuma spozmes, bet arī ņemot vērā to pildījumu, kas Dāvja gadījumā tiešām copēja. Meitenes vienmēr smējās par viņa jokiem un tas Dāvim deva tikai papildus pārliecību, ka viņš nav vis kāds neizdevies burito vai neveiksminieks Als Bandijs, bet ir īsts sapņu princis uz balta zirga. Dāvis tiešām varētu būt daudzu meiteņu sapņu princis, ja vien Taņai būtu bijusi taisnība par to lasīšanu un Džuljetām. Tomēr tā nebija, Dāvi interesēja Romeo, viņš bija gejs.