Labākie iedvesmo

“Every soul who comes to earth
with a leg or two at birth
must wrestle his opponents knowing it’s not what is,
it’s what can be that measures worth.
Make it hard, just make it possible
and through pain I’ll not complain.
My spirit is unconquerable,
fearless I will face each foe, for I know I am capable.
I don’t care what’s probable,
through blood, sweat, and tears, I am unstoppable.”
-Anthony Robles

Romeo changed his status to single.

Autobuss Ventspils - Talsi – Rīga ar saskābušu mani pietur pie bistro uz 6 minūtēm. Priekšā stāv cits autobuss. Vēls. Smaga tumsa. Daži līdzsēdētāji izkāpj ārā un bistro iemaina latus pret limonādēm vai graužamiem našķiem, citi uzvelk miera dūmu. Sēžu. Domāju, ko jūtu.

„Vai Jūs te sēdējāt jau iepriekš?” - prasa jauns puisis sievietei dažas krēslu rindas aiz manis.
„Jā!” – sieviete pārliecinoši atbild.
Puisis nerimstas – „Bet mantas? Man te bija mantas!”
Sieviete: „Kādas vēl mantas? Es te sēžu jau kopš Ventspils, nebija te nekādas mantas.”
Puisis: „Kopš Ventspils? Vai tad šis autobuss nebrauc UZ Ventspili?”
Sieviete: „Nē, uz Rīgu!”
Puisis iedarbina kājas un metās pie šofera ar jautājumu: „Uz kurieni brauc šis autobuss?”
Šoferis: „Rīgu”.
Puisis: „Bet kur ir autobuss, kas brauc uz Ventspili!?”
Šoferis: „Aizbrauca. Prasi bistro, lai uzzvana.”
Puisis: „Fuck!”

Puisis no autobusa, kas brauc uz Ventspili, bija izkāpis izlocīt kājas un iegājis bistro iepirkties, bet iznākot, iekāpis otrajā autobusā, kas brauc uz Rīgu. Apkārtējos tas uzjautrināja. Mani ne. Skatījos caur autobusa stiklu uz satraukto puisi un sapratu, kā jūtos - līdzīgi viņam - „autobuss”, kas vienmēr man asociējās ar siltumu, mājām, virzību uz priekšu, pirms vairākām dienām (bet vispār jau agrāk) bija aizbraucis bez manis ar manām mantām (sirdi). Arī es paliku „bistro” – ar jaunām iespējām uzrunāt garām braucošos "transportus", bet galvā tikai „autobuss” un „mantas”.

„Mantas” atgūšu, bet „autobuss” gan būs jāmeklē cits.

Apņemos smagnēt

Treneris (dusmīgs): "Kāpēc Tu pats nemeti grozā, bet atdevi piespēli!?"
Es (klusā balsī): "Toms bija ideālā pozīcijā.."
Treneris: "Tu pirmais biji ideālā pozīcijā! Pašam jāmet!"
Es: "Labi.."

Dialogs vairāk kā 7 gadus vecs, bet es to joprojām atceros. Un joprojām grēkoju – atdodu „piespēles Tomiem”, kad pašam „jāmet”. Labāk izvēlos palīdzēt citiem noskriet pusmaratonu, nekā pats uzstādu jaunu personisko rekordu. Labāk aizturu elpu uz 30 sekundēm, slēdzot vaļā sava dzīvokļa ārdurvis, nekā sūdzos kaimiņam, ka smēķēt kāpņu telpā nedrīkst.

Sestdien Ragaciema Agnesei prasīju, kāpēc nespēju pieņemties svarā. Viņa atbildēja pavisam tieši: „Tu nejūti sevi kā smagumu un uzskati, ka Taviem vārdiem nav svars.” Mani publiski „sapurināja”, izrakstīja „trešo lietu” un nosūtīja mājās ārstēties.

Šodien nosvēros – 70.1 kg. Avīzēs rakstāmais mērķis - 74 kg. Apņemšanās kupona derīguma termiņš- 31.maijs 2012.

Lietoju video „vitamīnus” (skatīt zemāk), esmu atsācis spēlēt basketbolu, cilāt hanteles, runāt ar sevi. Mācīšos novērtēt sevi, jo manī ir smagums. Pavisam noteikti!

Liepāja. Citāda kompānija.

Mākoņu sprogas, skattorņu acis, akmens āda, mākslinieku sirds, veikalu prese, smilšu rokas, bruģa kājas, izkārtņu apģērbs, jūras elpa, mūzikas balss. Liepāja, pasmaidi - Tevi glezno!

Labie darbi atgriežas

Ceturtdienas vakarā 4.tramvaja 13.janvāra ielas pieturā palīdzēju kādai mazai meitenei izcelt viņas smago čemodānu no tramvaja. Nezinu, kā tas attīstījās tālāk piektdien, bet vakar (sestdien) pie t/c Bērnu pasaule, izņemot bankomātā naudu, es aizmirsu savu bankas karti un jau devos uz Dailes teātra pusi, kad man no muguras pieskrēja klāt kāda jauna sieviete un sniedzot manu karti, teica: „Atvainojiet, jūs aizmirsāt savu bankas karti”. Labo darbu „bumba” ir atkal pie manis. Gaidu iespēju „paspert” to tālāk.

NRM 2012 skriešu atkal "pa zaķi"

Nordea Rīgas maratonu 2012 skriešu atkal „pa zaķi” – esmu adoptēts pusmaratona tempa turētāju ģimenē. Pieņēmu 2 h ticību. Tas nozīmē, ka līdzīgi kā autobuss filmā „Ātrums”, arī es visu laiku kustēšu uz priekšu vienmērīgā tempā. Katrs kilometrs 5 minūtēs un 41 sekundē.

Revidenta lomu uzticēšu Garminam, lai tas skaita kilometrus un sekundes, bet pats nodarbošos ar uzmundrinājuma vārdu lipināšanu līdzskrējēju ausīs. Pēc NRM 2011 pieredzes varu teikt, ka īpaši patīkami būt par katalizatoru tieši maz pieredzējušo skrējēju pirmā pusmaratona reakcijā. Aizkustinoši vērot, kā šie censoņi sasniedz savu mērķi – "uzkāpj pusmaratona kalnā". Ceļš nav viegls, daudzie kilometri lielai daļai sašūpo ticību saviem spēkiem un tie "krīt", bet stiprākie līdzskrējēji grūtības pārvar un labsajūtas līniju sasniedz kopā ar mani vai pārdesmit sekundes ātrāk. Finišā viņi smaida nevis ar muti kā oficianti, bet ar sirdi kā cilvēki lidostās. Viņi ir uzVARējuši visus „bet” un jūtas gandarīti par sevi. Prieks atrasties šo pozitīvo emociju viesulī.

Who taught the sun where to stand in the morning?
And who told the ocean you can only come this far?
And who showed the moon where to hide till evening?

/My Redeemer Lives/

Dari to kreatīvi.

Sieviete nav tērauda mēbele; viņa ir puķe, viņa neprasa lietišķību; viņa vēlas jautro glaimu sauli. /Remarks/
Zemāk ieaudzētajā video redzams puisis, kurš Remarka "universitātē" iegūtās zināšanas veiksmīgi izmanto jaunu līgumu noslēgšanai.

Lai viņa mīlestības termiņnoguldījumi nes daudz divkājainu "procentu".