Ne vienmēr jābūt ātrāk, augstāk, spēcīgāk

Ventspils Piedzīvojuma parka pusmaratona 2012 mērķis bija noskriet pēc iespējas lēnāk un mazāk, jo cenšos pieņemties svarā un vīrišķīgi ietilpt 2 no ebay.co.uk pasūtinātajos polo kreklos, kuru vietā man atnāca „kleitas”. Pirmos 5 km noskrēju lēnskriešanai nepiedienīgi ātri, bet kā prāto Paulu Koelju: „Ja Tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai Tev palīdzētu.” Otrajā aplī (~ 6. km) man pie rokas pilnīgi negaidīti pieķērās 6 gadus vecs zēns. Teica, ka grib skriet ar mani. Prasīju, cik daudz viņš skrien un mazais stāstīja, ka skrien pie mammas. Prasīju, kur ir mamma, un viņš teica, ka meklē to. Nevarēju viņu tur atstāt, tāpēc tā arī rokās sadevušies divreiz lēnākā solī notipinājām 4 km līdz finišam, kur sagaidījām viņa mammu pēc pusmaratona. Es palīdzēju viņam atrast mammu, bet viņš palīdzēja man lēni noskriet. Win-win! :)

Šodien mazā Foresta Gampa mamma mani uzmeklēja sociālajos tīklos un atsūtīja vārdisku paldies, kā arī tagad man ir naktsmājas Ventspilī, ja kādreiz vēl turp dodos. Jauki!

JRT izrāde "Broms"

Sestdiena, 17.marts. 18:45. Pie JRT mazās zāles trepēm stāv puisis un pūš dūmus.

Es: "Sveiks! Vai šeit tuvumā ir mēģinājuma zāle?"
Puisis: "Uz kādu izrādi?"
Es: "Broms."
Puisis: "Boms pret Boru?"
Es: "Jā." *apstiprinoši kratu galvu*
Puisis: "Pa trepēm augšā." *smejas* "Tev ķīmija laikam nebija mīļākais priekšmets."

Mēģinājuma zāle visnotaļ intīma – vien 2 krēslu rindas, kopā aptuveni 30 kultūru izslāpušu ausu pāri. Labi, visas nebija izslāpušas, dažas atnāca līdzi daiļajām ausīm, tā krājot bonusa punktus, ko vēlāk cer apmainīt pret seksu. Izrāde ar uzturvērtību: prāta kuņģim izdalījās domu skābe un bija arī ko pārstrādāt – gan olbaltumfakti, gan ogļhidrātcitāti.

Es paņemu priekšā katru grāmatu, un, ja nav piezīmju, nav orgasma.

„Kādā brīdī viņam (bibliofilam) bija tik daudz sējumu – domāju, to skaits pārsniedza divdesmit tūkstošus -, ka nebūt ne mazajā mājā grāmatplauktus vajadzēja izvietot kā publiskajās bibliotēkās. Vannas istabā pie visām sienām bija grāmatas, vien dušā ne, un tās nesabojājās tikai tāpēc, ka Brauers (bibliofils) vairs nemazgājās siltā ūdenī, lai izvairītos no tvaiku rašanās. Tiklab vasarā, kā ziemā viņš dušojās aukstā ūdenī. Zināt, līdz kam viņš nonāca? Viņš kādam draugam uzdāvināja automašīnu, lai varētu izvietot grāmatas arī garāžā.” (K.M. Domingess „Papīra nams”)

Traki! Apmēram pirms 2 gadiem jums vēstīju par savu bibliofīliju, toreiz man tas šķita hihīgi, bet kopš manā lasītprieka liesmā nonāca īpaša pagale – „Papīra nams”, raugos uz to nopietnāk. Turpmāk būšu uzmanīgs - sekošu līdzi, vai āda nemetas pergamenta krāsā, kas varētu nozīmēt, ka detoksējas pārdozētie epiteti, metaforas utt.

„Es paņemu priekšā katru grāmatu, un, ja nav piezīmju, nav orgasma.” (K.M. Domingess „Papīra nams”)

Tāpat rūpīgi izvērtēšu, vai tiešām man ir vajadzīgs konkrētais literārais sakars, varbūt tomēr labāk atstāt acis „biksēs”.

Esiet uzmanīgi arī jūs, mani mīļie lasītpratēji, ar grāmatu Kazanovas būšanu!

Labākie iedvesmo

“Every soul who comes to earth
with a leg or two at birth
must wrestle his opponents knowing it’s not what is,
it’s what can be that measures worth.
Make it hard, just make it possible
and through pain I’ll not complain.
My spirit is unconquerable,
fearless I will face each foe, for I know I am capable.
I don’t care what’s probable,
through blood, sweat, and tears, I am unstoppable.”
-Anthony Robles

Romeo changed his status to single.

Autobuss Ventspils - Talsi – Rīga ar saskābušu mani pietur pie bistro uz 6 minūtēm. Priekšā stāv cits autobuss. Vēls. Smaga tumsa. Daži līdzsēdētāji izkāpj ārā un bistro iemaina latus pret limonādēm vai graužamiem našķiem, citi uzvelk miera dūmu. Sēžu. Domāju, ko jūtu.

„Vai Jūs te sēdējāt jau iepriekš?” - prasa jauns puisis sievietei dažas krēslu rindas aiz manis.
„Jā!” – sieviete pārliecinoši atbild.
Puisis nerimstas – „Bet mantas? Man te bija mantas!”
Sieviete: „Kādas vēl mantas? Es te sēžu jau kopš Ventspils, nebija te nekādas mantas.”
Puisis: „Kopš Ventspils? Vai tad šis autobuss nebrauc UZ Ventspili?”
Sieviete: „Nē, uz Rīgu!”
Puisis iedarbina kājas un metās pie šofera ar jautājumu: „Uz kurieni brauc šis autobuss?”
Šoferis: „Rīgu”.
Puisis: „Bet kur ir autobuss, kas brauc uz Ventspili!?”
Šoferis: „Aizbrauca. Prasi bistro, lai uzzvana.”
Puisis: „Fuck!”

Puisis no autobusa, kas brauc uz Ventspili, bija izkāpis izlocīt kājas un iegājis bistro iepirkties, bet iznākot, iekāpis otrajā autobusā, kas brauc uz Rīgu. Apkārtējos tas uzjautrināja. Mani ne. Skatījos caur autobusa stiklu uz satraukto puisi un sapratu, kā jūtos - līdzīgi viņam - „autobuss”, kas vienmēr man asociējās ar siltumu, mājām, virzību uz priekšu, pirms vairākām dienām (bet vispār jau agrāk) bija aizbraucis bez manis ar manām mantām (sirdi). Arī es paliku „bistro” – ar jaunām iespējām uzrunāt garām braucošos "transportus", bet galvā tikai „autobuss” un „mantas”.

„Mantas” atgūšu, bet „autobuss” gan būs jāmeklē cits.

Apņemos smagnēt

Treneris (dusmīgs): "Kāpēc Tu pats nemeti grozā, bet atdevi piespēli!?"
Es (klusā balsī): "Toms bija ideālā pozīcijā.."
Treneris: "Tu pirmais biji ideālā pozīcijā! Pašam jāmet!"
Es: "Labi.."

Dialogs vairāk kā 7 gadus vecs, bet es to joprojām atceros. Un joprojām grēkoju – atdodu „piespēles Tomiem”, kad pašam „jāmet”. Labāk izvēlos palīdzēt citiem noskriet pusmaratonu, nekā pats uzstādu jaunu personisko rekordu. Labāk aizturu elpu uz 30 sekundēm, slēdzot vaļā sava dzīvokļa ārdurvis, nekā sūdzos kaimiņam, ka smēķēt kāpņu telpā nedrīkst.

Sestdien Ragaciema Agnesei prasīju, kāpēc nespēju pieņemties svarā. Viņa atbildēja pavisam tieši: „Tu nejūti sevi kā smagumu un uzskati, ka Taviem vārdiem nav svars.” Mani publiski „sapurināja”, izrakstīja „trešo lietu” un nosūtīja mājās ārstēties.

Šodien nosvēros – 70.1 kg. Avīzēs rakstāmais mērķis - 74 kg. Apņemšanās kupona derīguma termiņš- 31.maijs 2012.

Lietoju video „vitamīnus” (skatīt zemāk), esmu atsācis spēlēt basketbolu, cilāt hanteles, runāt ar sevi. Mācīšos novērtēt sevi, jo manī ir smagums. Pavisam noteikti!

Liepāja. Citāda kompānija.

Mākoņu sprogas, skattorņu acis, akmens āda, mākslinieku sirds, veikalu prese, smilšu rokas, bruģa kājas, izkārtņu apģērbs, jūras elpa, mūzikas balss. Liepāja, pasmaidi - Tevi glezno!

Labie darbi atgriežas

Ceturtdienas vakarā 4.tramvaja 13.janvāra ielas pieturā palīdzēju kādai mazai meitenei izcelt viņas smago čemodānu no tramvaja. Nezinu, kā tas attīstījās tālāk piektdien, bet vakar (sestdien) pie t/c Bērnu pasaule, izņemot bankomātā naudu, es aizmirsu savu bankas karti un jau devos uz Dailes teātra pusi, kad man no muguras pieskrēja klāt kāda jauna sieviete un sniedzot manu karti, teica: „Atvainojiet, jūs aizmirsāt savu bankas karti”. Labo darbu „bumba” ir atkal pie manis. Gaidu iespēju „paspert” to tālāk.