A: Skriesi 27. martā Mežaparkā pusmaratonu? Tur notiks Latvijas čempionāta pirmais posms.
Es: Labi!
Tieši tik grūti bija mani pierunāt uz kārtējo 21+ km skrējienu. Parasti gan tas nav TIK viegli, jo es domāju vismaz par „nu..” tiesu ilgāk (nu..labi!)Tomēr šoreiz piekritu nedomājot, jo pēdējās pusmaratona sacensībās Ozolniekos izgāzos kā Ķīnā ražota sēta, pat sanāca kādu gabaliņu toreiz iet ar kājām, nevis skriet, tāpēc šoreiz gribēju revanšu, lai pierādītu sev, ka es to joprojām varu.
Par Mežaparka sacensībām uzzināju vien pāris dienas pirms starta, tātad kāda tur vairs īpaša trenēšanās: noliku savas skrienamās kājas skapī un ikdienā staigāju apkārt ar izejamajām kājām, kas neskrien. Atpūtos. 2 dienas pirms lielā starta piepumpēju sevi ar glikogēnu – uzbruku Vinnija Pūka mīļākajam ēdienam, medum. Ēdu arī citus saldumus – šokolādes batoniņus un kūciņas, un jutos darām labu darbu, jo skrējējam taču ir vajadzīgas rezerves, ko pēc tam sadedzināt. Forši, ne? Ēst saldumus tāpēc, ka tā vajag.
Starta dienā no rīta ieņēmu vēl pēdējo legālā dopinga porciju – auzu pārslas ar vīnogu cukuru un aidā uz Mežaparku.
Reģistrācijas vietā skrējēju bija tikpat daudz kā ortogrāfijas kļūdu Borisa Čudova latviešu valodas domrakstā. Lieli un mazi skrējēji, tievi un vēl tievāki skrējēji. Jutos tur kā savējais. Pēdējās brīvās 20 minūtes pirms starta investēju trases izlūkošanai, kas nedaudz par daudz vēl bija slapja – 4 vietās prasījās gumijnieki, bet 2 no tām droši varēja peldēt. Tomēr, viens likums, viena taisnība visiem – ja man nāksies peldēt, tad citiem tāpat. A, kam tagad viegli?
„Starts,” iebļāvās kāds vīrietis no organizatoriem un mazohistiskās izklaides varēja sākties. Sākumā tempu paņēmu ātrāku nekā vajadzēja, bet pēc kara jau visi gudri. Kā nu Tu vilksies, kad tev apkārt citi sprinto kā uz kasi pēc pēdējām Rīgas Dinamo hokeja biļetēm? Protams, ka arī jāiespiež pedālis grīdā. Un es tā arī izdarīju, pirmos 2 apļus (kopā bija jāskrien 8 apļi, viens aplis ~2,6 km) skrēju ātrāk kā mana motora lietošanas instrukcijā bija norādīts. Rezultātā palika grūti. Ne tā kā ir stāvoklī, bet tā kā ir bezspēks. Sapratis, ka tā vairs ilgi nevarēs, ķēros klāt pie „Starptautiskā Valūtas fonda aizdevuma” – noēdu vienu enerģijas želeju. Atnāca vaļā otrā elpa. Apdzinu vienu meiteni (baigi lepojos ar šito). Vairāk meiteņu nebija, tāpēc vairāk nevienu arī neapdzinu nākamo 2 apļu laikā, kamēr vēl iedarbojās želejas turbīnas. 5. aplī atgriezās rūgtā dzīves patiesība - atkal kļuva smagi un tagad vēl arī karsti. Es nolēmu patirgoties ar Māti Dabu – „Eu, davai Tu tagad sauli aizsedz ar mākoņiem, bet es apsolos vairs nebradāt pa zāli. Ko saki?” Viņa neatbildēja. Es turpināju skriet. Sajutu, ka man zolēs ir saķērušies enkuri. Kājas cilājās negribīgi. Nācās samazināt tempu. Nolēmu netriekt krāsnī vairs tik daudz ogles, jo man taču vēl būs jāskrien vairāki kilometri. Lēnāk brauksi, tālāk tiksi? Pērkam! Tas teiciens strādāja. Tomēr viegli tik un tā nebija, jo sevišķi ap 18. km, kad es biju gatavs atdot savu kreiso kāju, lai tikai nevajadzētu vēl skriet pēdējo apli. Neviens manu kāju neņēma, nācās skriet arī pēdējo apli. Un vispār labi, ka neņēma, jo šogad 23. maijā Rīgas maratonā man viņa vēl varētu noderēt.
Finiša laiks - viduvējs. Kenijā gan jau ar tādu laiku pirmklasniekus atstāj uz otru gadu. Vai es labošos? *klusums*
Prieks? Nedaudz. Laime? Vēl nedaudzāk. Sāpes? Finišā es neko nejutu. Vēlmes? Apsēsties, padzerties, nomazgāties, pagulēt. Domas? Pagājušogad bija vieglāk skriet, esmu ierūsējis. Varbūt pastaipīsies? Varbūt nākamreiz. Ko tagad? Fotogrāfēties un uz mājām! Uz mājām gan tik ātri nesanāca, bet sanāca uz izstādi „Ražots Latvijā”. Tad gan uz mājām. Nekur nav tik labi kā mājās.
Es: Labi!
Tieši tik grūti bija mani pierunāt uz kārtējo 21+ km skrējienu. Parasti gan tas nav TIK viegli, jo es domāju vismaz par „nu..” tiesu ilgāk (nu..labi!)Tomēr šoreiz piekritu nedomājot, jo pēdējās pusmaratona sacensībās Ozolniekos izgāzos kā Ķīnā ražota sēta, pat sanāca kādu gabaliņu toreiz iet ar kājām, nevis skriet, tāpēc šoreiz gribēju revanšu, lai pierādītu sev, ka es to joprojām varu.
Par Mežaparka sacensībām uzzināju vien pāris dienas pirms starta, tātad kāda tur vairs īpaša trenēšanās: noliku savas skrienamās kājas skapī un ikdienā staigāju apkārt ar izejamajām kājām, kas neskrien. Atpūtos. 2 dienas pirms lielā starta piepumpēju sevi ar glikogēnu – uzbruku Vinnija Pūka mīļākajam ēdienam, medum. Ēdu arī citus saldumus – šokolādes batoniņus un kūciņas, un jutos darām labu darbu, jo skrējējam taču ir vajadzīgas rezerves, ko pēc tam sadedzināt. Forši, ne? Ēst saldumus tāpēc, ka tā vajag.
Starta dienā no rīta ieņēmu vēl pēdējo legālā dopinga porciju – auzu pārslas ar vīnogu cukuru un aidā uz Mežaparku.
Reģistrācijas vietā skrējēju bija tikpat daudz kā ortogrāfijas kļūdu Borisa Čudova latviešu valodas domrakstā. Lieli un mazi skrējēji, tievi un vēl tievāki skrējēji. Jutos tur kā savējais. Pēdējās brīvās 20 minūtes pirms starta investēju trases izlūkošanai, kas nedaudz par daudz vēl bija slapja – 4 vietās prasījās gumijnieki, bet 2 no tām droši varēja peldēt. Tomēr, viens likums, viena taisnība visiem – ja man nāksies peldēt, tad citiem tāpat. A, kam tagad viegli?
„Starts,” iebļāvās kāds vīrietis no organizatoriem un mazohistiskās izklaides varēja sākties. Sākumā tempu paņēmu ātrāku nekā vajadzēja, bet pēc kara jau visi gudri. Kā nu Tu vilksies, kad tev apkārt citi sprinto kā uz kasi pēc pēdējām Rīgas Dinamo hokeja biļetēm? Protams, ka arī jāiespiež pedālis grīdā. Un es tā arī izdarīju, pirmos 2 apļus (kopā bija jāskrien 8 apļi, viens aplis ~2,6 km) skrēju ātrāk kā mana motora lietošanas instrukcijā bija norādīts. Rezultātā palika grūti. Ne tā kā ir stāvoklī, bet tā kā ir bezspēks. Sapratis, ka tā vairs ilgi nevarēs, ķēros klāt pie „Starptautiskā Valūtas fonda aizdevuma” – noēdu vienu enerģijas želeju. Atnāca vaļā otrā elpa. Apdzinu vienu meiteni (baigi lepojos ar šito). Vairāk meiteņu nebija, tāpēc vairāk nevienu arī neapdzinu nākamo 2 apļu laikā, kamēr vēl iedarbojās želejas turbīnas. 5. aplī atgriezās rūgtā dzīves patiesība - atkal kļuva smagi un tagad vēl arī karsti. Es nolēmu patirgoties ar Māti Dabu – „Eu, davai Tu tagad sauli aizsedz ar mākoņiem, bet es apsolos vairs nebradāt pa zāli. Ko saki?” Viņa neatbildēja. Es turpināju skriet. Sajutu, ka man zolēs ir saķērušies enkuri. Kājas cilājās negribīgi. Nācās samazināt tempu. Nolēmu netriekt krāsnī vairs tik daudz ogles, jo man taču vēl būs jāskrien vairāki kilometri. Lēnāk brauksi, tālāk tiksi? Pērkam! Tas teiciens strādāja. Tomēr viegli tik un tā nebija, jo sevišķi ap 18. km, kad es biju gatavs atdot savu kreiso kāju, lai tikai nevajadzētu vēl skriet pēdējo apli. Neviens manu kāju neņēma, nācās skriet arī pēdējo apli. Un vispār labi, ka neņēma, jo šogad 23. maijā Rīgas maratonā man viņa vēl varētu noderēt.
Finiša laiks - viduvējs. Kenijā gan jau ar tādu laiku pirmklasniekus atstāj uz otru gadu. Vai es labošos? *klusums*
Prieks? Nedaudz. Laime? Vēl nedaudzāk. Sāpes? Finišā es neko nejutu. Vēlmes? Apsēsties, padzerties, nomazgāties, pagulēt. Domas? Pagājušogad bija vieglāk skriet, esmu ierūsējis. Varbūt pastaipīsies? Varbūt nākamreiz. Ko tagad? Fotogrāfēties un uz mājām! Uz mājām gan tik ātri nesanāca, bet sanāca uz izstādi „Ražots Latvijā”. Tad gan uz mājām. Nekur nav tik labi kā mājās.
24 komentāri:
aiiii, Romeo, sasmīdināji =D
bet ne tāpēc, ka es priecātos par Tavu kāju smagumu un mazo prieku, laimi
pie vainas- pavasara nogurums, neīstā taktika, apstākļi?
patiesībā man nekad nav paticis sacensties ar lietpratējiem no Latvijas izlases, viņi jau pašā sākumā prot uzdot Tādu Tempu! nereāli smagi turēt līdzi tā visu laiku, trases vidū jau vnk gribas bezspēkā nokrist un padoties, un ja vēl 21 km, brrr
p.s. ceru, līdz nākamajam maratonam Tu labosies, kaut klusējot :)
Pret grūtībām ar smiekliem :)
Pie vainas tikai un vienīgi es pats. Par daudz gribu apvienot - skriešanu, basketbolu, svarus. Tas kopā slikti garšo.
Man gan patīk skriet ar pro puišiem/meitenēm, jo viņi vienmēr skrien pa priekšu un rāda ceļu. Nav iespējams apmaldīties.
Es maratonā noteikti skriešu lēnāk, ne tik saraustīti. Laikam tad sanāk, ka labošos.
Vienkārši: Tās ir Paradīzes ēnas...
Jā, tā arī var teikt :)
traks :D es tik par cukuru pateikšu, ko zinu - šādi lietojot tu neko vairāk par sliktu sajūtu neiegūsi. Tās rezerves kļūst par rezervēm tikai tauku izskatā, ja kļūst. Un pasūc no tevīm minerālvielas un vitamīnus. Ja gribi baigi augstvērtīgu rezultātu, tad tikai sacensību laikā lieto cukuru, bet tas veselību neuzlabos, par ko tu ļoti piedomā, cik skatos :D
P.S> Rezultāts priekš ziemas sezonas beigām manās acīs ir labs priekš tevīm. :P
To saldumu lietošanu ieteica mūsu skrējēju kluba ātrākās kājas. Ņemot vērā, ka viņš mauc maratonus zem 3 st uz profesionāli nodarbojas ar to jau 3 gadus, tad domāju, ka puika zin, ko runā. Viņš toreiz uzsfēra, ka galvenais ir tieši ēst 2 dienas pirms starta, jo saldumi glikogēnā pārstrādājas 38 - 46 stundu laikā un glikogēns ir galvenais enerģijas avots pirmajiem 20 km.
Sacensību laikā Snickers var tikai pasliktināt situāciju.
Jā, bet labāk tomēr neriskēt, ja mērķis ir veselības saglabāšana. :) Un vai tiešām profi ēd visus tos dranķus - šokolādes batonus un kūciņas? Kāpēc nevar ēst, piemēram, banānus, vai citus dabas, ne rūpnīcu izstrādājumus? :) Vismaz cukurs asinīs neieripos tik strauji, un insulīna krājumus netukšos.
Es domāju, ka profi ēd vēl lielāku ķīmiju - visādus pulverus, tabeltes, želejas.
Banānus viņš ieteica ēst tieši 1 dienu pirms starta, jo viņi nepiedzen kuņģi.
mhm, tas jau sen kā nevienam nav noslēpums, ka lielais sports neiet roku rokā ar veselību un veselīgu dzīves veidu visās tā izpausmēs, neatkarīgi no tā, cik veselīgi tas izskatās no malas..
Romeo, pēc kā Tu skrien? :)
Sportisti veselīgi izskatās tikai uz savas "skatuves". Ģērbtuvēs ir pavisam cita aina. Visspilgtāk to esmu novērojos basketbola ģērbtuvēs, kad komandas biedri iesmērēja savus satraumētos ceļus, apsēja ap muguru saites, uzlika potīšu sargus, aplīmēja ar plāksteriem savus pirkstus, kuriem bija nogājuši nagi un tikai tad gāja laukumā, kur viņus skatītāji redzēja lielus, varenus, smukus.
Pašlaik es skrienu pēc maratona. Bet vispār es skrienu pēc iekšējā miera un pārliecības pār saviem spēkiem.
Pēc kā Tu agrāk skrēji un kas ir tas, kas tagad vēl vilina, ja vilina ielēkt skrienamkurpēs?
ar tik skarbi atklātu patiesību, Tu basketbolistus pataisīji par pavisam reāliem pretendentiem uz tuvāko traumpunktu rehabilitācijai(manam lauciņam), ne slavas zālei. varētu pat nodomāt, ka Tev kaut kas ir pret tiem smukajiem, lielajiem un varenajiem. Ir? =D
Skrēju pēc normatīviem(LSPA budžetam),trenētībai + savam priekam. Tagad, kad pirmais punkts ir atkritis, paliek pēdējie, būtiskākie + man vienkārši patīk skriet, pat bez skrienamkurpēm :)
Tieši otrādi, man basketbolsiti tikai patīk, vienmēr atrodu kontaktu ar viņiem. Ar tiem "spoku stāstiem" vēlējos tikai atklāt daļiņu, kas notiek "aizkulisēs".
Skriet trenētībai + savam priekam, tas jau iznāk vismaz pusmaratons (sun)
iznāk gan jā, bet ne šobrīd (man)
tāpēc Tu skrien arī par mani.
un tieši tāpēc Tev vēl jo vairāk jālabojas un jāskrien
Malacis, Romeo - pēc Ozolniekiem esi daudz maz reabilitējies par zaudējumu man!:) Žēl, ka pašam nav to iespēju aktīvi trenēties un piedalīties mačos :) Gluži manas domas par skriešanas nepieciešamību organismam - tas dod nepieciešamo pārliecību ikdienai :) Man pašlaik tieši šis variants dod spēku līst laukā un paskriet pa jūrmalu sava prieka pēc :) lai Tev izdodas RM! :)
Lilu, tik viegli tas cauri neies. Es gribēšu Tevi redzēt arī iesvīdušu :)
Juri, reabilitējies vai nē, bet vismaz zinu, ka varu atkal noskriet pusmaratonu. Kas tad Tev liek kāju priekšā pašlaik aktīvi trenēties un piedalīties mačos?
Paldies par laba vēlējumiem!
O ouuu.. izklausās pēc visai atklāta izaicinājuma =D
bet zini, skrienot, sviedri aumaļām man nekad nav lijuši, pat karstajā vasaras saulē nē
Aha, o ouuu. Tad Tev pēdējais laiks iemācīties svīst :)
kamēr man vēl ir laiks, pirms saskriešanās, Tu tikmēr atceries, ka viss ir Tavās rokās (rakstīšanā) un manās kājās(skriešanā) :)
Protams, ka atceros. Ja pasākumā ir ieasaistītas meiteņu kājas, tad to nevar tā vienkārši aizmirst.
Riktīgi sasmējos par to meitenes apdzīšanu. :]
Es pāris dienas pēc skrējiena apskatījos internetā rezultātus un izrādās, ka tomēr ir bijusi vēl viena meitene man priekšā. Pie tam viņa mani ir pat pa apli apdzinusi (angel)
Nu foršs raksts, vispār jauki, ka tik uzmundrinoši skriešanas raksti tev ir. Man kā pamatīgam atsācējam (skriešanā) ir prieks lasīt :))
Belfene, prieks, ka Tev garšo mana skriešanas kulinārija (smaidīgs)
Kas pamudināja Tevi atsākt skiet?
Es pat nezinu, vai kāds pamudināja. Es pēkšņi atcerējos, ka man patīk un padodas skriet! Starp citu, pēdējās dienās katrā brīvā brīdī prātoju par to, kā es gatavojos pusmaratonam... Pat brīžiem iešaujas doma, ka pie Andrejsalas posma varētu paraut fraciņu vai finišā no mana tēla ieslīdētu tikai kauli un āda! Esmu optimiste!
Ierakstīt komentāru