Kur Romeo skrien? (FOTO)

Šodien ārā ir labs laiks, daba pilnīgi mirdz, tāpēc nedaudz pastāstīšu par savu apkārtni. Ja Jūs apskatītos manus treniņus, tad ievērotu, ka viena no populārākajām distancēm ir 4,7 km gara. Uzreiz jāsaka - tam nav nekāds sakars ar to, ka Apinītim gaišajam ir 4,7 promiles, tik garš vienkārši ir mans mīļākais skriešanas aplis. Un šodien es Jūs ar viņu iepazīstināšu.

Izskrienot no mājas, man priekšā paveras ietiepīgi taisns ceļš. Skaists ceļš. Pieredzējuši vīri saka, ka pirmo kilometru vajag skriet lēnām un mana šī pirmā taisne kā tieši ir 1 km gara. Pie tam cilvēku tur gandrīz nekad nav (nesaprotu, kāpēc tieši šoreiz tur uzradās tas Breds Pits), jo tas ceļš ved uz biezo rajonu, kur visi kā minimums brauc ar BMW X5 un kājas nekad neizmanto. Pa šo taisni es velkos kā gliemezis.

Pēc iesildošās 1. km taisnes nāk 90 grādu pagrieziens pa kreisi (pagriežoties var redzēt šādu skatu), kur paskrienot 50 metrus uz priekšu, es liecos pa labi.
Redzat to balto māju, labajā pusē? Tieši pie tās mājas beidzās asfalts un tieši tajā mājā dzīvoja vietējā ciema deputāts, kad to asfaltu lēja. Kāda sagadīšanās!

Pagriežoties pa labi, sākas pirmā bīstamā zona. Nezinu kāpēc, bet ja es ziemā krītu, tad krītu tieši šajā vietā. Vismaz 80% no visiem dibena piezemējumiem ir ierakstījušies tieši šeit. Iespējams, ka tas saistīts ar ātruma kāpināšanu pēc iesildošā kilometra, bet citādādāk – mistika.
Galā griežos pa kreisi.

Pagriežoties pa kreisi, var redzēt šādu pasakainu ceļu. Šīs taisnes galā dzīvo mans draugs, kuru šad tad skrienot satieku (apmaināmies ar rokasspiedieniem). Viņš ir baigais dēļu pavēlnieks, māk pārākos trikus ar skeitu un snowbordu. Vienmēr esmu skatījies uz tiem ar vaļēju muti, jo pats pat palekties ar dēli nemāku.
Esot ceļa galā, es vienlaicīgi esmu arī šī apļa vistālākajā punktā no savām mājām. Ja skrējiena laikā sāk stipri līt vai gāzt krusa, tad gandrīz vienmēr startē tieši tur. (Mērfija likums?)

Un tad seko mana mīļākā daļa, skrējiens meža aizā. Es šo vietu saucu par zooloģisko dārzu, jo bieži vien te satieku meža zvērus: stirnas, lapsas un zaķus. Ja šie dzīvnieki prastu runāt, viņi Jums noteikti pastāstītu, ka es skrienot cauri mežam mēdzu pusbalsī dziedāt. (es – bez komentāriem, runājiet ar manu advokātu). Bet tā šeit gandrīz nekad nekas nenotiek, vienīgi dažkārt skrienot pa tumsu, var redzēt kā nezināmas izcelsmes vīri sper mežā kokus un vēl vienu reizi es neapzināti iztraucēju diviem taisīt trešo. Savādāk – kapa klusums.
„Paradīzes” galā ir vietējiem ļoti labi zināma ceļu policijas ligzdošanas vieta. Viņi tur slēpjas aiz baltās ceļazīmes, kas norāda uz pilsētas sākumu un gaida mašīnas, kuras nemāk braukt lēnāk par 70 km/h.

Izskrienot no meža, nonāku uz lielās šosejas, kur jābūt īpaši uzmanīgam (kāds es arī esmu. Bombonga par to būs?), lai nekļūtu par kāda autovadītāja priekšēja stikla dekoru. Tieši tāpēc vienmēr izvēlos ceļa kreiso pusi. Tā drošāk! Labajā pusē toties Jūs varat redzēt siltumtrubas, uz kurām vasarā bieži vien sēž malaļetkas un ar mutēm iznīcina cigaretes. Pagājušovasar pat viena mani apvainoja par „krasavčiku”. Ja es mācētu krievu valodu un saprastu, ko viņa teica, tad noteikti pretī izšautu arī kādu stingrāku vārdu.

Noskrienot no šosejas, lielceļa „bieds” iebrien civilizācijā. Te jau cilvēku ir daudz vairāk. Vienmēr kāds suns mani aprej vai veca tante uzmet ļaunu aci. Galīgi nesimpatizē šī vieta.
Vienīgais skaistums - vienā no tām mājām, kas redzamas labajā pusē, dzīvo kāda ļoti daiļa meitene. Krieviete ar īpaši pievilcīgu aizmugurējo bamperi. Nekad ar viņu neesmu runājis, vienīgi pāris reizes sasmaidījies.
Taisnes galā griežos pa kreisi.

Un te mēs nonākam arī pie beigu posma. Šis gabals manī izraisa smaidu, jo 600m garā posmā te ir 3 autobusa pieturas. Un pat tad vēl nereti uzrodas kāds, kam vajag speciāli pieturēt starp kādām no tām pieturām. (viņiem vajag nevis pieturēt, bet atņemt tās TV pultis. Staigājiet, tauta!!!)
Finišā, protams, es mēdzu skriet arī ātrāk. Pazīstami brunči taču tur dzīvo, paši saprotiet.

Satelīts to visu varētu redzēt apmēram šādi:

Lūk, tāds ir mans mīļākais skriešanas aplis. Ja arī kāds no Jums izdomā tādā pašā veidā pastāstīt par savu iezīmēto (es domāju ieskrieto, nevis apčurāto) zonu, tad es to neuzskatīšu par plaģiātismu, bet interesantu lasāmvielu.
Jauku dienu!

*lai kāds vēl neapvainojas, tad tas gliemis ir ņemts no šejienes. Pārējie, domāju, ka sapratīs.