pirmdiena, 2010. gada 27. septembris
piektdiena, 2010. gada 24. septembris
Rociņpusmaratons 2010
19. septembrī piedalījos Sportlat Valmieras maratons 2010 skriešanas sacensībās, kurās kopā ar Lilu pievarējām pusmaratona distanci.
Savu Valmieras skrējiena partneri pirmo reizi satiku vien 2 dienas pirms sacensībām Rīgas lidostā, kur es gribēju viņu laicīgi sagaidīt atlidojam no ja ne siltākām, tad noteikti tālākām zemēm. Gribēju kā labāk, bet sanāca kā vienmēr - es nokavēju lidmašīnas nolaišanos (pareizāk sakot, lidmašīna ieradās ātrāk kā paredzēts. No kura laika arī lidmašīnas beidz priekšlaicīgi?) un gaidīju viņu nepareizajā ielidošanas sektorā (laikam pamatoti bildēs man nav galva), bet Lilu arī neievēroja veiksmīga pirmā randiņa protokolu un jau pirmajā stundā sāka mani iepazīstināt ar saviem radiem.
Valmieras skrējiens bija lielisks, vienīgi debesīm pārāk bieži nogāja ūdeņi. Pirmajos 15 km mēs konkurentiem neapzināti devām handikapu, bet pēc tam vienojāmies plaukstu koalīcijā un viens otru paātrinātā tempā vilkām uz finišu. Kāds vīrietis, kuru mēs sarokojušies apdzinām 18. km, pat sāka skaļi protestēt: „Tā ir šmaukšanās!”. Smaidot oponēju, ka nav jau mehāniska palīdzība. Viņš mirkli apdomājās un tad prasīja, vai varot pieķerties man pie otras rokas. Atteicu piešķirt vīzu, jo otrā rokā jau bija dzēriena pudele un partneres jaka. Jo tālāk skrējām, jo vairāk skrējējus apdzinām. Lilu turējās neticami braši. Man pašam šturmējot pēdējo slīpumu sāka aptrūkties elpa, bet Lilu pat neiepīkstējās, ka ir grūti, tik ciešāk iekrampējās manā plaukstā. Finišējām ar īstu skrējēju sprintu. Slapji, bez elpas. Viņa gandarīta par paveikto, bet es lepns par viņu.