Kā vienmēr par vēlu.

Vakars, liels un varens, apskāvis mūsu augumus, nedaudz saldēja. Pilsētas elpa skaņi vēdīja pēc izplūdes gāzēm un vieglām promilēm. Viņa gāja man blakus ar saviem īsajiem, vieglajiem soļu slīdējumiem un lēja maģisku vizmu zem spulgajām laternu gaismām. Mana roka kā glābšanas peldriņķis bija cieši apsedzis viņas atlaidenos plecus, bet skatiens – pielipis meitenes aprikožu vaigiem. Klusums.
„Muļķīt, neskaties uz mani tik daudz. Savādāk vēl iemīlēsies,” viņa pamācīja, bet bija jau par vēlu. Kā vienmēr par vēlu.