Ne vienmēr jābūt ātrāk, augstāk, spēcīgāk

Ventspils Piedzīvojuma parka pusmaratona 2012 mērķis bija noskriet pēc iespējas lēnāk un mazāk, jo cenšos pieņemties svarā un vīrišķīgi ietilpt 2 no ebay.co.uk pasūtinātajos polo kreklos, kuru vietā man atnāca „kleitas”. Pirmos 5 km noskrēju lēnskriešanai nepiedienīgi ātri, bet kā prāto Paulu Koelju: „Ja Tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai Tev palīdzētu.” Otrajā aplī (~ 6. km) man pie rokas pilnīgi negaidīti pieķērās 6 gadus vecs zēns. Teica, ka grib skriet ar mani. Prasīju, cik daudz viņš skrien un mazais stāstīja, ka skrien pie mammas. Prasīju, kur ir mamma, un viņš teica, ka meklē to. Nevarēju viņu tur atstāt, tāpēc tā arī rokās sadevušies divreiz lēnākā solī notipinājām 4 km līdz finišam, kur sagaidījām viņa mammu pēc pusmaratona. Es palīdzēju viņam atrast mammu, bet viņš palīdzēja man lēni noskriet. Win-win! :)

Šodien mazā Foresta Gampa mamma mani uzmeklēja sociālajos tīklos un atsūtīja vārdisku paldies, kā arī tagad man ir naktsmājas Ventspilī, ja kādreiz vēl turp dodos. Jauki!