svētdiena, 2010. gada 28. februāris

Atkusnis uzbrūk!


Pirmais uzbrukums tika veltīts manam nabaga satelītšķīvim. No jumta krītošais ļaunais aisbergs, nespējot sadalīt ceļu ar šķīvi, izgrauza viņam miesā caurumu. Rezultāts: tagad man šķīvis izskatās kā apgrauzta pica.
Otrs uzbrukums tika raidīts nedēļu vēlāk pret manu tanti. (Mēs gan neesam baigās draudzenes un vispār pēdējoreiz, kad 2009. gada vasarā iepriekš nepiesakoties viņu apciemoju, tante mani ieraugot pa durvju actiņu, ne tikai negribēja laist iekšā, bet pat vēl papildus aizķēdējās. Nācās celt galdā visus man zināmos radu vārdus, lai iestāstītu viņai, ka neesmu vis kāds mantkārīgs zaglis vai ieņēmuma dienests, bet gan draudzīgi noskaņots radagabals.) Tante dzīvo piektajā stāvā un atkusnis viņai visu dzīvokli apčurājis. Rezultāts: viņa iekāpa TV kastē un pagozējās Degpunkta starmešos. Video TE. (skatīt no 24. minūtes).
Trešais un pagaidām pēdējais uzbrukums notika vakar. Cieta mani kaimiņi no pretējās mājas. 5m x 3m liels sniega klucis bez izpletņa nolaidās no piecstāvu mājas jumta uz apakšā guļošās mersedesa markas automašīnas galvas, to pamatīgi ielokot. Kritiena laikā ceļakājai tika vēl paņemta līdzi viena palodze. Visa māja sacēlās kājās. Policisti atbrauca, safotografēja cietušo dzelzs kasti un sasēja zirnekļa tīklu lentes ap māju tāpat kā CSI norobežo slepkavības vietas. Rezultāts: namu pārvaldniekam būs s**i.

Es zinu, ka bildē neko nevar saprast, bet tā ir pat labāk. Vismaz naktīs murgi Jums nerādīsies.
Vienvārdsakot, neviens vairs nevar būt drošs. Uzmanies arī Tu, mans mīļais lasītāj!

piektdiena, 2010. gada 26. februāris

Kāpēc es skrienu? 4 galvenie iemesli

1)Ikdienas pārbaudījumos saglabājos svaigs kā gurķītis.
Es varu nojozt 100 metru sprintu pa kupenām, pēc tam izskriet caur gājēju tunelim, tad vēl pa trepēm augšā un visbeidzot ielēkt tramvajā, saglabājot svaigu konsistenci. Svaigu kā gurķītis. Nekādas elšanas 2 pieturu garumā vai sviedru plūdu. Vairs nekādas Rexonas somā.
2)Skriešana veido seksīgu dibenu.
Un ne tikai dibenu. Skriešana nemīl celulītu (tas mani, puisi, uztrauc visvairāk) un lieko svaru. Noskrietie kilometri ir kā smilšpapīrs, kurš ar katru kilometru berzē nost lieko materiālu. Kāpēc gan neļaut no sevis izberzt meistardarbu?
3) Uz ielas jūtos drošāk.
Reti kurš divkājains ļaunums spēj paskriet ātrā solī vairāk par 3 km bez apstājas. Sliktie puiši taču smēķē, buhā, šņauc, osta, špricē un sazin, ko vēl tur dara. Tādi organismi nav domāti ilgai skriešanai. Manējais toties ir, jo regulāri tiek trenēts. Skriešana man ir kā apdrošināšanas polise, kas garantē, ka ja es esmu viens, tad varu aizmukt.
4) Skriešana noņem stresu kā ar roku.
Pulkstenis rāda devīto vakara stundu un man līdz rītdienai no baltajām powerpoint sēklām ir jāizplaucē ģeniāla prezentācija universitātei. Ko es daru? Dodos skriet! Noskrējis 10 km es jūtos tīrs no visiem sārņiem, tīrs no stresa. Nometis visu lieko bagāžu, es varu kalnā uzkāpt vieglāk.
P.s. Atcerieties, ko Dr. House darīja tajā sērijā, kad vairs nejuta sāpes kājā? Viņš skrēja!

ceturtdiena, 2010. gada 25. februāris

Iesaku!

1) Izlasīt Ē. M. Remarks „Rietumu frontē bez pārmaiņām”.

Jā, grāmata ir par karu un nē, tā nav garlaicīga. Es pats vienmēr taisu to skābo citrona ģīmi, kad bibliotekāre man noliek priekšā grāmatas par karu, bet uz šo tomēr pierunāja, jo esot viena no tām, kas obligāti katram jāizlasa. Nenožēloju, ka paņēmu, pat vairāk – esmu priecīgs, ka nenokautrējos.

„Stiprus toties mūs dara zeme un gaiss, - īpaši zeme. Nevienam citam tā nav tik tuva un dārga kā mums, karavīriem. Brīžos, kad karavīrs tai pieplok ilgi un cieši un cenšas ierakties tajā ar seju, ar rokām un kājām, juzdams nāves bailes no ienaidnieka uguns, zeme ir viņa vienīgais draugs, viņa brālis un māte, vienīgi tai, mūžīgi klusajai patvēruma devējai, viņš uztic savas šausmas un savus vaidus, zeme uzklausa viņu un atkal palaiž desmit sekunžu skrējienam un dzīvībai, un satver viņu no jauna – reizēm uz mūžību”*

2)Noskatīties filmu „Spirit of the Marathon”.

Filma ir 2007. gadā atrasta kāpostos. Līdz šim labākais filmu gabals par skriešanu, ko esmu redzējis. Tajā ir nedaudz vēsture, nedaudz kenijieši, nedaudz liekās riepas, nedaudz asaras un daudz, daudz prieka par sasniegto. Filma ļauj ielūkoties 5 cilvēku dzīvē, kuri gatavojas skriet sacensībās maratonu - 42 km ar astes kaulu. Ieskatieties viņu dzīvēs arī Jūs!
Pirmā daļa te, pārējās 9 meklējat turpat youtube.



3)Katru dienu izdzert glāzi svaigi spiestas burkānu sulas.

Burkānos ir karotīns, C vitamīns, E vitamīns, B1 vitamīns, kā arī ir B2, K, PP un citi vitamīni. Burkānu saknes satur brīvās aminoskābes – alanīnu, valīnu, leicīnu un citus anīnus par ko man nav nemazākās saprašanas, bet burkānu asinis garšo sasodīti labi un glāze tādas vitamīnu OMON specvienības ātri vien ievieš veselīgu kārtību organismā.

*Fragments no E.M.Remarks „Rietumu frontē bez pārmaiņām”

otrdiena, 2010. gada 23. februāris

Vīriešu diena

Jau 22. februāra pēcpusdienā, iepērkoties Rīgas Centrāltirgū, man radās stipras aizdomas, ka vīriešu dienā netikšu apsveikts. Kāpēc tā? Es pirku 3 kg burkānus savam ikdienas vitamīnu kokteilim un pavisam nepazīstamā pārdevēja mani nosauca par saulīti. Vai tad aizejot gulēt kā saulīte, var jau nākamajā rītā piecelties kā vīrietis? Es šaubos. Un tagad, šo rakstot, domāju, ka pamatoti šaubījos. Neviens mani gaišās dienas laikā tā arī neapsveica ar maskulīno dienu. Neviens. Vakarpusē sapratu, ka mana vienīgā un arī pēdējā cerība ir brālis, jo brālis nozīmē kompāniju, kompānija nozīmē sarunas, bet sarunas, iespējams, nozīmē apsveikumu. Tāpēc pašā vakarā, kad saule jau bija apvilkusi tumsas seģeni, es devos pie viņa pēc „svētības”.
Es: „Apsveicu tevi vīriešu dienā!”
Brālis: Es tevi arī apsveiktu, bet vēl nav 8. marts.”
Es gan biju gaidījis „Paldies. Apsveicu tevi arī,” bet tas taču ir mans brālis un tāda ir brāļu mīlestība. Ja nē, tad nē. Nav jau pēdējā vīriešu diena. Visu gadu tagad uzlikšu sev par pienākumu audzēt krūšu spalvas, varbūt tas nākamgad dos kādus panākumus.

P.s. Ierakstu pabeidzu jau 20:50, bet uzreiz nepublicēju, nolēmu pagaidīt līdz 24:00, lai viss būtu politkorekti. 21:41 man atnāca negaidīts sms ar apsveikumu vīriešu dienā no kādas meitenes. Tas nozīmē, ka varat lasīt ierakstu jau tagad.

svētdiena, 2010. gada 21. februāris

Viens vienīgs tukšums

Cik zinu, tad Latvijā mūža ieslodzījums nozīmē atsēdēt nedaudz pāri 20 gadiem valsts maizē. Ja nelīmē kožļenes cietuma uzraugiem matos un neapbižo pārējos sērijveida slepkavas, tad noteikti izlaiž atrāk, bet ja pazīst pareizos cilvēkus, tad var sanākt, ka pakrata tikai ar rādītājpirkstu un pasaka: „Fui, slikts puika/meitene!”.
Šķiroties no manis, bijusī meitene vecgada vakarā rakstīja, ka mēs nekad vairs neredzēsimies, jo viņa brauc prom. Pavisam. Tātad neredzēšu visu mūžu. Es jau rēķināju, ka tas tad sanāks ar PVN ap 12 gadi, jo es nepazīstu „pareizos cilvēkus”, bet toties māku labi uzvesties.
Šis mūžs neilga ne divpadsmit, ne piecus, ne pat vienu gadu. Tas ilga vien ~ 50 dienas, jo šodien aizvadot vakara skrējienu es viņu atkal satiku. Es skrēju ar trešo ātrumu un man sejā sitās mazas sniegpārsliņas. Es tikko biju iekāpis septītajā kilometrā, kad manu ceļu šķērsoja negaidīts viņas „Čau!”, smaids un rokas pakratīšana. Es acīm neticēju, bet tomēr ar muti neveselīgu „Čau!” atmetu un neapstājies turpināju savu skrējienu. Es sāku domāt. Apdomājies sapratu, ka manī nav ne naida, ne mīlestības, ne siltuma, ne aukstuma pret viņu. Viens vienīgs tukšums. Man viņa atkal ir sveša.

sestdiena, 2010. gada 20. februāris

19 jautājumi. Nevienas atbildes. Randiņš ir sarunāts.

Puisis: Tu šovakar esi brīva?
Meitene: Tu mani aicini uz randiņu?
Puisis: Esi vai neesi?
Meitene: Ko tu piedāvā?
Puisis: Kas tev patīk?
Meitene: Vai tad visām meitenēm nepatīk viens un tas pats?
Puisis: Vai tad puiši kādreiz ir zinājuši, kas meitenēm patīk?
Meitene: Kāpēc puiši nekad neklausās, ko meitenes saka?
Puisis: Kāpēc meitenes nekad nesaka tikai to svarīgāko?
Meitene: Kāpēc puiši nesaprot, ka svarīgie vārdi veidojas no vairākiem maziem burtiem?
Puisis: Tad jau iznāk, ka Rafaello konfektes nepasaka vairāk kā tūkstošiem vārdu?
Meitene: Vai tad meitenēm mīlestība iet caur vēderu tāpat kā puišiem?
Puisis: Vai Tu šovakar atnāktu ar mani uz kafejnīcu, lai varu to noskaidrot?
Meitene: Kura kafejnīca Tev padomā?
Puisis: Vai tad nezināšanā nav šarms?
Meitene: Kur man jābūt?
Puisis: Tie soliņi pie Brīvības pieminekļa taču vēl joprojām tur stāv?
Meitene: Cikos?
Puisis: Vakara pasaciņa jau 21:00 ir beigusies?
Meitene: *pasmaida un aiziet*

piektdiena, 2010. gada 19. februāris

1. mēneša preses vingrojumu relīze

Tieši šodien aprit vesels mēnesis kopš salaulājos ar tiem vēdera preses vingrojumiem. Tagad esmu gatavs Jums pastāstīt visu par savu neveiksmīgo laulību.
Nedaudz vēsture: Izvēloties vingrojumu kompleksu, es zināju, ka video trenerim obligāti ir jābūt vīrietim, jo pretējā gadījumā es būtu noslogojis tikai acis skatoties kā smukā trenerīte lokās apspīlētajā triko. Otrais nosacījums – man no tiem vingrojumiem nedrīkst sāpēt mugura, kuru agrāk esmu rokasbumbā un basketbolā to krietni izvarojis. (Bet kā var savādāk pats pārbaudīt vai alkohols lielos daudzumos ir kaitīgs kā tikai saindējoties ar to?) Tā nu es 19. janvārī sāku katru dienu atvēlēt 10 minūtes savas preses bruģēšanai.

Pirmā nedēļa: Sākums vienmēr ir grūts. Es centos pildīt tikpat ātri kā tas robots, bet visas 8 minūtes izturēt nevarēju tādā tempā. Atceros, ka pirmajā reizē, kad treneris 7+ minūtē teica: „C'mon you're almost done,” es viņam atrūcu: „I am already done!” un pielipu pie paklāja kā pankūka pie pannas. Tomēr man ļoti iepatikās, ka viņš beigās uzslavēja par labi padarītu darbu. Par padošanos nebija ne runas. Nākamajā rīta gan es nepamodos ar sešpaku, aiznākamajā tāpat, pēc nedēļas arī ne, bet tas ir tikai loģiski, jo muskuļiem ir savs augšanas ātrums, kurš jāņem pierē.

Otrajā nedēļā es jau sāku just muguras sāpes. Labās ziņas - beidzot varēju izpildīt visus vingrojumus viņa ritmā. Lai saudzētu muguru, nolēmu turpmāk darboties tikai katru otro dienu un „netīšām” aizmirst reverse crunch un leg pushes, jo uzskatīju, ka tieši šie vingrojumi ir darvas karote manā medus mucā. Šo vingrojumu laikā pildīju basic crunch. Vizuālas izmaiņas otrās nedēļas laikā joprojām nekādas.

Trešajā nedēļā manas attiecības ar muguru pasliktinājās, sķita, ka viņa man saka: „Izvēlies, vai nu es vai tie vingrojumi”. Es izvēlējos vingrojumus. Es taču apņēmos viņus pildīt, tad vismaz mēnesis jāpabeidz. Apetīte auga - grūtības pakāpe sāka likties par mazu, jo no preses vairs nenāca deguma smaka. Tāpēc vingrojumu kompleksu papildināju ar pāris papildus Kamasutras pozām. Trešās nedēļas beigās pildot curl vingrojumu, es beidzot sajutu, ka zem manas nelielās Michelin riepas ir parādījušies mazi kubiki. Prieks gan nebija liels, jo mugura beidza nost.

Ceturtajā nedēļā skaitīju dienas, kad varēšu beigt pildīt tos vingrojumus. Beidzot esmu izskaitījis. Fhew. Tagad eju pensijā, atpūtīšos vismaz nedēļu, tad padomāšu par jaunām attiecībām.

Secinājumi:
1) Es viņus vai nu pildu nepareizi, vai par lielu slodzi lieku, jo mugurai noteikti nevajadzētu sāpēt.
2) Ar vienu mēnesi ir daudz par maz, rezultāti, visticamāk, ir gaidāmi pēc 3 – 5 mēnešu regulāriem treniņiem.
3) Vingrojumi strādā, tomēr, ja gribi, lai ir vizuāli redzamas izmaiņas, jānodzen tauki, piemēram, skrienot kardiotreniņus (manā gadījumā tie ir pie pulsa 140 – 155 sitieni/minūtē) + pareizi ēd.

Esmu runājis!

trešdiena, 2010. gada 17. februāris

Kāds ir secinājums?

Pirmā situācija: Es uz lekciju ierodos ar 5 minūšu nokavēšanos (skrējējs baigais, ne?). Gandrīz visas vietas jau ir aizņemtas, izņemot pašas pēdējās rindas. Lai neuzprasītos uz „Ka tik te kādam nav pulkstenis pagriezts uz Berlīnes laiku?” es klusiņām noparkojos tur pat beigās, galīgā Kamčatkā. Tikko esmu pielīmējis savu pēcpusi pie krēsla, meitene vienu solu rindu priekšā sāk aktīvi dīdīties – viņa virpina pirkstus savos matos un ik pa brīdim atmet skatienu atpakaļ pār plecu tieši tāpat kā to dara autovadītāji, lai pārredzētu aklo zonu. Viņa man uzsmaida, es parādā nepalieku. Pēc 3 minūtēm kabinetā klusiņām ielavās vēl viens „berlīnietis” – grupasbiedrene, ar kuru vairumā lekciju sēžu kopā. Kavētāja arī šoreiz apsēžas man blakām. Priekšējās kaimiņienes teātra izrāde beidzas.

Otrā situācija: Universitātes rīmu pulcēšanās zālē nākas stāvēt rindā. Paiet veselas 5 minūtes līdz nonāku pie lielās karotes. Ticis pie varas, lēmumus pieņemu lēni un konstruktīvi. Kamēr manī norisinās iekšējais balsojums par labu vai sliktu atsevišķiem ēdienprojektiem, man apkārt sāk rosīties kāda meitene ar tipisko „nezinu-ko-gribu” sindromu. Viņa paskatās uz salātu stendu, bet neko neņem. Tāpat ar kartupeļiem, rīsiem, griķiem, gaļām. Tikai paskatās, bet neko neņem.
Es: Tu ēd tikai ar acīm?
Viņa: Hmm, jā. (pasmaida)
Es dodos maksāt pie kases. Viņa turpina skatīties uz ēdienu un tagad nedaudz arī uz mani. Joprojām neko neņem. Es sameklēju brīvu galdiņu. Viņu vairāk neredzu. Pēc pāris minūtēm man pievienojas tā pati grupasbiedrene, kas spēlēja „berlīnieti” iepriekšējā īsfilmā. Ēdu lēni, jo laika vēl daudz. Meitene, kas ēd ar acīm, ēdnīcu pamet pirmā - dodoties ārā, viņa izvēlas iet garām manam galdiņam. Sākumā plati smaida, bet tad ieraugot, ka man ir kompanjone, novēršas.

Trešā situācija: Uz lekciju ierodos laikus (es pavisam nopietni). Esmu viens no pirmajiem, kabinetā ir vēl 4 studenti – 3 meitenes un viens puisis. Apsēžos uz beigu galu, vienu rindu pirms puiša. Beidzis savu manevru, ievēroju, ka viena no trīnēm sāk pārcelt savu biznesu tieši man priekšā. Ievākusies man kaimiņos, viņa visu laiku stāv kājās un savu smuko, tvirto dibenu atšāvusi 50 centimetrus no manas sejas, ņemas ar rokām pa savu galdu. Es izbaudu ainavu. Un tad, protams, parādās tā pati prieka maitātāja, kas vienmēr (nu tā „berlīniete”, kura tad cita?) un apsēžas man blakām. Pēc 2 minūtēm mans personīgais priekšā stāvošais porno kanāls pārceļas atpakaļ pie pārējām meitenēm.

Kāds ir secinājums?

pirmdiena, 2010. gada 15. februāris

Iedvesma maratonam



Ja mazu bērnu gandrīz vienmēr apēst rīta putru iedvesmo iespēja tikt pie saldumiem, tad mani pilnīgi vienmēr skriet iedvesmo šis video. Vienalga vai ārā ir -20 grādi vai gāž kā ar spaiņiem, man atliek tikai to noskatīties un es jau bez 5 minūtēm esmu skriešanas apavos. Skriešana tiešām man spēj sagādāt baudu!
Maratons - tā ir atkarība. Daudziem tā ir diagnoze, bet man vēl nepiepildīts sapnis. Rīgā pēdējos 3 gadus esmu skrējis pusmaratonu un 90%, ka šogad skriešu atkal. Pusmaratons man liek sajusties dzīvam, kļūt par cilvēku, kurš ir spēcīgs, varošs un mērķtiecīgs, cilvēks, kurš man patīk. Skriešana noteikti spēj mainīt cilvēku dzīves.

Pirms starta: Tev priekšā stāv nenosakāma vecuma kenijietis īsās biksītēs, kas ir gandrīz tik mazas kā stringi, pa labi vairākās nike lupatu kārtās ietinies pusaudzis, pa kreisi nenoskuvies vīrietis džīnās, caurumainā T-kreklā un tenisčībās, bet aizmugurē pensionārs naktskreklā. Startā ir vairāki simti cilvēku, katram ir sava gadu nasta un veselības stāvoklis, katram ir sava noskrieto kilometru bagāža un pieredze, katram ir savs mērķis. Cilvēki ir tik dažādi un tajā pašā laikā vienādi. Visiem ir iespēja uzvarēt. Teorētiski.
Starts: Atskan starta šautenes/taures kliedziens un skrējēju masa kā preču vilciens sāk lēnām uzņemt ātrumu. Skrējēju soļi sit ritmu, kura vokālu papildina atsevišķi izsaucieni „Lai veicas!” un „Tiksimies finišā!”. Atbalstītāji apkārt aplaudē, bet skrējēji galvas nokāruši skatās zem kājām, lai neuzmītu viens otram uz kurpēm. Vienmēr atrodas kāds, kurš skaita maratonista himnu „es-to-varu-es-to-varu”.
Pats skrējiens pusmaratonam un maratonam noteikti stipri atšķiras, tāpēc nespēšu aprakstīt tos notikumus un sajūtas, kas piezogas maratona laikā, tomēr varu padalīties ar saviem novērojumiem, kas ir piefiksēti redzot finišējam citus maratonistus: Sākumā, protams, nāk elite, iesauļotie, kas atgādina Mikelandželo akmens skulptūras, kurām ir noņemts viss liekais. Viņos ir kas dzīvniecisks, pārcilvēcisks. Dīvaini, bet uzvarētāji Latvijas maratonos parasti nav tie, kas priecājas visvairāk par savu rezultātu. Visemocionālākie ir tieši tie, kas skrien savu pirmo maratonu. No viņiem emocijas finišā gāžas kā ūdens no pārplūduša dambja. Viņu sejās ir absolūtas laimes sajūta. Līdzīga kā sievietēm, kad tām parāda viņu tikko piedzimušo bērniņu. Šie cilvēki ir pilnīgi bez spēka un pilnīgi laimīgi. Skaists skats. Tomēr vislielāko apbrīnu izsauc tie skrējēji, kuri burtiski iegāžas, nevis ieskrien finišā. (video 0:56 – 1:00). Viņi saļimst aiz finiša līnijas. Viņiem ir grūti paelpot, kur ne vēl parunāt, bet viņu seja pauž lepnumu par sevi. Šādi skrējēji mani iedvesmo visvairāk un liek noliekt galvu viņu priekšā. Viņi ir traki, bet trakajiem taču pieder pasaule.

P.s. Ja arī Tu vēlies izbaudīt, ko nozīmē skriet starp simtiem citu skrējēju, tad iesaku piedalīties š.g. 23. maijā Nordea Rīgas maratonā. Tev nav obligāti jāskrien pilnais maratons, vari sākt, piemēram, ar minimaratonu (5km). Tomēr ja vēlies kārtīgi izbaudīt garo distanču skrējienu emociju spektru, tad labāk iesaku šos 3 mēnešus regulāri patrenēties un paņemt uz zoba pusmaratonu. Tas ir tā vērts.

sestdiena, 2010. gada 13. februāris

Novērtējiet savus tuvākos

-Pūk! – viņš čukstēja.
-Jā, Sivēn?
-Nekas, - teica Sivēns, pieķerdamies Pūka ķepai.
-Es tikai gribēju zināt, vai tu te esi.*

Neaizmirstiet novērtēt savus tuvākos, jo savādāk var pienākt diena, kad nebūs ķepas, kurai pieķerties grūtā brīdī. Samīļojiet viņus, kad tie kļūdās, jo tās nav zāģu skaidas, bet mīlestība, kas dara tos aklus.

*fragments no A. A Milns „Vinnijs Pūks un viņa draugi”.

piektdiena, 2010. gada 12. februāris

Mana dāvana meitenēm Valentīndienā. Stāsts par Kārli.

Kārlis jau vairākus gadus meklēja savu īsto un vienīgo. Viņa prasības bija tikai divas un daudzi teiktu, ka visai demokrātiskas: pirmā - sievietei ir jāizskatās pēc sievietes, respektīvi, pie kaimiņa tika sūtītas visas svarcēlājas ar ūsām, kā arī lodgrūdējas ar Hērakla pleciem, un otrā – liktenim, nevis iepazīšanās portāliem, viņus jāsaved kopā. Ja sievietes bez virslūpu pūku rotas un ar sievišķīgu auguma bagāžu bija neskaitāmi daudz, tad liktenis, šķiet, gulēja, jo jaukas blondīnes viņu uz ceļa nekad netaranēja un liftos Kārlis ar daiļā dzimuma pārstāvēm arī nesprūda. Puisis jutās izmisis un izskatījās pavisam sašļucis. Draugi gan centās viņu mierināt, ka labs nāk ar gaidīšanu un viņš būšot tikai ieguvējs, jo gan jau, ka viņa izredzētā visus šos gadus mācās Hārvarda universitātē un tikai tāpēc vēl nav piekāpusi, bet Kārlis tam lāgā neticēja. Viņš vispār reti kam ticēja. Un pats vainīgs, jo tajā liktenīgajā svētdienā, 14. februārī, veiksme varēja pavērst Kārlim savu labo vaigu, ja vien viņš būtu savlaicīgi izdarījis visus mājasdarbus.

Tā bija Valentīndiena. Todien ārā kā ar dzelzs rīvi miesās griezās sals, ziema sedzās zem bieza sniega ādas kažoka, bet debess televizorā rādija vienīgi garlaicīgi zilās krāsas kanālu, pat sniedziņu nevarēja saskatīt. Kārlis tik tikko bija izkāpis no autobusa Rīgā pie Zinātņu akadēmijas, lai pa gājēju kurpju izgrauzto lokano taciņu virzītos uz tirgus pusi. Vasarā tik viegli caurejamais celiņš tagad vairs nebija tik viegli iekarojams, tas biezās sniega segas dēļ atgādināja diabētiķa sašaurināto artēriju, pa kuru no autobusa izkāpušie asins ķermenīši ar grūtībām spēja plūst uz priekšu. Pa mazam pie vainas varēja saukt arī mezolīta laikmetā dzimušos onkuļus un tantes, kuri karavānas priekšpusē kavēja pagastu, pirms katra manevra, vispirms, septiņas reizes nomērot un tikai tad griežot sniega segu ar saviem īsajiem soļiem. Kārlis vairākas reizes gribēja veikt apdzīšanu, bet tas nebija kulturāli iespējams, jo artērija sastāvēja tikai no vienas braukšanas joslas. To redzot, viņš pie sevis skaļi pukojās, domādams, ka ar vārdiem spēs palielināt priekšā bremzējošo ātrumu par dažiem mezgliem, bet veltīgi. Nekas krasi nemainījās. Visbeidzot, puiša pacietības balons pārsprāga - Kārlis ar asu kustību spēra soli pa kreisi, lai ielēktu sniega kupenā un tālāk bristu pa to, bet par brīnumu viņam kupena iekliedzās: „Au, skaties, kur sper kāju!” – Tā nebija kupena, bet apmēram 170 cm gara simpātiska brunete ar smalkiem vaigu kauliem, pilnīgām lūpām un pavisam mazītiņu dzimumzīmīti pie kreisās acs. Izrādās, ka Kārlis nebija vienīgais bridējs šajos platuma grādos.

„Piedod, es neparādīju kreiso pagriezienu un nepaskatījos atpakaļskata spogulītī. Mana vaina. Būsi dzīvotāja?” – ar Kārļa muti runāja pati nopietnība. Viņš jutās neveikli. „Ja vien tu netaisies izdarīt vēl kādu kontrolspērienu” – no sievietes vārdiem vēdīja nedaudz žults, tomēr viņa neizskatījās ļauna. Viņa pieliecās, lai notīrītu savas kurpes. „Kā jau teicu, mana vaina. Rakstam saskaņoto?” – Kārlis darīja to, ko parasti, kad bija iekāpis slikti smakojošās situācijās – centās visu pārvērst jokā. „Būs jau labi, tu pamanījies noskrāpēt tikai nedaudz vienu no maniem riteņa diskiem,” – to sakot viņa skatījās uz savām glamūrīgajām kurpītēm kādas ir katrai īstai lēdijai. „Labi, ka neesi Hammers,” – sieviete smejoties pavēra skatienu pret Kārli, kurš to dzirdot, arī sāka smieties. „Klau, starp citu, varbūt tomēr no tevis ir arī kāda jēga. Kur ir Mārstaļu iela?” – tīra interese plūda pār daiļavas lūpām. Kārlis apmulsa. „Em, nezināšu gan. Diemžēl esmu ielu analfabēts. Zinu tikai divas ielas – uz kuras es dzīvoju un tā tur.. Nē, vispār zinu tikai vienu ielu,” – puiša vaigos uzdīga pāris sārtas zemenes, viņš nosarka. „Tad nekā. Meklēšu sev citu, gudrāku pavadoni. Nemācījos jau ASV, lai tagad sasietos te, Latvijā, ar pirmo virsūkāpēju. Visu labu,” – meitene piecēlās stāvus un veiklā solī sāka brist pa kupenu pauguriem. Kārlis bija mēms. Viņš spēja tikai visu to, ko statujas – stāvēt nekustīgi. Viņš stāvēja un stāvēja. Sieviete pa to laiku izkusa apvārsnī. Vārds „ASV” bija izsitis viņu no sliedēm jeb šajā gadījumā – no kupenas. Tikai pēc vairākām minūtēm, viņš apjauta, ka tā sieviete, kuras vārdu viņš tā arī neuzzināja, iespējams, bija tā īstā un vienīgā. Viņa labi izskatījās un te noteikti varēja sajust likteņa rokas mērķtiecīgo grūdienu. Pie tam viņa teica, ka ir izglītojusies ASV un Harvarda jau atrodas ASV. Protams, tur ir daudz skolas, bet vai nav vienalga, viņa taču bija arī jautra. „Sasodīts!” - Kārlis sarūga. Viņš visus šos gadus bija domājis tikai par savām prasībām, bet bija aizmirsis to, ka arī viņa izredzētajai būs savas prasības.

pirmdiena, 2010. gada 8. februāris

Es šovakar atkal skrēju!

Es šovakar atkal skrēju. Graciozi kā tāds pāvs, lēni un izjusti ar baudu lidinājos pār vizuļojoši balto ziemas paklāju. Kājas pašas cēlās uz augšu, vieglas kā pūkas tās mani pārcēla pār visām ledus brillēm un kupenu barjerām. Es šovakar atkal skrēju. Blondīne man smaidīja, viņas suns norēja, bet blakus stāvošās gājēju ceļu lampas aplēja ar mākslīgu gaismu. Gaiss bija dzestrs un patīkams, bet vējiņš draudzīgs un laipns. Es šovakar atkal skrēju. Ar gardu muti noēdu tos 7 km sniega maizes, saģērbies kā Kenijs no Dienvidparka. Es šovakar atkal skrēju!

svētdiena, 2010. gada 7. februāris

Meitene pie blakus galdiņa

„Man lūdzu ceptu lasi krējuma mērcē ar frī, kartupeļu pankūkas ar lasi, vienu soļanku ar trīs maizes šķēlēm, ogu desertu un 0,5 glāzi kvasu.” – tādu pasūtījumu šodien kafejnīcā pieprasīja meitene pie blakusgaldiņa, kura kā termometrs bija cieši iespiedusies savam puisim labajā padusē. Meitene kā meitene, smuka meitene, bet apetīte gan kā mežcirtējam. Tas mani izbrīnīja. Mans pasūtījums bija „nedaudz” plānāks – „Man lūdzu vistu kotletes ar vārītiem kartupeļiem. Pusīti” Porcijas tur lielas, nezinu kā viņa to visu dabūs iekšā. Nesakiet, ka dalīsies ar savu puisi, jo viņš arī veica pasūtījumu. Līdzīgu manējam. Vienīgi vēl dzeramo pieķēra klāt.
Pēc viņas pasūtījuma es nedaudz iegrimu atmiņās. Manā priekšā uzzibsnīja vecs psiholoģiskais tests, kuru aizpildīju pagājušogad. Viens no tā jautājumiem bija: „Kādu mājdzīvnieciņu Tu vēlētos? Kāpēc?”. Es uzrakstīju, ka trusīti. Jo viņš ir mīļš, aizņem maz vietas un maz ēd. Kad tests bija aizpildīts, man izskaidroja, ka mājdzīvnieciņš esot mana sapņu meitene, respektīvi, es vēlos meiteni, kas ir mīļa, aizņem maz vietas un maz ēd. Toreiz es skaļi smējos par šo, bet tagad dzirdot blakus galdiņa meitenes pasūtījumu, sapratu, ka tam testam tomēr sava taisnība vien būs.

sestdiena, 2010. gada 6. februāris

Meitenes sapnis

Meitene vēlējās, lai kāds uzraksta grāmatu par viņu. Puisis teica, ka varētu uzrakstīt stāstu par viņu. Meitene teica, ka tas ir viens no viņas sapņiem. Puisis teica, ka var piepildīt viņas sapni. Meitene pasmaidīja. Puisis uzrakstīja stāstu par viņu. Meitenes sapnis beidzot ir īstenots, bet viņa pati to nezin. Puisis tagad nēsā smaidu uz lūpām, jo zin, ka sapņotājas sapnis ir piepildījies, bet sapņotāja vēl joprojām sapņo par to. Puisis viņu nepiecels ar savu stāstu, jo sapņojot viņa izskatās tik skaista.

piektdiena, 2010. gada 5. februāris

Tusētāja grafiks

Tieši tā es saucu savu jaunā semestra lekciju grafiku, jo piektdienas man vienmēr ir brīvas, bet pārējās darba dienās nekas ātrāk par 10:15 nesākas. Vēl jo vairāk – ceturtdienās zinību uzsūkšanās plāksteri tiek līmēti tikai no 14:30, tātad tās, visticamāk, būs dienas, kad no rītiem skriešu kardiotreniņus.
Nedaudz bēdīgs esmu, ka šogad nepietiek tikai ar rokām (rakstīšana), smadzenēm (domāšana) un muti,(diskutēšana) bet ir vajadzīgas arī kājas – lekcijas ir izmētātas pa Daugavas abiem krastiem, tāpēc dažkārt sanāk iejusties Kolumba ādā un burot uz jaunām teritorijām.
Priecīgs gan esmu par to, ka man beidzot ir pasniedzēji-vīrieši, kuri savos priekšmetos kā piemērus izmanto, piemēram, BMW rūpnīcu Kaļiņingradā, nevis zeķubikses ar skaistām mežģīnēm no Domina Shopping.
Pirmais iespaids par šo semestri kopumā ir labs. Varētu pat teikt, ka esmu iemīlējies, ja vien nebūtu jau uzgrūsti tie četri (vai pat pieci) studiju darbi. Nāksies shēmot kā atgrūsties.
P.s. Nobeigumā pacienāšu Jūs ar šīs nedēļas 2 spilgtākajiem pasniedzēju citātiem: (vārds vārdā, protams, neatceros, bet doma nemainās)
Ekoloģijas vadīšanā: „Latviju pēta NASA. Līdz mums vairākas reizes ir nākuši drūmākie cikloni, kas draud ar pamatīgiem plūdiem, bet vienmēr apstājušies tieši pie robežas. Tas ir kāds fenomens, ko lielās valstis cenšas izpētīt.”
Starptautiskie ekonomiskie sakari: „Tas, ka SIA „Spilva” pieder dāņiem, vēl nebūtu nekas, bet tas, ka 8% marinēto gurķīšu tiek izaudzēti Indijā, salikti burkās Turcijā un tad Latvijā saštampēti ar „ražots Latvijā” gan ir interesanti.”